gan koncepcijā, gan izpildījumā. Divas nojumes, viesu namiņš, bērnu rotaļlaukums. Garāžu plāni līdzās dārza mājiņu rasējumiem. Gandrīz ikviens sienas laukums bija noklāts ar zīmējumiem un rasējumiem.
– Skaisti, apbrīnojami, lieliski, – Eliksa čukstēja. Tad viņa atkāpās līdz durvīm, lai iegravētu atmiņā kopainu. Telpa šķita līdzināmies svētnīcai. – Varu derēt, ka viņš nekad nevienu neaicina šurp, – viņa skaļi noteica.
Pārsteidzoši, cik daudz kopīga atklājās viņas un šī slavenā vīra uzskatos! Eliksa no sirds ticēja, ka skaistumu iespējams un nepieciešams atrast pat vissīkākajos objektos. Nav svarīgi, vai tas ir ziepju trauciņš vai savrupnams; bija ārkārtīgi svarīgi piešķirt skaistumu it visam.
– Oho! – aiz muguras iesaucās Izija. – Te izskatās kā…
– Uz kuģa?
– Jā, ļoti līdzinās kapteiņa kajītei filmu dekorācijās.
Eliksa mēģināja paturēt prātā ikvienu šīs telpas collu. Visur manīja antīkus priekšmetus. Piemēram, senu Ķīnas porcelāna priekšmetu ar uzrakstu “Kingslijs”. Vienu stūri aizņēma kuģa priekšgals ar kokā grieztu, krietni sadēdējušu nāru, kuras izskats ļāva noprast, ka tā savulaik izceļojusies pa visiem pasaules okeāniem.
– Vai Kingslijiem piederējuši vaļu zvejas kuģi? – Izija pavaicāja.
– Lielākoties viņi nodarbojās ar Ķīnas porcelāna tirdzniecību. – Eliksai nebija ne jausmas, kā viņa to zina. – Nav gadījies lasīt, ka ģimenē bijuši arī vaļu zvejnieki, – viņa izgudrēm piebilda, tad pagājās pa istabu, pieskārās lietām, iegaumēja katru detaļu. Ja viņai būtu savs mājas birojs, tas izskatītos tieši tāpat. – Brīnišķīga darbistaba, vai ne?
– Atklāti sakot, nepavisam, – Izija iebilda. – Man visu gribas datorizētu, lai nevajadzētu noņemties ar spalvu un tinti. Šis nav manā gaumē. – Ārā tika aizcirstas auto durvis, un draudzenes panikā palūkojās viena uz otru. – Labāk taisāmies projām no šejienes.
Eliksa negribīgi pagriezās, lai sekotu Izijai, tomēr vēlreiz pievērsās studijai. Uz grīdas bija noplivinājusies ar brīvu roku uzmesta dārza paviljona skice. Astoņstūris ar jumtu, kas atgādināja otrādi apvērstu tulpes ziedu. Nedomājot, ko dara, Eliksa aizbāza zīmējumu aiz bikšu jostas un noskrēja lejā pa kāpnēm.
Trešā nodaļa
Eliksa atslīga krēslā un aplūkoja no kartona salīmētu kapelu. Nav viegli izveidot maketu, ja pie rokas ir tikai kartons un līplente. Diena jau sliecās uz vakara pusi, viņa atradās plašajā telpā mājas dziļumā, kas šķita izstarojam prieku un siltumu. Eliksa bez teikšanas zināja, ka bērnībā šeit pavadījusi daudz laika. Atcerējās, ka bija meistarojusi ar torņiem un tornīšiem greznotas būves, sākumā liekot lietā vecus koka klucīšus un visdažādākās lietas, ko sameklēja atvilktnēs un plauktos, tad Lego – viņas iemīļotākās bērnības spēļmantas. Viņas rīcībā bija liela Lego detaļu kārba, un tās dibenā atradās nelielas laiviņas, kam viņa uzbūvēja nojumes. Kamēr mazā spēlējās, bija skanējusi liega un klusa mūzika, bet televizora istabā nebija. Vēl svarīgāk – viņas tuvumā allaž uzturējās kāda sieviete. Eliksa teju vai spēja saskatīt viņas uzmundrinošo smaidu. Reizēm telpā atradās arī citi cilvēki. Jauns vīrietis, kas allaž likās noraizējies, un gara auguma zēns, kas smaržoja pēc jūras. Reizēm arī smaidošas dāmas, kas ēda ar dzelteniem marcipāna rožpumpuriem greznotas kūciņas. Viņa spēja atsaukt atmiņā gan uzkodu garšu, gan arī niezi, ko izraisīja jaunā kleita.
