ar katru mirkli šķita aizvien smagākas un smagākas.
– Es pati esmu spējīga ienest savas somas, tomēr pateicos.
– Es neteicu, ka neesat spējīga. Ja ļautu jums pašai nest somas, saņemtu no mammas pamatīgu kāvienu. Es nejokoju. Hīta seja bija nopietnāka par nopietnu, tomēr acis smaidīja. Emija bija nogurusi un negribēja strīdēties. Turklāt bija tik patīkami, ka ir kāds, kas aiznes ceļasomas viņas vietā.
Vienkārši tāpat, pārmaiņas pēc.
– Lai notiek, ja tas jums ir tik svarīgi, – Emija bilda, atlaida rokturus un iegāja mājā.
Vispirms Emija pamanīja gaismu. Diena bija apmākusies, gaisma no logiem, kas stiepās no griestiem līdz pat grīdai, atspīdēja neitrālā tonī krāsotajās sienās un atbalsojās telpas pretējā pusē, kas bija pavērsta pret purvāju. Atvērtā plānojuma telpā bija tumša dēļu grīda, un gar griestiem stiepās skaista karnīze. Mēbeļu te nebija daudz, it kā mājas autors interjera vietā priekšroku būtu devis gaismai un plašumam. Podests dzīvojamās telpas vidū sadalīja to divās līdzīgās daļās, no tā augšup uz divām viesu guļamistabām vijās kaltas dzelzs kāpnes. Trešā, saimnieka guļamistaba, atradās pirmajā stāvā. Kad Hīts devās uz durvīm otrpus virtuvei, Emija sekoja.
Guļamistaba pletās visā mājas platumā, un no tās caur lieliem vēdekļveida logiem pavērās skats gan uz okeānu mājas priekšā, gan palu pļavām aizmugurē. Telpā bija tikai prāva gulta, drēbju skapis un naktsgaldiņš, un Emiju tas pārsteidza. Istabas tālākajā stūrī bija velvēta niša. Emija piegāja tai tuvāk un atskārta, ka uzgājusi stikla tornīti, kuru bija redzējusi no ārpuses.
Kamēr Hīts novietoja somas līdzās skapim, viņa pabāza galvu nišā un pārsteigumā gandrīz iekliedzās. Gluži kā krāsotās joslas uz bākas, gar sienām uz augšu vijās plaukti, kuros trīs un pat četrās kārtās bija izvietotas grāmatas. Tie sniedzās līdz pat stiklotās konstrukcijas smailei, kurā varēja nokļūt pa spirālveida kāpnēm. Grāmatas vietā noturēja kalta metāla konstrukcija, caur kuru varēja aplūkot to muguriņas.
– Jums patīk grāmatas?
Izdzirdējusi Hīta balsi, Emija apcirtās, gandrīz atsizdama pieri pret plaukta malu.
– Jā, tā varētu teikt. Man ir maģistra grāds bibliotēkzinātnē, un kopš mazām dienām esmu šad un tad piestrādājusi mammas grāmatveikalā.
– Maģistra grāds bibliotēkzinātnē. Tātad esat bibliotekāre?
Emija atkal sakrustoja rokas uz krūtīm.
– Tīri tehniski droši vien tā ir. Tomēr es neesmu bibliotekāre. Man ir muzeja kuratores kvalifikācija, varu strādāt ar vēsturiskiem dokumentiem vai arī gādāt, lai universitātei būtu vēsturisku rakstu kolekcija. Apmēram tā.
Viņš pamāja, it kā apdomātu dzirdēto.
– Interesanti, tomēr jūs strādājat mammas grāmatveikalā.
Dusmas, zaudējuma izjūta un apziņa, ka viņš aizskāris stīgu, kuru viņa negribēja dzirdēt ieskanamies, apdullināja Emiju; viņa stāvēja, skatījās uz Hītu un nespēja bilst ne vārda.
It kā atskārtis, ka ielauzies aizliegtā zonā, viņš mainīja sarunas tematu.
– Tās ir no manas vecmāmiņas veikala.
Emija ieklepojās, lai atgūtu balsi.
– No jūsu vecmāmiņas veikala? – viņa pārjautāja, bet jau pēc mirkļa atguvusies turpināja: – Tātad no Ebigeilas vīramātes, ja? Ebigeila mantoja “Folijas atradumus” no viņas? Kā viņu sauca?
– Megija. Megija O’Šī Reinoldsa. Lulū māsa un mana vecmāmiņa.
Emija pamāja. Viņai ļoti gribējās tik laukā no šaurās nišas, bet Hīts bija aizšķērsojis ceļu. Viņa lūkojās viņam sejā un saprata, ka netiks garām, ja vien nepabīdīs nost no ceļa.
