un izvietojot tās plauktos. Klientus un tos, kuri vēlējās izteikt līdzjūtību, viņa atstāja mammas ziņā, pati rodot mierinājumu pieputējušā veikaliņa dibentelpā. Sāpes un tukšums viņu neaizsniedza tur, kur viņas prāts bija nodarbināts.
Emija šad un tad bija apsvērusi iespēju atgriezties dzīvē, īstenot to, ko bija iecerējusi, pirms viņas dzīvē ienāca Bens. Ar maģistra grādu bibliotēku zinātnē viņa gribēja kļūt par kāda muzeja vai universitātes manuskriptu un retumu kolekcijas kuratori. Emijas azartiskā nodošanās aizgājušo laiku pētīšanai balējošiem vārdiem klātās trauslās lappusēs pārsteidza daudzus mazpilsētas iedzīvotājus, tikai ne viņas māti. Galu galā viņa taču vienīgai meitai bija devusi sava mīļākā romāna – “Kalnu aukas” – autores vārdu.
Pēc universitātes beigšanas Emija sāka strādāt mammas veikaliņā un gaidīja, uz kuru pasaules malu viņu dzīve aizvedīs. Un tad kādā pēcpusdienā veikaliņā ienāca Bens Hamiltons, kurš meklēja grāmatu savai krustmeitai. Emija tolaik pārlasīja Džeinas Ostinas romānu “Lepnums un aizspriedumi” un bija pilnīgi pārliecināta, ka veikalā ienācis viņas Dārsija kungs. Uniformā tērpies Bens bija slaids gaišmatis, kurš tikko kā pabeidzis virsnieku skolu. Vispirms viņš uzaicināja Emiju uz kafijas tasi, tad aizveda vakariņās. Pēc mēneša viņi jau bija saderinājušies, pēc sešiem – iestūrējuši laulības ostā. Emija tā arī nebija pamanījusi, ka viņas sapņi pagaisuši – ne tāpēc, ka viņai tie nebija dārgi, bet tāpēc, ka mīlestība pret Benu bija stiprāka. Tagad, kad Bena vairs nebija, viņas sapņi līdzinājās izbāžņiem un izbalojušajiem ņieburiem, kas joprojām greznoja viņas bērnības guļamistabu.
Tās bija atliekas no dzīves pirms Bena.
Iedžinkstējās durvju zvans, bet Emija pat nepakustējās, lai palūkotos, kas atnācis. Bija pusastoņi no rīta, veikals slēgts;
viņa zināja, ka ieradusies mamma, lai bārtos par to, ka Emija nav gulējusi, par daudz nododas darbam vai arī nepietiekami ēd. Emija vēlējās, lai mamma zina, ka viņa atteiksies no šī dzīvesveida, tiklīdz būs atradusi labāku veidu kā sērot.
– Atnesu brokastis, – atskanēja mammas balss.
Emija pat nepacēla galvu un turpināja rakstīt.
– Esmu paēdusi, bet paldies.
– Tavas mīļākās kviešu medusmaizītes no Krendola ceptuves. Tās vēl ir siltas.
Emija pārtrauca darbu un palūkojās uz mammu.
– Varbūt vēlāk. Noliec aiz letes.
Peidža pat nepakustējās un cieši vēroja meitu. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem Emija ciešāk ieskatījās mātes sejā un ievēroja smalkās grumbiņas acu un mutes kaktiņos; dziļās rievas pierē šķita iegūlušas uz visiem laikiem. Skumju nasta, ko māte allaž nēsāja sevī, likās samilzusi kā čūska, kas grasās mest ādu; pārlieku smaga Peidžai.
Emija pamanīja, ka cerētā maiznīcas maisiņa vietā māte tur rokās burku. Tās stikls bija plankumiem klāts un dūmakains, bet metāla vāciņš no vecuma apsūbējis. Ziņkāres pārņemta, Emija piecēlās un tuvojās mātei.
– Kas tas tāds?
Atbildes vietā Peidža pastiepa burku Emijai, kura pēc īsa vilcināšanās mirkļa to satvēra. Likās, ka tajā veļas maigi okeāna viļņi. Pacēlusi burku acu līmenī, Emija saprata, kas tajā iepildīts.
– Tās ir smiltis, – viņa izdvesa, zinot, ka tās nav parastas smiltis, drīzāk daļiņa no mātes, gluži kā mammas zaļās acis un cirtainie mati. Daļiņa, par kuras eksistenci Emija nebija pat nojautusi.
– Tās ir no Folībīčas. Manā kāzu dienā māte tās sabēra burkā un iedeva man. Viņa sacīja, ka tās neļaus man aizmirst, no kurienes es nāku.
