– samirkušas avīzes un pāris tukšu kraukšķu paku, un koka augšējā zarā plivinājās aizķēries balts plastmasas iepirkumu maisiņš. Hanna, pacēlusi krēslu, nolika to uz kājām un iegāja atpakaļ mājā pēc atkritumu maisiem un slotas.
Pulkstenis bija pusdivpadsmit. Viņa piezvanīja Tomam un sarunāja tikties astoņos abiem ierastajā vietā kopš viņas atgriešanās – sānu ieliņā ķīniešu kvartālā, kur bija neliels restorāns ar īstiem Sečuaņas ēdieniem. Toma draugs Džans Aņs to bija ieteicis, un Hanna nojauta, ka brālis pieradināts mieloties ar Bang Bang cāli.
Viņa prātoja, ka būs jauki satikties ar brāli vienatnē, bez Marka vai Toma sievas Lidijas, kura bija aizvedusi māti garās brīvdienās uz Herogeitu. Hannai nebija iebildumu pavadīt vakarus četratā, viņai patiešām patika Lidija, taču Marks un Toms bija ļoti atšķirīgi. Tas nebija nekas slikts, vienīgi viņiem abiem trūka kopēju interešu, un reizēm sarunas izsīka. Īpaši Markam nācās pielikt lielas pūles, lai apspriestu ar Tomu kriketa spēli vasarā un regbiju ziemā. Reiz pirms paredzētām kopīgām vakariņām Hanna notvēra vīru lasām internetā par Hārlekina komandu – Toms un Marks bija nudien ļoti atšķirīgi cilvēki. Toms mācīja angļu valodu skolā Haiberijā, Marks vadīja DataPro; Tomu interesēja Tomass Pinčons un Deivids Fosters Volless un darbi, ko sarakstījuši jauni, aizrautīgi vīri, bet Marks lasīja populārzinātnisko literatūru, prezidentu un slavenu biznesmeņu biogrāfijas, grāmatas par vēsturi un ekonomiku vai Penguin klasiku.
Uzrotījusi piedurknes, Hanna iebāza roku nelielā ūdens notekas figūrā, savācot riekšavu ledainu, nokaltušu lapu, kas aizsprostoja notekcauruli. Hannai par to figūru vienmēr bija jāsmejas. Kāda nu figūra – nožēlojams ķēms, teiktu viņas māte –, bet šis nu bija īpaši neglīts. Marka pārbūves darbi nebija sniegušies tālāk dārzā, kurā viņš paveica cik iespējams maz, lai tikai pietiktu vietas, kur vakarā pasēdēt ar glāzi rokā. Pārvākusies pie viņa, Hanna vasarā pieņēma, ka jāuzņemas atbildība par dārzu, tāpēc, apgriezusi Virdžīnijas ložņaugu, kam Marks bija ļāvis plesties kā pagadās, viņa atklāja tālākās sienas labās puses stūrī mazu niknu sejiņu ar ūdens tekni. Papētot vairāk, viņa noskaidroja, ka sistēmu darbina blakus divviru logiem paslēpts slēdzis, un tad ūdens pil no ķeruba pastieptajām akmens lūpām seklā tvertnē viņam zem zoda.
– Vai tu to esi redzējis? – Hanna jautāja, izvedusi Marku dārzā.
– Jā, – viņš atzinās. – Tāpēc ļāvu, lai staipekņi aizaug tam priekšā.
– Kāpēc? Tas ir smieklīgs.
– Nē, briesmīgs. It kā ķerubs pie zobārsta spļautu bļodā. Ātri piesedz to, kamēr neviens nav ieraudzījis.
– Nekādā gadījumā. Tas ir jokains. Turklāt darbojas.
Marks savaikstīja seju līdzīgi akmenī kaltajai grimasei un aplika rokas Hannai ap vidu.
– Man patīk, ka tu rosies dārzā, – viņš sacīja. – Tev piestāv, mana angļu roze. – Viņš atglauda matu cirtu, kas bija izspraukusies no vaļīgā mezgla, kuru Hanna sasēja, kamēr strādāja. Hanna bija dabiski blonda, ziemā mati gan kļuva tumšāki, bet saulē tie ātri atkal izbalēja, it īpaši ap seju. Viņa nekad nebija matus piekrāsojusi un zināja, ka Markam tas patīk, tāpat kā viņas neiejaukšanās savā ārienē, ko viņš uztvēra kā apzināti estētisku. Vienā no pirmajām reizēm, kad viņi bija kopā gultā, Marks pielika galvu Hannai uz spilvena tuvu klāt un noglauda viņai vaigu.
– Vai tu vispār krāsojies? – viņš noprasīja.
– Nedaudz. Es lietoju pūderkrēmu, acu zīmuli, skropstu tušu. Patiesību sakot, man tas nepadodas. Kad redzu visas tās nevainojami uzpostās ņujorkietes, arī es vēlētos…
– Kāpēc? – Marks viņu pārtrauca. – Tev ir klasiska āriene. Mūžīgā vērtība. Tev nav jābūt modernai.