– Tagad viss ir skaidrs. Tātad Megija bija tā, kas gāja bojā viesuļvētras “Hugo” laikā.
Hīts palūkojās augšup, un gaisma no stikla tornīša iespīdēja viņam acīs, padarot tās pavisam gaišas.
– Jā. Un šī ir viņas privātā grāmatu kolekcija, kuru Lulū un mammai izdevās pirms vētras izglābt. Tā glabājās bēniņos; vecāku mājai brīnumainā kārtā vētra nenorāva jumtu. Megijas māja bija tuvāk okeānam, tāpēc viņas nosprieda, ka būs drošāk, ja tās nogādās manu vecāku mājā. Kad uzcēlām šo māju, pārvedām tik grāmatu, cik bija iespējams, bet pārējās palika tur. Kad mamma nolēma pārdot veikaliņu, lai dotos pelnītā atpūtā, viņa pa kastei sāka tās iztirgot ar eBay starpniecību. Lulū to uzzināja un piespieda tirgošanos pārtraukt.
– Kāpēc Lulū tās nepaturēja?
Hīts palūkojās uz Emiju un nedaudz atkāpās, it kā būtu atskārtis, cik tuvu viens otram viņi stāv.
– Lulū dzīvo pie maniem vecākiem. Viņa dzīvoja kopā ar tanti Megiju, bet pēc “Hugo” viņa ievācās manu vecāku mājā un tur palika.
– Vai viņai nav citu radinieku?
Emija nespēja iedomāties, ka ar veco kundzi kāds varētu ilgstoši sadzīvot, tomēr apjausma, cik vientuļa sieviete justos, palikusi viena, lika ierunāties sirdsapziņai.
Hīts noliedzoši pašūpoja galvu.
– Viņa nav precējusies. Tomēr viņa allaž uzskatījusi manu tēvu par savu dēlu.
– Man žēl jūsu mātes, – Emija klusi nomurmināja un izspraucās garām Hītam guļamistabā. Salikusi rokas sānos, viņa pārlaida skatienu istabai un pamanīja, ka suns iekārtojies gultas vidū.
– Viņa strādā “Folijas atradumos”.
Emija palūkojās uz Hītu.
– Jūs gribat teikt – strādāja. Tagad veikaliņš pieder man. Pareizāk sakot, būs mans, kad parakstīsim visus dokumentus. Un tas nozīmē to, ka pieņemšu darbā, ko vēlēšos.
Hīts sarauca pieri, bet nekomentēja Emijas teikto.
– Parādīšu jums pārējās telpas, – viņš noteica un uzsita pa augšstilbu, aicinot suni pie sevis. Frenks izlēca no gultas un sekoja saimniekam.
Virtuve, ēdamtelpa un pārējās guļamistabas bija tikpat rūpīgi izplānotas un gaismas pielietas kā visa māja, un arī tajās nebija daudz mēbeļu. Vienīgie interjera objekti, kas atdzīvināja māju, bija ierāmētas melnbaltas fotogrāfijas. Tās bija uz visām sienām, kā arī pāris galdiņiem dažādās telpās.
Emija piegāja tuvāk kādai lielai fotogrāfijai, kas karājās pie sienas aiz ēdamgalda. Tajā bija redzamas divas sievietes un mazs, apmēram divus gadus vecs zēns. Viņi sēdēja uz pakāpieniem kādas noplukušas dēļu mājas priekšā. Mājas pirmajā stāvā bija četri, bet mansardā – divi logi. Fotogrāfijā redzamie cilvēki bija ģērbušies četrdesmito gadu stilā – sievietēm svārki sniedzās zem ceļiem, bet augumam piegulošās blūzītes bija aizpogātas līdz zodam. Puisēns bija ieģērbts jūrnieka kostīmiņā, galvā viņam bija jūrnieka cepurīte. Spožajā saulē piemiegtām acīm visi trīs lūkojās fotokameras objektīvā.
Puisēns sēdēja slaidākās sievietes klēpī. Kādu brīdi pētījusi sievieti, Emija nosprieda, ka viņa nebija skaistule, tomēr glīta. Viņai bija brūni mati, gaišas acis un pareizi sejas vaibsti, kas neiespiežas atmiņā, tomēr kaut kas lika rūpīgāk ielūkoties attēlā. Vai tās būtu acis? Emija pieliecās tuvāk. Nē, drīzāk skatiens. Tajā bija skumjas, kas ievilkušas līnijas sievietes pierē, tomēr acis bija cerību pilnas – no tām strāvoja ticība. Bija neiespējami viņā raudzīties un nenoticēt,