klusi noteica.
– Tiesa. Mēs pavadījām kopā viņas dzīves pēdējos trīs mēnešus. Viņa bija lielisks cilvēks. – Džērids pievērsās Eliksai. – Jūs protat tīrīt zivis, bet… vai pratīsiet tās pagatavot?
– Es neesmu šefpavāre, bet asarus izcept māku. Un protu arī pagatavot kukurūzas plāceņus.
– Ar alu vai pienu?
– Ar alu.
– Un mīklai piebērtiem Kajennas pipariem?
– Protams.
– Šajā virtuvē glabājas maz produktu, bet pie manis atradīsies gan sīpoli, gan kukurūzas milti.
Eliksa apjauta, ka tiek aicināta vakariņās. – Varbūt jūs to visu atnestu šurp, un tad es… – Viņa paraustīja plecus.
– Izklausās jauki.
Tiklīdz vīrietis pazuda aiz durvīm, Eliksa uzskrēja savā guļamistabā. Bagāža jau bija atsūtīta, bet viņa vēl nebija izsaiņojusi mantas. Uz grīdas mētājās arī maisiņi ar drēbēm, ko sapirkusi Izija. Tomēr pārģērbties nebūtu prāta darbs. Tas izskatītos pārāk uzkrītoši un demostrētu pārmērīgu ieinteresētību.
Vannasistabā Eliksa lika lietā nedaudz skropstu tušas un lūpukrāsas. “Kālab seja ir tik spīdīga?” Mātes dāvātais kompaktais pūderis palīdzēja novērst šo defektu.
Viņa atgriezās virtuvē tajā pašā brīdī, kad vērās durvis. Skatieni sastapās, un Eliksa žigli aizgriezās. Notrīsēja sirds. “Par ātru,” viņa secināja. “Pārāk ātri pēc šķiršanās no Erika, pārāk ātri pēc iepazīšanās ar šo izcilo cilvēku. Par ātru it visam.”
Montgomerijs bija atnesis papīra maisu, kurā atradās viss nepieciešamais, lai Eliksa pagatavotu kukurūzas plācenīšus tā, kā to bija iemācījis tēvs. “Savādi gan, ka vīrieša virtuvē glabājas receptē pieprasītās sastāvdaļas. Vecpuišu mitekļos ne tik bieži iespējams atrast kukurūzas un kviešu miltus, kam piejaukts cepamais pulveris.”
Eliksa nedomājot izņēma no bufetes prāvu porcelāna bļodu, tad sameklēja atvilktnē koka karoti.
– Kaut arī jūs neatceraties sevi četru gadu vecumā, tomēr skaidri zināt, kur un kas šeit atrodas.
– Tā ir, – Eliksa apstiprināja. – Izijai tas uzdzina šermuļus, tāpēc es ar to lieki neplātījos.
– Man tik viegli šermuļus nevar uzdzīt. – Džērids iedeva viņai olu.
– Tiešām? Bet šausmu filmas? Un spoku stāsti?
– Šausmu filmas, it īpaši tās, kur slepkavo ar lentes zāģiem, padara mani par drebelīgu medūzu, bet spoku stāsti sasmīdina.
Eliksa ielēja eļļu dziļā kastrolī. – Sasmīdina? Jūs neticat spokiem?
– Es ticu īstiem spokiem, nevis tiem, kas gaiteņos žvadzina ķēdes. Pastāstiet man, ko īsti jūs atceraties! Vietas? Priekšmetus? Cilvēkus? – Džērids vērīgi raudzījās uz Eliksu, kura ķērās pie mīklas kulšanas.
– Domājams, pa druskai no visa. Es labi atceros šo virtuvi. Manuprāt, parasti es sēdēju… – Nolikusi bļodu, Eliksa piegāja pie galda ar iebūvēto sēdekli un atvēra atvilktni, kurā atradās bieza zīmēšanas burtnīca un veca cigāru kārba.
Viņa zināja, ka tā ir pilna ar krāsu zīmuļiem. Eliksa atvēra burtnīcu, bet Džērids paraudzījās viņai pār plecu.
Eliksas bērnu dienu zīmējumi nekur nebija pazuduši, un visos bija redzamas ēkas. Nami, šķūņi, vējdzirnavas, rožu lapene, dārza nojume.