Bet viņa kļūdījās, Emija jau grasījās iebilst, tomēr apvaldījās, jo burka viņas plaukstās kļuva silta, it kā smiltis glabātu atmiņas par Dienvidkarolīnas sauli.
– Kāpēc tu to dod man?
Peidža atbalstījās pret durvju aili; viņas sejā bija manāms nogurums.
– Tāpēc… – viņa iesāka un saminstinājās. – Tāpēc, ka šī, – viņa pamāja ar roku visapkārt, – nav vienīgā vieta pasaulē. Jā, tā tev ir pazīstama, te tu jūties drošībā, tomēr tā nav tava dzīve.
Emija juta, kā kaut kur iekšienē, viņas prātā, pārplīst dusmu burbulis.
– Bet es te esmu laimīga.
– Nē, nav tiesa. Tev tā šķiet, jo tev nav citas pieredzes.
Emija samiedza acis, lai kārtīgi nopētītu sievieti, kura izklausījās pēc viņas mātes – mātes, kura bija nodrošinājusi viņai pajumti, barojusi, apģērbusi, bet ne devusi padomu. Emija allaž uzskatīja, ka daudzo bērniņu zaudējums salauzis mammas sirdi un laupījis spēku izvadīt dzīvē vienīgo meitu. Emija iedomājās par bēniņos nobēdzinātajiem molbertiem, izžuvušajām un kunkuļos sakaltušajām krāsām, nepabeigtajām gleznām. Emijas bērnībā bēniņi bija vilinoša paslēptuve, kurā meitene ne reizi vien patvērās pēc mammas brāziena. Gleznas bija daļiņa no tās dzīves, kad Peidža vēl nebija apprecējusies ar Emijas tēvu. Tie bija laiki, par kuriem Emija neko nezināja. Reiz mamma viņu bija pieķērusi slēpjamies bēniņos. Mamma nedusmojās, drīzāk šķita samierinājusies, gluži kā uzklausījusi diagnozi pēc audzēja izoperēšanas.
Mamma pastāstīja, ka šīs gleznas tapušas laikā, kad viņa gatavojusies iestāties Rodailendas mākslas skolā. Tolaik viņa vēl nebija sastapusi Billu, Emijas tēvu. Tā bija vienīgā reize, kad viņas par to runāja, un tomēr laiku pa laikam, redzot mammu lūkojamies pa logu vai aizmirsušos turot rokā jau atdzisušas kafijas krūzi, Emija sievietē, kas izvēlējās smilškrāsas toni istabu sienām, redzēja meiteni, kurai reiz bija sapnis kļūt par mākslinieci.
Emija stāvēja iepretim mātei, viņai rokās bija smilšu burka un sirdī apņēmība aizstāvēt savu viedokli.
– Bet tev ir cita pieredze, tomēr tu esi šeit.
Peidža turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi meitas vārdus.
– Vai zini, kāpēc koijoti tagad sastopami gandrīz visos štatos? Tāpēc, ka tie pielāgojas. Viņi saprot, ka tas, ko viņi vēlas, nav tas, kas viņiem nepieciešams. Zina, ka arī citur ir labi. Tā ir viņu izdzīvošanas māksla.
Brīdi klusējusi, viņa piemetināja:
– Emij, jau pusgads ir pagājis. Es neko neteicu, kamēr tu izmisīgi cīnījies. Tagad ir pienācis laiks saņemties. Tev nepieciešamas pārmaiņas, citādi tu nekad netiksi tam pāri.
Emijas dusmas pierima, it kā viņa justu, ka mammai ir taisnība.
– Varbūt es nevēlos tikt tam pāri, aizmirst Benu. Viņš bija labākais, kas manā dzīvē vispār bijis. Mammu, šīs ir arī manas mājas. Ja aizbraukšu, tad nodošu Benu, ļaušu viņam vēlreiz nomirt.
Peidža atspieda pakausi pret durvju ailu un aizvēra acis, it kā sakopojot spēkus.
– Reizēm, kad vērojam savu dzīves plūdumu un speram soli atpakaļ, lai rastu mierinājumu, mūsu priekšā paveras jauns ceļš. Ir cilvēki, kuri turpina ceļu, jo bīstas noiet no ierastās takas. Bet ir citi, kuri droši sper soli nezināmajā, apjaušot, ka tas ir viņu īstais ceļš.
Emija atskārta, ka raud; viņas lūpas bija sāļas.
– Mamm, tu nesaproti, ko pati runā. Nav cita ceļa. Šeit ir manas mājas.
Peidža satvēra meitas plaukstas, kurās viņa joprojām turēja smilšu burku.
– Zinu. Es nekad neesmu spērusi soli sānis