vietējā muižnieka dēls – pamuļķis, kurš apmaksāja Selestes dzīvokļa īri četru mēnešu garumā, līdz ģimene uzzināja par romānu un pārstāja dot dēlam naudu. Pēc tam bija citi, tostarp arī garīdznieks, kurš pieprasīja, lai Seleste valkā garīdznieka apģērbu, kamēr viņi mīlējās uz altāra.
Romāns beidzās, kad abus pieķēra gados vecāka draudzes dalībniece. Sieviete krita histērijā, ieraudzījusi uz altāra notiekošo. Tomēr pūles nebija veltas. Kamēr Selestes mīļākais pūlējās pamodināt veco sievieti ar ožamā spirta palīdzību, viņa izmuka pa sānu durvīm, līdzi paņēmusi ļoti glītus svečturus no baznīcas lielā piederumu klāsta.
Par svečturiem saņemtā nauda nodrošināja finansiālu atbalstu līdz brīdim, kad Seleste satika Hovardu. Viņš bija sievietes vislielākā uzvara. No iepazīšanās brīža Seleste zināja, ka viņam piemīt unikālas spējas. Fakts, ka Hovardu piesaistīja ne tikai Selestes izskats, bet arī prāta spējas, visu padarīja vienkāršu. Beigu beigās Seleste jutās kā Hovarda parādniece. Viņš bija sievai daudz iemācījis.
Seleste domāja par Tobiasu Mārču un viņa radīto iespaidu. Vispirms viņa ievēroja, ka, par spīti glītajiem pleciem un fiziskajiem dotumiem, Tobiasu neinteresēja mode. Viņa mētelis un bikses bija pašūtas tā, lai būtu ērtas un netraucētu kustības, nevis saskaņā ar stila noteikumiem. Vīrieša kaklautā iesietais mezgls bija vienkāršs, nevis moderns un sarežģīts.
Tomēr Seleste uzskatīja sevi par vīriešu dzimuma eksperti un zināja, ka tādiem virspusējiem izskata elementiem nav jāpievērš uzmanība. Viņa uzreiz saprata, ka Mārčs ievērojami atšķiras no citiem mūža laikā satiktajiem džentlmeņiem. Bija skaidri redzams, ka viņam piemīt spēks, kam nav nekāda sakara ar fiziskiem dotumiem. Seleste to ieraudzīja viņa vēsajā, noslēpumainajā skatienā.
– Par spīti Leika kundzes teiktajam, es uzskatu, ka Mārčs ir kas vairāk par palīgu, – Seleste visbeidzot paziņoja. – Es nedomāju, ka Mārča kungs ļautu sevi izrīkot kādam vīrietim vai sievietei, ja vien viņam tas nebūtu izdevīgi.
– Es sliecos tev piekrist, – teica Hovards. – Kad viņš uzsvēra, ka reizēm sadarbojas ar Laviniju, viņš to teica ar vieglumu kā cilvēks, kurš mērojas spēkiem ar savu pretinieku izklaides labad.
– Jā. Leika kundzes apgalvojums, ka Mārčs ir viņas padotais, viņu ne sadusmoja, ne pazemoja. Turklāt man radās iespaids, ka abi mēdz jokot par to, kurš ir galvenais. Un tas savukārt nozīmēja, ka Lavinijai un Tobiasam ir intīmi sakari. Seleste mēģināja pārbaudīt viņu attiecības, koķetējot ar Tobiasu, bet rezultāti bija neskaidri. Mārčs viņu apveltīja ar vēsu, neizdibināmu skatienu un klusēja.
Kopumā Tobiass Mārčs bija ļoti interesants un, bez šaubām, diezgan bīstams džentlmenis. Seleste varēja iekļaut viņu savos nākotnes plānos. Protams, vispirms viņš jāaizvilina no Lavinijas Leikas, bet, pateicoties Selestes talantiem, tam nevajadzētu radīt grūtības. Pēc visa spriežot, Leika kundze neradīja nopietnu konkurenci.
Seleste rotaļājās ar nelielo vēdekli, kas bija piestiprināts pie viņas rokassomas, un pasmaidīja. Viņa ne reizi mūžā nebija sastapusi tādu vīrieti, ar kuru nevarētu tikt galā.
– Hovard, kāpēc Leika kundze tevi tik ļoti aizrauj? – Seleste jautāja. – Goda vārds, ja tu tā turpināsi, man šķitīs, ka jākļūst greizsirdīgai.
– Nemūžam, dārgā. – Hovards pagrieza galvu un īsu brīdi raudzījās sievā ar savām satriecošajām acīm. Viņa balss kļuva klusāka. – Apzvēru, ka tu esi manas kaisles vienīgā pavēlniece.
Selestei aizrāvās elpa. Viņa zināja, ka neizjūt ilgas vai prieku. Tās bija bailes, kas uz mirkli lika palikt bez elpas. Tomēr viņai izdevās noslēpt reakciju aiz kārtējā smaida un nolaistām skropstām.