Virs platā kamīna atradās sievietes portrets. “Mis Edeleida Kingslija,” vēstīja tam piestiprinātā plāksnīte. Spriežot pēc tērpa un frizūras, portrets gleznots trīsdesmitajos gados, tajā attēlotā glītā dāma bijusi nopietna un cienījama, bet ar pārgalvīgu dzirkstelīti skatienā. Sieviete, ko Eliksa atcerējās ik mirkli skaidrāk, bija daudz vecāka nekā portretētā persona, toties dzirkstelīte acīs bija saglabājusies. Tā šķita vēstām, ka viņa zina un saskata to, ko nesaredz citi, tomēr patur visu noslēpumā. Turpretī vecā sieviete neslēpa savu zināšanu Eliksai, kura diemžēl vairs neatcerējās, ko īsti krustmāte Edija bija stāstījusi, toties joprojām spēja sajust tābrīža mīlestības pilno gaisotni – un arī noslēpumu klātbūtni.
Eliksa bija vēlējusies kopā ar Iziju kārtīgi izpētīt veco namu un pastaigāt pa Nantaketu, jo draudzene taču drīz aizbrauks. Uzmācās bažas, ka, atgriezusies mājās, Izija tik dedzīgi nodosies vasaras izskaņā ieplānoto kāzu plānošanai, ka viņai lāgā neatliks laika sazināties ar Eliksu, kura būs līgavas māsa. “Ja nu apprecēšanās pieliks punktu mūsu ciešajai draudzībai?” Pagaidām Eliksa mēģināja par to nedomāt. Plānam par kopīgi pavadītu dienu nebija lemts īstenoties. Eliksa pamodās jau rīta agrumā, jo prātu pārlieku satrauca iespēja parādīt savus projektus Dižajam Džēridam Montgomerijam. “Ja iespaids būs labvēlīgs, varbūt es drīkstēšu pieteikties darba intervijai viņa firmā? Ja ne, es vismaz pierādīšu savu dedzīgo kāri mācīties.”
Viņa gulēja krustmātes Edijas gultā, rokas bija saliktas aiz pakauša, skatiens pievērsts zīda rozei baldahīna centrā. Pat tādā gadījumā, ja šo sapņu darbu neizdotos iegūt, kaut vai dažu nedēļu mācīšanās pie Montgomerija kļūtu par viņas arhitektūras studiju vainagojumu, ko katrā ziņā būs iespējams ierakstīt CV, nemaz nerunājot par iespēju īsā laikā apgūt un uzzināt ļoti daudz.
Gribējās radīt darbu, kas spētu atstāt uz Džēridu neizdzēšamu iespaidu. “Māju? Vai tas iespējams dažu dienu laikā?” Eliksai labi padevās skicēšana ar brīvu roku. “Varbūt vajadzētu izstrādāt vairākus fasāžu metus? Bet tādā gadījumā jāiepazīt attiecīgais apbūves gabals.” Visi zināja Montgomerija uzskatus – celtnei organiski jāizaug no zemes reljefa un apkārtējās vides. Viņš necieta Dalasā iecienītos Tjūdoru stila atdarinājumus.
– Ko man tādu uzzīmēt, lai atstātu uz viņu iespaidu? – Eliksa skaļi nočukstēja.
Kamēr viņa zvilnēja gultā un nodevās neauglīgiem prātojumiem, no galdiņa pie tālākās sienas pēkšņi nokrita neliela ierāmēta fotogrāfija. Pārsteidzošā kārtā istabas klusumā atskanējušais troksnis viņu neizbiedēja, tikai lika uzslieties sēdus.
Eliksa izkāpa no gultas, tērpusies vecā teniskreklā un izdilušās sporta biksēs, kas lāgā nespēja pasargāt no rīta vēsuma. Viņa instinktīvi apjauta, ka nokritušais priekšmets vēsta kaut ko svarīgu. Pacēlusi fotogrāfiju, Eliksa konstatēja, ka raugās četrdesmitajos gados uzņemtā attēlā, kur redzamas divas smejošas jaunas sievietes glītās vasaras kleitās; abas izskatījās laimīgas.
Iedoma, ka fotogrāfija nav nokritusi nejauši, likās jauka, bet tās nozīmi Eliksa neizprata. Nolikusi attēlu vietā, viņa devās uz vannasistabu, tomēr pēc pāris soļiem atgriezās, lai fotogrāfiju aplūkotu vēlreiz. Attālāk aiz abām sievietēm vīdēja baznīciņa, varbūt pat tikai kapela, līdzīga nelielajām privātajām ģimenes kapelām, ko viņa kopā ar tēvu bija redzējusi Anglijā.
Uz mirkli Eliksa iztēlojās Džērida Montgomerija darbistabu ar dārza skulptūru, vasaras māju, lapeņu un dārza šķūnīšu skicēm un projektiem.
– Kaut kas neliels, – viņa nočukstēja. – Viņam patiks kaut kas neliels un izsmalcināts. – Pametusi skatienu uz Kingsliju senča kapteiņa Keileba portretu, viņa ar pūlēm apvaldīja vēlēšanos pateikties.
Šūpodama galvu par savu niekkalbību, Eliksa sasēja matus zirgastē un devās uz vannasistabu. Atgriezusies guļamistabā, viņa izvilka no jaunās somas sarkanos vākos iesieto lielo skiču bloknotu un no jauna iekāpa gultā.
Varbūt