iesmējās. Viņa saprata, par ko ir runa. Augstskolas pirmajā kursā Kima, Sofija un Džeka devās uz pludmali un cita citu fotografēja. Smiltīs atradās liels akmens, un vienā fotogrāfijā Džeka pret to atspiedās, bet Sofija nogūlās augšpusē, tērpusies zilā peldkostīmā.
– Diemžēl es esmu tā kalsnā meitene. Sofija ir meitene ar apaļumiem.
– Tas labi, – Tristans atbildēja, un Džeka juta, ka viņš smaida. – Manuprāt, arī tavam ķermenim netrūkst vajadzīgo apaļumu.
– Kas tu esi par ārstu? Vai tu tā runā ar saviem pacientiem?
– Protams, ka nē. Darbā es izturos pavisam profesionāli un pat netuvojos savām pacientēm ārpus tā.
– Es priecājos to dzirdēt.
– Tātad, Džeka… pastāsti man visu par sevi!
– Man nav nekā daudz, ko stāstīt. Es uzaugu Ņūdžersijas pavalstī. Kad man bija četri gadi, nomira māte, tāpēc mani uzaudzināja tēvs. Mans vecākais brālis labprāt apgalvo, ka palīdzēja viņam, tomēr tā nebija. Kima teica, ka tev ir māsa.
– Edisone. Edija. Viņa ir precējusies, viņas vīrs nupat atgriezās no Irākas, un viņi mani aplaimoja ar māsasmeitu, kurai ir astoņi gadi.
– Aplaimoja? Vai tu viņu adoptēji?
– Nē, mēs viens otram gluži vienkārši patīkam.
Džeka pūlējās Tristanu ieraudzīt, tomēr tas neizdevās. Viņa nespēja atcerēties, ko Kima stāstījusi par šo brālēnu – galu galā tādu radinieku bija tik daudz! Viens bija jurists, cits rakstīja romānus, vēl kāds bija veiksmīgs sportists, netrūka pat šerifa. Radinieku saraksts šķita nebeidzami garš. Un arī iepriekšējo tikšanos ar Tristanu Džeka neatcerējās.
– Labi, – Triss turpināja, – mēs viens otram atstāstījām priecīgus notikumus. Kas tavā dzīvē ir slikts?
– Diemžēl es tevi nepazīstu pietiekami labi, lai par to runātu, – Džeka paskaidroja.
– Kāda jēga sēdēt tumsā diviem svešiniekiem, kuri nekad vairs netiksies, ja apspriedīsim tikai vispārīgas lietas?
– Mēs vēl tiksimies, – Džeka norādīja, – atkal un atkal. Es blakus mājā dzīvošu trīs mēnešus.
– Ko gan tas nozīmē uz kopējā dzīves fona? Trīs mēnešu laikā nav iespējams no sirds izrunāties.
Zem humora virskārtas Džeka sadzirdēja nopietnību un atcerējās Kimas stāstu par to, kā brālēns salauza roku. “Viņam iesita pa galvu,” Kima stāstīja, “un nogrūda no kalna.” Turklāt laupītājs gribēja “kaut ko”, kas piederēja Trisam. Tie bija nepatīkami notikumi.
Paklupis aiz ceļā noliktā guļamkrēsla, Tristans neizrādīja sāpes. Ja viņš slēpa sāpes, vai slēpa arī savas patiesās izjūtas no Edilīnas iedzīvotājiem? Džeka pati ikdienā nopūlējās, lai neatklātu sliktos jaunumus tēvam. Reizēm viņa jutās tik nomākta, ka negribēja nevienu redzēt, tomēr tēva klātbūtnē piespieda sevi smaidīt.
– Droši vien ir grūti dzīvot pilsētā, kur ir tik daudz ģimenes locekļu, – Džeka nočukstēja. – Ar ko runāt grūtajos dzīves brīžos?
Tristans ilgi klusēja, un Džeka nodomāja, ka vīrietis neatbildēs. Beidzot viņš ierunājās klusā balsī:
– Pirms vairākiem mēnešiem Edilīnā ieradās jauna sieviete, kura meklēja darbu. Es viņā gandrīz iemīlējos, tomēr viņa nesen apprecējās ar manu labāko draugu.
