ūķī un varbūt noslēgt savu vientuļo vakaru greznajā “Silvestrā”, kur citas nodarbes trūkuma dēļ es sēdēšu un apbrīnošu mazos, tirkīzzilos putniņus.
Patiešām ceru, ka viņas savainotā kāja tagad ir pilnībā sadzijusi.
– Izskatās, ka būsi noķērusi savu zivi, – Dikija balsij bija saspringti nevērīga pieskaņa. – Vai tu sarunāsi tikšanos savā nākamajā slejā?
Brīdī, kad Greisa izgāja cauri virpuļdurvīm un ienāca Strand vestibilā, kur viņas atspulgs parādījās mirdzošajā stiklā un misiņā, viņai iestājās panika. Pakrūtē kaut kas sagriezās, un elpa aizķērās kaklā, tāpēc viņa izlavījās cauri lielajai telpai zem greznajām lustrām, lai iespruktu tuvākajā dāmistabā un pie spoguļa noņemtos ar matiem un lūpu krāsu ar tik trīcošām rokām, ka lūpu krāsas tūbiņa izslīdēja no pirkstiem, iekrita izlietnē un pārlūza uz pusēm.
Ja nu viņš neieradīsies?
Viņa sēdēs “Amerikāņu bārā” viena ar savām cigaretēm un savu kokteili, un savu vilšanos, un viesmīlis pienāks klāt ar līdzjūtību sejā, iespējams, pieglaimīgi apgalvojot, ka džentlmenim – lai kas viņš arī būtu – jābūt neprātīgam, lai piemānītu tik skaistu sievieti. Un viņa pašai par kaunu atzīs, ka nemaz nezina, kas viņš tāds ir – attiecīgais džentlmenis, – lai arī uzskatījusi viņu par viesnīcas viesi. Tad viesmīlis izskatīsies apmulsis un mazliet nosodošs – un viņa nospriedīs, ka varbūt ir laiks doties projām un braukt ar autobusu atpakaļ uz Hempstedu.
Un ja nu viņš ieradīsies?
Ienākot bārā piecpadsmit minūtes pēc noliktā laika (patiesībā tas bija agri pēc Greisas standartiem), viņa lika sev aizvērt acis, pavilcinādama neziņas brīdi. Tad viņa saņēmās, atvēra acis un palūkojās apkārt.
Viņa bija aizmirsusi, cik vīrišķīga ir šī vieta. Tumšs koks un kuģu modeļi. Greisa juta, ka viņa pati šeit kļūst meitenīga un nesvarīga. Šajā vakarā bārā bija daudz cilvēku, un vairums galdiņu bija aizņemti, taču ne pie viena nesēdēja viņš.
Platplecains vīrietis ar gaišiem matiem labā uzvalkā sēdēja pie bāra, uz augstā ķebļa smēķēdams, uzgriezis Greisai muguru. Viņa sajuta, kā sejā parādās smaids, un jau grasījās pieiet klāt, lai uzsistu viņam uz pleca, kad izdzirdēja viņa balsi cauri murdoņai – tā bija smalka un angliska – un pamanīja vīrieša profilu… Deguns un zods bija pilnīgi citāds.
Piecpadsmit minūtes vēlāk. Neviens saprātīgi domājošs vīrietis nekavētu piecpadsmit minūtes, ja viņam norunāta satikšanās ar tādu meiteni kā viņa. Viņš nenāks. Kaut kas acīmredzot bija atgadījies – kādas nebūtiskas biznesa darīšanas, kas izrādījušās pietiekami svarīgas, lai sabojātu viņas vakaru un sagrautu cerības. Vai varbūt viņš vispār ne-
bija paredzējis ar viņu satikties. Varbūt viņš nebija spēris kāju Savojas viesnīcā un tagad atradās kādā citā bārā, pētīdams sievietes un mazliet pasmiedamies par domu, ka viņa varētu sēdēt viena pati un gaidīt.
Tad piepeši viņai uz pleca uzgūla kāda plauksta un pazīstamā balss ar amerikāņu akcentu, kas izklausījās tā, it kā viņš kaut kur klusībā smietos, sacīja: – Nu, vai man jūs saukt par Dimanti vai Safīru? Kura būs šovakar?
Greisas smaids – iepriecināts par satikšanos, taču ne pārāk priecīgs, ne pārāk atvieglots – jau bija savā vietā, kad viņa pagriezās un noteica: – Varat saukt mani, kā vien vēlaties, ja vien sadabūsiet man ko dzeramu.
