gultas, Venēcijas prātā neatlika vietas nekādām domām par Deimrelu. Viņas pirksti drebēja, atlaužot vēstules zīmogu, meitene bija nobijusies līdz nelabumam un savā satraukumā un bailēs no visļaunākā nemaz neievēroja ironiski formālo toni, kas bija prasījis tādu piepūli. Aši pārlaizdama skatienu pāri vienīgajai lapai, viņa pateicīgi iesaucās: – Nē, nē, viņš nav stipri savainots! Rufuss pakrita reizē ar viņu, taču kauli nav lauzti. Sastiepta potīte, zilumi, kādi rastos jebkurā gadījumā, savainojot kreiso gūžu… Ak, cik laipni no viņa puses! Klausies, aukle! Lords Deimrels jau ir aizsūtījis uz Jorku pēc doktora Bentvērta, kurš apskatīs Obriju! Brālis pats domā, ka ir uzkritis virsū klibajai kājai, taču pēc labās potītes sastiepuma varot spriest par vienkāršu vārīgās locītavas sasitumu. Kaut nu viņam izrādītos taisnība! Deimrels uzskatīja, ka būs labāk atvest Obriju uz priorātu, nevis mocīt viņu ar garāku braucienu līdz paša mājai, un tas ir pareizi! Ja es būšu tik laipna un sagatavošu visas Obrijam nepieciešamās lietas, šīs vēstules atnesējs nogādās tās atpakaļ uz priorātu. It kā es pati varētu palikt mājās un nedoties pie Obrija!
– To jūs nedarīsiet! – aukle iesaucās. – Varbūt Tas Kungs uzskata par pareizu iegrūst vecu sievieti ļaunuma ķetnās, taču Bībelē ir teikts, ka taisnīgajiem nākas daudz ciest, turklāt viņi tiks atbalstīti, uz ko es no sirds ceru, lai arī nekad nedomāju, ka man nāksies stāties grēciniekiem ceļā! Taču ļaut jums spert kāju tajā Dieva aizmirstajā mājā, Venēcijas jaunkundz, nemūžam!
Pēc negaidītās Bībeles piesaukšanas sapratusi, ka viņas aizgādne ir visai satraukta, Venēcija veltīja nākamās divdesmit minūtes aukles satraukuma mazināšanai un norādīja, ka drīzāk vajadzētu uzskatīt Deimrelu par krietno samarieti nekā par ļaundari, un pierunāja viņu samierināties, jo došanās pie Obrija ir tikpat nevainīga, cik neizbēgama. Tas izdevās tikai daļēji. Aukle zināja, ka, tiklīdz Venēcijas jaunkundze ieņem kaut ko galvā, viņu atturēt rīkoties pēc sava prāta nav iespējams, un bija spiesta atzīt Deimrela nelielo līdzību ar krietno samarieti. Tomēr aukle turpināja dēvēt lordu par nešķīstu, viņa labdarību izskaidrojot ar kādu nezināmu, taču ļaunu motīvu.
Aukle bija pienākusi tuvāk patiesībai, nekā pati to nojauta, bet iedvest to aizbilstamajai nespēja. Venēcijai nepiemita ne mazākā viltība vai samākslotība; viņa pazina pasauli tikai pēc izlasītajām grāmatām; pieredze viņai nebija mācījusi apšaubīt patiesos nolūkus, kādi varēja būt cilvēkam, kas izrādīja viņai laipnību. Tāpēc tad, kad Deimrels ieraudzīja karieti nogriežamies ap stūri un izgāja ārā sagaidīt savu viešņu, tā nebija nedz nikna dieviete, nedz jauna un pašcieņas pilna dāma, kas izlēca no braucamā un pastiepa pretī abas rokas, bet gan skaista, nesamaitāta būtne, kuras atklātajās acīs bija lasāms nevis nodoms, bet tikai siltas pateicības mirdzums. Kad viņš satvēra meitenes rokas, viņa iesaucās: – Es esmu jums tik ļoti pateicīga! Kaut es spētu to izteikt, taču tā vien šķiet, ka varu vien pateikties. – Viņa piebilda, kautri smaidot: – Turklāt jūs man atrakstījāt tik mierinošu vēstuli! Tas bija ļoti laipni. Vai jūs zinājāt, ka biju noraizējusies līdz nāvei? Ak, lūdzu, pasakiet man, ka tā ir patiesība un viņš nav nopietni savainojies!
Pagāja kāds brīdis, iekams lords atbildēja un palaida vaļā meitenes plaukstas. Vecā, izbalējušā kleitā, ar nekārtīgi zem cepures sabāztiem matiem un pietvīkušu seju viņa bija Deimrelam izskatījusies neparasti skaista; tagad viņa bija ģērbusies vienkārši, taču apburoši – bāli dzeltenā muslīna kleitā un nebalinātu salmu cepurē, kuras priekšdaļa veidoja ietvaru viņas burvīgajai sejiņai, kas nebija nedz pietvīkusi, nedz sašutusi, bet uzsmaidīja viņam neslēptā draudzīgumā un lika elpai aizrauties. Neapzinādamies, ka turpina turēt meitenes plaukstas pārāk ciešā tvērienā, viņš stāvēja sastindzis līdz mirklim, kad aukle atsauca viņu īstenībā ar nokremšļošanos zīmīgā un draudīgā manierē. Tad Deimrels ātri atguvās un ierunājās:
– Ak jā, Lenjonas jaunkundz! Uzskatu, ka tā ir tīra patiesība, taču, lai arī man ir zināma pieredze ar lauztiem kauliem, es neko nezinu par jūsu brāļa veselības problēmām, tāpēc iedomājos, ka nenāks par ļaunu aizsūtīt pēc ārsta. Ceru, ka nepaies ilgs laiks un viņš ieradīsies. Tikmēr jūs droši vien nepacietīgi vēlaties ieraudzīt zēnu. Es tūlīt pat vedīšu jūs pie viņa.