– Vai tas notika tajā pašā laikā, kad tu salauzi roku? – Jā. Šie notikumi ir saistīti. – Tristans ievilka elpu.
– Viņa ir otrajā grūtniecības trimestrī.
– Tas bija ātri. Iespējams, ka viņi precēsies pienākuma pēc.
– Es vēlos, kaut kā būtu, – Triss atzina, – bet tā nav. Viņa vienmēr uzskatījusi mani tikai par draugu.
– Tas ir sāpīgi, – Džeka piekrita. Viņa jutās tāpat, kad Rīds nepievērsa viņai uzmanību, taču nevarēja to atklāt Kimas brālēnam un Rīda draugam. Tristans pagriezās un palūkojās uz viņu, lai gan Džeka nespēja viņu saskatīt.
– Runājot par sāpēm… kas notika ar Lauru Čonliju? – Džeka jautāja. – Es tā arī nepajautāju Kimai, vai viņa joprojām te dzīvo.
– Jā, viņa apprecējās ar mācītāju, viņiem ir spēcīgi, veselīgi bērni. Mums likās, ka zēnam ir trokšņi sirdī, tomēr viņš ir vesels.
Džeka iesmējās.
– Tu esi īsts ārsts!
– Šobrīd neesmu. Kamēr dzīst nolāpītā roka, es neesmu nekas.
– Tā ir pazīstama izjūta!
– Tiešām? Kāpēc tā ir pazīstama? Kima par tevi daudz runā. Kad viņa mācījās augstskolā, katrā e-pasta vēstulē bija runa par tevi un meiteni zilajā bikini. Kā viņu sauc?
– Sofija. Varu derēt, ka Kima tev sūtīja arī citus fotoattēlus, ne tikai to, kurā mēs esam peldkostīmos.
– Viņa sūtīja simtiem fotogrāfiju, bet kaut kāda iemesla dēļ es atceros tikai šo vienu. Es to pieliku pie savas guļamistabas spoguļa.
– Vai tur ir pieliktas arī citas meiteņu fotogrāfijas?
– Nē, tā ir vienīgā. – Sofija ir skaista. – Es viņu aizlocīju.
– Ko? – Džeka pārvaicāja.
– Es aizlocīju fotogrāfiju tā, lai Sofiju neredzētu. Viņa nav mans sievietes tips.
– Ak tā, – Džeka novilka. – Mans attēls nekad iepriekš nav ticis piesprausts kāda vīrieša guļamistabā. Žēl, ka bijis Kima nenosūtīja tavu fotogrāfiju.
– Pietiek ar vienu skatienu, lai es sabojātu fotokameru.
– Kima stāstīja, ka visi viņas radinieki ir satriecoši skaisti. Zinu, ka Rīds tāds ir. Vismaz pirms septiņiem gadiem bija. Kopš tā laika mēs neesam tikušies.
Tristans pasmaidīja. Izrādījās, ka Kimas priekšstats par Džekas un Rīda satuvināšanos bijis kļūdains.
– Tagad es jūtos greizsirdīgs, – viņš ķircināja. – Tu droši vien zini, ka Rīds drīz ieradīsies Edilīnā.
– Kima par to ieminējās.
– Tātad es jau esmu zaudējis iespēju. – Tristans ievaidējās.
– Tu nu gan koķetē! Izklausās, ka tu runā gandrīz nopietni.
– Ja man padodas koķetērija, tas nav pieredzes nopelns. Daudzi šīs pilsētas iedzīvotāji ir mani radinieki, un es lielāko daļu ārstēju, tāpēc atliek maz kandidātu, ar ko dibināt intīmākas attiecības.
– Es tevi neredzu un neatceros daudz no Kimas stāstītā, tomēr man ir aizdomas, ka tev nav problēmu ar pretējo dzimumu.
– Pirms gada es tev piekristu, bet es zaudēju sievieti, ar kuru viss varēja izdoties.
– Kam ir jāizdodas? – Džeka pavisam klusi jautāja.
Tristans vilcinājās un rūpīgi apdomāja atbildi.
– Es esmu vecmodīgs, gribu sievu un bērnus. Man ir apnicis vakcinēt svešus bērnus. Es gribu vakcinēt savējos.
Džeka iesmējās.
– Arī tā var teikt.
– Tu saproti, ko es ar to domāju.
– Jā, saprotu, – viņa atbildēja