Bija atbrīvojies stūra galdiņš. Viesmīlis atnesa viņu dzērienu – “Balto lēdiju” viņiem abiem. Pasniegts amerikāņu gaumē ar ledu, tas bija viens no daudzajiem kokteiļu kartes jauninājumiem, ko bija ieviesis Harijs Kredoks, Savojas viesnīcas slavenais bāra pārvaldnieks, kurš pats bija īpaši importēts no Amerikas.
Viņi nopētīja viens otru pāri kokteiļu glāzēm. Vīrietis bija mazliet citāds nekā Greisas atmiņās. Ne tik ideāls, taču reālāks. Varēja padomāt, ka viņa ir iepazinusi šo amerikāni kopš pēdējās satikšanās reizes, lai gan patiesībā viņa neko par to nezināja. Šovakar tā likās visai patīkama pretruna – nezināšana un zināšana. Vīrietis rotaļājās ar savu glāzi. Greisa rotaļājās ar savējo.
– Nu tad pastāstiet man par savu sleju, – viņš ierunājās.
– Kas tur ko stāstīt? Tas ir Vestendas raksturojums noiekšpuses. Es stāstu cilvēkiem, ko ēst, kur dejot, kur pirkt apģērbu. Un stāstu viņiem, kurp nevajag iet.
Vīrietis ar pirkstu pārbrauca pāri glāzes malai, pēc tam iemērca to kokteilī un tad nolaizīja. – Nu, nu. Es nelasu jūsu sleju katru nedēļu, lai uzzinātu, vai man jāpērk krekli Selfridges vai Libery veikalā, vai orķestris ir labāks Ciros vai Salamander krogā.
– Jūs lasāt manu sleju katru nedēļu?
– Tā ir personiskāka, nekā jūs domājat. Tas ir stāsts par neparastu sievieti, kura dzīvo ļoti modernu dzīvi Londonā. Dzīvi, kas ir iespējama tikai tagad – šogad, tagad.
– Ak tā. Tātad jums šķiet, ka es domāju tikai par ballītēm un šampanieti, un ideālu boba griezumu.
– Nu, bobs no manas vietas izskatās visai precīzi nogriezts.
Greisa pasmaidīja, lūkodamās savā glāzē. – Un kāda ir jūsu dzīve? Ko jūs darāt Londonā?
– Es? – Viņš paraustīja plecus. – Es interesējos par cilvēkiem. Tāpēc arī atrodos šeit.
– Par cilvēkiem?
– Man patīk viņus vērot. Domāt par to, kas viņus dzen uz priekšu. Kas padara viņus unikālus… īpašus. Varētu teikt, ka es esmu kolekcionārs.
– Kā tā? Vai jūs grasāties salikt interesantus paraugus savā koferī un aizvest mājās?
– Savā ziņā. – Viņš izņēma “Beikera” Lights paciņu un piedāvāja Greisai cigareti. Vīrieša rokas, kad viņš pasniedzās, lai aizdegtu Greisas cigareti, bija spēcīgas un stingras.
– Paskatieties uz sievieti pelēkajā kleitā. – Viņš viegli pielieca galvu, un Greisa paraudzījās uz to pusi. Sievietei va-
rēja būt apmēram četrdesmit gadu. Viņa bija pievilcīga, taču pārlieku tieva. Izskatījās nervoza. – Viņa ir precējusies, taču ne ar savu pavadoni cilindrā, – viņš turpināja. – Viņš nezina, ka viņa ir precējusies, un viņa negrib, lai uzzinātu.
– Kā jūs to izsecinājāt?
– Kad viņa atnāca, viņai bija gredzeni. Kad vīrietis aizgāja pie bāra, viņa tos novilka un ielika somiņā. Viņa izskatās mazliet nervoza, vai jums tā nešķiet? Kā cilvēks, kurš daudz ko licis uz spēles.
– Tad jūs domājat, ka viņa ir iemīlējusies tajā vīrietī ar cilindru?
– Viņai gribētos, lai tā būtu. Taču patiesībā viņa to tikpat kā nepazīst.
Greisa pacēla galvu, gribēdama nopētīt vīrieša seju, kamēr viņš ir pievērsies precētajai sievietei un viņas pavadonim, taču nu viņa gaišās acis bija pievērsušās Greisai.
– Vai jūs kādreiz esat bijusi iemīlējusies? – viņš apjautājās, nepamirkšķinādams ne acu.
Savā prātā viņa ieraudzīja rudmatainu vīrieti formastērpā. Greisa aizgaiņāja šo tēlu. – Nē, – viņa noteica. – Ne gluži. Un jūs?
– Es mīlēju sievieti, kura nomira.
– Man ļoti žēl. – Greisa