– Kā šķiet, es nemaz neesmu mainījusies. – Eliksa atskatījās uz vīrieti, bet viņš bija atvirzījies dažus soļus tālāk un uzgriezis muguru. Vēl viens atgādinājums, ka Montgomerijs nevēlas ielaisties darīšanās ar neievērojamu arhitektūras studenti.
Eliksa alka atklāt, ka zina, kas Džērids tāds ir, tomēr nevēlējās sagādāt Montgomerijam to prieku. “Lai uzskata, ka maskēšanās izdevusies, ja jau tik ļoti grib.” Eliksa atgriezās pie plīts.
– Vai jūs atceraties arī cilvēkus? – Neskatoties uz Eliksu, viņš salika zivju filejas sakarsētā pannā. Abi stāvēja tuvu līdzās, augumi nesaskārās, tomēr viņa sajuta vīrieša ķermeņa siltumu.
– Vislabāk es atceros pavecu sievieti, kura droši vien bija mis Kingslija, – Eliksa atbildēja. – Jo ilgāk uzturos šeit, jo vairāk sāku atcerēties. Mēs abas staigājām pa liedagu un lasījām gliemežvākus. Vai tas iespējams, ka esmu saukusi viņu par krustmāti Ediju?
– Droši vien. Tāpat viņu uzrunāja visi jaunākās paaudzes radinieki, tostarp es. Vai kopā ar jums bija vēl kāds? Proti, ne jau liedagā, bet šeit, mājās?
Eliksa paturēja roku virs kastroļa, lai noteiktu, vai eļļa ir pietiekami uzkarsusi, tad sāka mest tajā mīklas gabaliņus.
– Reizēm es…
– Reizēm…
– Atceros vīrieša smieklus. Dobjus smieklus, un man tie patika.
– Un tas ir viss?
– Piedošanu, Kingslija kungs, bet vairāk patiešām nekas nenāk prātā. – Eliksa pacēla acis, itin kā ar skatienu lūdzot atļauju uzrunāt savu kompanjonu priekšvārdā, tomēr atbildi nesaņēma. – Un jūs?
– Nē, es tas nebiju. – Šķita, ka vīrietis atbrīvojas no tāda kā transa. – Mani smiekli ir tik spalgi, ka rūtis plaisā, tie nepavisam nav dobji.
Šāda paškritika lika viņai pasmaidīt. – Bet… ko atceraties jūs? Vai uzaugāt Nantaketā?
– Jā, tikai šajā mājā gan ne.
– Kurš to dabūs, kad būs aizritējis man atvēlētais gads?
– Es. Gandrīz vienmēr šo māju manto vecākais Kingsliju dēls.
– Tādā gadījumā iznāk, ka uz laiku es esmu atņēmusi jums mantojumu.
– Tikai uz gadu atlikusi tā saņemšanu. Vai plācenīši gatavi?
– Jā. – Eliksa izņēma tos no kastroļa un nosusināja papīra dvieļos.
– Kādus šķīvjus jūs gribētu izmantot?
– Ar savvaļas puķēm, – Eliksa nedomājot atbildēja un izbrīnīta uzlūkoja Džēridu. – Pirms ierašanās es teicu Izijai, ka no iepriekšējās ciemošanās reizes prātā nav palicis itin nekas, bet tagad izrādās, ka atceros pat servīžu ornamentus.
Viņš pasniedzās pie augšējā skapīša, lai izņemtu šķīvjus, kas Eliksai vienmēr bija patikuši.
– Varbūt vēlāk to visu piespieda aizmirst kāds nelāgs atgadījums?
– Iespējams. Zinu, ka drīz pēc tam izšķīrās mani vecāki, un varbūt tas atstāja traumējošu iespaidu. Ar tēti mēs vienmēr esam bijuši tuvi. Abi ceļojām pa pasauli, lai aplūkotu ievērojamākās celtnes. Vai esat redzējis…
– Maisiņā ir salāti, ja vēlaties.
Eliksai nācās aizgriezties, lai slēptu dusmu sārtumu sejā. Gribējās pateikt: “Man viss skaidrs! Jūs esat slavens arhitekts, es esmu neievērojama studente, bet nav nepieciešams to ik mirkli atgādināt.” Viņa devās pie dzērienu skapīša, lai pagatavotu ruma kokteiļus, izmantojot vienu no durtiņu iekšpusē pielīmētajām receptēm, bet nepūlējās pavaicāt, ko vēlētos viņš.
Džērids uzlika galdā šķīvjus un kukurūzas plācenīšus, izgāza bļodā