– Pateicos! Kā jūs redzat, es esmu paņēmusi līdzi mūsu aukli, un viņa vēlas palikt šeit, lai parūpētos par Obriju, ja drīkst.
– Ak, tas ir lieliski! – Deimrels noteica, uzjautrināti pasmaidīdams par stīvās moralizētājas naidīgo acu skatienu. – Jūs labi zināsiet, ko darīt, un kopā ar jums viņš jutīsies gandrīz kā mājās.
– Vai viņam ļoti sāp? – Venēcija satraukti ievaicājās, kad Deimrels ieveda viņu mājā.
– Nē, nu vairs ne. Es iedevu viņam mazliet opija tinktūras, un izskatās, ka viņš jūtas ciešami. Diemžēl būs mazliet miegains.
– Opija tinktūru? – Venēcija iesaucās. – Ja viņš bija ar mieru norīt to, tas nozīmē, ka viņš briesmīgi cieta! Obrijs nekad nelieto tādas zāles, pat ne visvājākos opiātus, lai aizmigtu, ja sāk sāpēt gūža!
– Viņš nepavisam to nenorija no laba prāta, varat man ticēt! – Deimrels atbildēja, vezdams meiteni cauri akmens plāksnēm izliktajam vestibilam uz kāpņu pusi. – Es cienu viņa nostāju, taču būtu muļķīgi ļaut viņam tēlot spartiešu jaunekli situācijā, kad ciešanu avots, ja vien es ļoti nekļūdos, drīzāk ir bailes par to, ka viņš varbūt kļuvis par invalīdu, nevis zilumi un sasitumi. Vismaz tā es spriedu!
– Jums bija pilnīga taisnība, – Venēcija piekrita. – Taču, ja vien jūs neiebarojāt zāles viņam ar spēku, ko jūs, cerams, nedarījāt, es nespēju iztēloties, kā jūs pierunājāt viņu tās iedzert, jo es nepazīstu otru tik spītīgu cilvēku kā viņš!
Deimrels iesmējās. – Nē, nē, man nenācās ķerties pie vardarbības! – Runājot viņš atvēra durvis uz Obrija istabu un nostājās malā, lai ielaistu Venēciju iekšā.
Obrijs gulēja lielā gultā ar baldahīnu un bija ģērbies naktskreklā, kas izrādījās viņam vairākus izmērus par lielu, – viņš atgādināja ēnu, tomēr likās mazliet atguvis sejas krāsu. Sajutis māsas pirkstu uz rokas, viņš atvēra acis, miegaini viņai uzsmaidīja un nomurmināja: – Muļķīgi! Es esmu tikai uzsitis pāris zilumus, mana dārgā, nekā nopietna! Man šķiet, es viņu pārslogoju. Tas ir, Rufusu.
– Labāk paklusē! – Venēcija sirsnīgi noteica.
– Es zinu. Deimrels apgalvoja, ka man piemīt vairāk izturības nekā veselā saprāta. – Viņa skatiens pievērsās auklei, kura, nolikusi uz grīdas piekrautu ceļasomu, sāka atbrīvoties no cepures kā cilvēks, kas ir apņēmies palikt pie Obrija neatkarīgi no tā, kādas tam varētu būt sekas. Obrijs aizsmakušā balsī nočukstēja: – Ak nē, mans Dievs! Kā tu varēji, Venēcij? Ved viņu projām! Lai velns par stenderi paliek, ja es ļaušu viņai rosīties ap mani, it kā es būtu kāds zīdainis!
– Nepateicīgais zellis! – piezīmēja Deimrels. – Jūs dabūtu, ko gribētu, ja aukle uzklausītu jūsu teikto un atstātu jūs manā žēlastībā! Man noteikti vajadzētu jūs piekaut.
Par lielu izbrīnu Venēcijai, šī piebilde ne tikai neaizvainoja Obriju, bet pat lika viņam pasmieties. Pagriezis galvu uz spilvena tā, lai varētu uzlūkot Deimrelu, viņš sacīja: – Un kā jums tas patiktu, ser?
– Stipri vien, patiešām! Jums ir vairāk paveicies, nekā jūs pats to nojaušat.
Obrijs savilka seju grimasē, taču, kad Deimrels bija izgājis no istabas, viņš noteica: – Man viņš patīk, vai zini? Pasaki viņam visu, ko pienākas teikt, labi? Nedomāju, ka es būtu to izdarījis, lai gan vajadzētu.
Venēcija