Šobrīd, nokratīdama atkritumu maisā pie plaukstas pielipušās slapjās lapas, viņa nosprieda, ka izskatās bezgala ikdienišķa savās mājas rūpēs. Nevienam ne prātā nenāktu, ka pāris mēnešu laikā Hanna no ņujorkietes ar dažām nokaltušām orhidejām uz sirdsapziņas kļuvusi par londonieti, kas atbildīga par veselu dārzu, kaut arī mazu. Kad viņa iedomājās, cik viegli notikumi varēja izvērsties citādi, pārmaiņa šķita jo īpaši pārsteidzoša.
Svētdienas pēcpusdienā, īsi pirms došanās no brīvdienām Montukā atpakaļ uz pilsētu, Marks nonesa Hannas somu lejā un uzaicināja viņu piektdien vakariņās. Hanna bija piekritusi, un viņi sarunāja tikties bārā Čelsijā. Dienām ritot, viņu pārņēma bailes. Atgriezās tā sajūta pakrūtē, kas naktī pludmalē, un, kad viņa to atcerējās, emocijas kļuva arvien spēcīgākas, līdz beidzot bija jāatzīst, ka vainīgs ir nemiers. Hanna apzinājās, ka Marks viņai šķita fiziski pievilcīgs, – ne reizi vien viņa iztēlojās Marka plecu muskuļus, kas izspīlējās zem mīkstā T krekla, kad viņš noliecās, lai sabikstītu pagales pludmales ugunskurā, – bet ne jau tas Hannu satrauca; viņai bija tikko pāri trīsdesmit, viņa dzīvoja Ņujorkā, bija satikusies ar vīriešiem, nedzīvoja celibātā. Problēma bija tā, ka Marks viņai patika. Patiešām patika.
Galu galā, pēc nakts, kas bija pavadīta bezmiegā mētājoties gultā, piektdien no rīta Hanna aizsūtīja Markam elektronisko vēstuli, kurā uzrakstīja, ka lielākais klients pēdējā brīdī norunājis tikšanos un pēc tam vakariņas ar priekšnieku.
Man ļoti žēl, viņa rakstīja, ka tā noticis. Varbūt satiksimies vasaras gaitā citu reizi Montukā?
Viņa paredzēja, ka Marks uztvers zemtekstu – neaicini mani vēlreiz – un viņš bija sapratis pareizi. Pēc divdesmit minūtēm atnāca atbilde:
Neuztraucies, es saprotu. Tiksimies kādreiz pie ugunskura.
Hanna, to izlasījusi, sajuta nevis atbrīvošanos no pienākuma, bet spēcīgu zaudējumu.
Tovakar Hanna izgāja no biroja tūlīt pēc pulksten septiņiem, viņas noskaņojums bija pavisam nomākts, tāpēc viņa aizbrauca ar velosipēdu no Midtaunas uz Maknelija Džeksona grāmatnīcu Soho. Šo grāmatnīcu viņa bija atklājusi pirms vairākiem gadiem, kad atbrauca uz Ņujorku, un tolaik viņai vēl nebija ieraduma vakaros tur ieiet, nopirkt jaunu grāmatu un pēc tam sēdēt kafejnīcā ar vīna glāzi kaut vai līdz veikala slēgšanai. Grāmatnīcā netrūka apmeklētāju, tie bija interesanti cilvēki, Hannai patika viņus vērot un noklausīties viņu sarunās; viņa bija redzējusi, kā tur notiek aklie randiņi, piemēram, viens bija īpaši izdevies; tur bija vecāki, kas atbraukuši apciemot bērnus, kuri studēja Ņujorkas universitātē; ļaudis strādāja ar klēpjdatoriem, apsprieda biznesa plānus interneta firmām un alternatīvās medicīnas centriem. Viņa noklausījās arī pēdējās baumas. Starp grāmatām un ļaužu pilnajā kafejnīcā izgaisa vientulība, kuru Hanna reizēm juta pēc aizbraukšanas no Londonas.
Hanna pieķēdēja velosipēdu ārpusē pie veikala. Debesis virs Prinsstrītas nomainījās bāli pērļainā rozā gaismā. Bija jūlija vidus, un pilsētā valdīja karstums: uz kailajām potītēm viņa sajuta svelmi no ietves. Veikalā viņa piecpadsmit minūtes izvēlējās grāmatu – jaunu Alana Holinghērsta romānu, kuru vajadzētu gaidīt, līdz tiks izdots brošēts, bet – pie velna! Hannai bija nepieciešams uzmundrinājums – un viņa, pasūtījusi pie letes glāzi vīna, apsēdās netālu no loga, kur tobrīd atbrīvojās galdiņš. Logi uz ielu bija vaļā, tā ka varēja saklausīt garāmgājēju sarunu fragmentus un no automašīnām plūstošo mūziku, kad tās piebrauca pie krustojuma Lafajeta ielā. Pie galdiņa pretējā pusē skaista melnādainā sieviete tuvu trīsdesmit, kā Hanna minēja, ģērbusies zīda kleitā ar sarkanu jostu, sarunājās ar veikala darbinieci, gatavodamās iet lejā iepazīstināt lasītājus ar savu jauno romānu.
Vīns