– Jūtos atvieglota, to dzirdot, – Seleste atbildēja bezrūpīgā tonī.
Viņa bija pārliecināta, ka nerada aizdomas, tomēr sirds joprojām spēcīgi sitās. Seleste ar pūlēm atturējās no cimdos tērpto plaukstu savilkšanas dūrēs.
Hovards vēl mirkli aplūkoja viņu ar savu apburošo skatienu. Tad viņš pasmaidīja un novērsās.
– Pietiks runāt par Laviniju un Mārča kungu. Viņi tik tiešām ir neparasts pāris, tomēr viņu attiecības nav mūsu darīšana.
Kad Hovards pievērsa uzmanību ielai, Seleste dziļi ievilka elpu. Šķita, ka viņa atbrīvojusies no neredzama slazda. Viņa apkopoja izkliedētās domas un nomierinājās.
Par spīti Hovarda šķietami mierīgajai attieksmei, Selestei šķita aizdomīgi tas, kā viņš teicās atbrīvojies no ziņkāres, kuras dēļ paziņoja Lavinijai par savu ierašanos pilsētā.
Hovardu pilnīgi noteikti interesēja Leika kundze. Seleste nodomāja, ka Lavinija noderēs uzmanības novirzīšanai. Interese par seno paziņu varētu palīdzēt novērst vīra uzmanību šajā Selestes plāna svarīgajā posmā. Tomēr sievietei bija nelāgas aizdomas, ka viņa kaut ko palaidusi garām.
Seleste uzmanīgi vēroja Hovarda vēso, domīgo sejas izteiksmi. Tā viņu uztrauca. Pēdējā laikā šie savādie atsvešināšanās un klusuma mirkļi kļuva aizvien biežāki. Tie sākās laikā, kad Hovards piepeši nolēma pamatīgāk iedziļināties mesmerisma izpētē tā vietā, lai to tikai praktizētu.
Piepeši Selestes rūpīgi koptā, intuitīvā vīriešu dzimuma izpratne ļāva apjaust patiesību. Viss piepeši kļuva skaidrs.
– Tu pieņēmi Leika kundzes ielūgumu uz tējas dzeršanu, jo gribēji noskaidrot, vai viņa ir kļuvusi par tikpat prasmīgu mesmerisma praktizētāju, kāds esi tu, – Seleste ierunājās klusā balsī. – Tā ir, vai ne? Tev bija jānoskaidro, vai pēc visiem šiem gadiem Leika kundze kaut kādā veidā apguvusi vairāk, nekā tu esi uzzinājis.
Hovards gandrīz nemanāmi sastinga. Neilgā fiziskā reakcija apstiprināja Selestes aizdomas. Vīrs strauji pagriezās pret viņu, un Seleste pazuda viņa neizdibināmajā skatienā.
Viņš klusēja. Tomēr Seleste jutās kā piekalta sēdeklim. Viņa nespētu pakustēties pat tad, ja kariete aizsviltos liesmās. Sievieti pārņēma panika. Prātā iešāvās doma, ka Hovards nevar nojaust viņas plānus. Viņš nevarēja būt uzzinājis par viņas ieceri. Seleste bija ļoti piesardzīga.
Hovards pasmaidīja un lauza burvestības spēku. Viņa stindzinošais skatiens atmaiga.
– Apsveicu tevi, dārgā, – viņš teica. – Tu, kā jau parasti, esi ļoti vērīga. Zini, es pats pilnībā neizpratu savu interesi par Laviniju, līdz šodien viņu satiku pirmo reizi pēc daudziem gadiem. Tikai tad es aptvēru, ka mans mērķis bija noskaidrot, vai Lavinija piepildījusi savu mesmerisma praktizētāja potenciālu. Viņai piemita neatkārtojamas, dabiskas dotības. Es tās ievēroju jau sen, kad viņa bija jauna meitene. Biju pārliecināts, ka Lavinijas prasmju pilnveidošanai nepieciešams tikai laiks un treniņi.
Seleste dziļi ievilka elpu un nomierinājās.
– Vai tu pieļāvi iespēju, ka viņas prasmes pārspēj tavējās, Hovard?
Viņš vilcinājās.
– Varbūt.
– Tas nav iespējams. – Seleste runāja ar absolūtu, nelokāmu pārliecību. – Neviens nav meistarīgāks par tevi. Pat varenais Mesmers būtu sajūsmā par tavām spējām. Hovards iesmējās.
– Pateicos par komplimentu, dārgā, bet pašreizējos apstākļos mēs nevaram noskaidrot Mesmera kunga domas par manām prasmēm.
– Žēl, ka viņš nomira pirms vairākiem gadiem un neiepazina tavu darbu. Tomēr esmu pārliecināta, ka tas būtu atstājis uz viņu iespaidu. Nē, viņš tevi pat apskaustu. Kas attiecas uz Leika kundzi, tev nav par viņu jādomā. Viņa nav tava