te pazīstu, atskaitot tevi. Vēl nekad neesmu bijusi Masačūsetsā, taču esmu domājusi par šo vietu jau kopš tā laika, kad mēs bijām kopā. Pirmajā kursā es to uzskatīju par īpašu. Jādomā, ka es to idealizēju, tāpat kā gadu gaitā idealizēju to, kas starp mums bija. Kad nolēmu braukt šurp, lai atdotu naudu Maklīnam, es zināju, ka man tevi jāatrod. Nez kādā veidā es zināju, ka tu vēl aizvien būsi tepat.
– Neesmu ticis pārāk tālu.
– Ko tu ar to gribi teikt?
– Es runāju par dzīvi. Esmu uzaudzis ārpilsētā un teju visu mūžu nodzīvojis tepat.
– Mums ir bijusi gluži atšķirīga dzīve.
– Varu iztēloties.
Uz brīdi iestājās klusums. Džordžs juta, kā pāri ribām pārslīd aukstu sviedru tērcīte. Viņš noskatījās, kā Liāna pagriež galvu, aplūkojot viņa dzīvokli. Viņš nožēloja, ka tas nav mazliet tīrāks. – Vai tu vienmēr esi dzīvojis viens? – viņa apjautājās. Liāna atbrīvoja vienu kāju, uz kuras bija sēdējusi, un novietoja to uz cietās koka grīdas.
– Tā varētu teikt. Dzīvoju kopā ar draudzeni Sanfrancisko. Uzreiz pēc koledžas. Tas nebija ilgi, un tad es atgriezos te. Esmu pārliecināts, ka arī nomiršu tepat.
– Ceru, ka tas nenotiks pārāk drīz. – Liāna paraustīja blūzi pie lāpstiņas un viegli to atbīdīja nostāk, bet pēc tam atkal nogludināja. Blūzei bija visai dziļš izgriezums, un Džordžs zem tā skaidri saskatīja viņas krūšu līniju; zem Liānas kreisā atslēgas kaula varēja manīt vieglu vasarraibumu loku, ko Džordžs atcerējās. – Džordž, ir vēl kaut kas, ko es gribu pateikt, pirms tu izlem. Kad tikšu laukā no šīm nepatikšanām, vienalga, vai tu man būsi palīdzējis vai ne, es gribētu pavadīt kādu laiku kopā ar tevi. Tas, kā viss palika mūsu starpā… tas mani allaž ir nomācis. Es tev nespēju ne izstāstīt, cik daudz domāju par Mātera koledžu.
Man tā ir kļuvusi teju vai par apsēstību.
– Labi, – Džordžs noteica, un viņa balss bija mazliet piesmakusi. Viņš zināja, ka piekritīs, ka palīdzēs Liānai atdot naudu. Viņš bija zinājis, ka piekritīs, vēl pirms uzzināja, ko Liāna vēlas. Viņš to bija zinājis jau tobrīd, kad ielaida viņu dzīvoklī. Vēl viņš zināja arī to, ka Liāna ir tikpat uzticama kā izbiedēta čūska, un šis fakts būtu acīmredzams jebkuram piecgadīgam bērnam, taču doma par to, ko viņai varētu nodarīt Donijs Dženkss, bija izprovocējusi viņā aizstāvja instinktu. Džordžs sajutās dzīvs, ar saasinātiem jutekļiem, tādā situācijā, kurā viņš nezināja, kas tālāk notiks. Tā bija neparasta sajūta. Un ļoti patīkama.
Zinādams, ka atbildēs piekrītoši, Džordžs tik un tā sajuta nepieciešamību vismaz novilcināt savu atbildi. Viņš atvainojās un devās uz vannas istabu, kur konstatēja, ka nav īsti gatavs tam, ka savā urīnā ieraudzīs asinis. Viņa ceļgali sagrīļojās, un, lai arī Džordžs bija lasījis pietiekoši daudz bulvārromānu, lai zinātu, ka tas ir blakusefekts pēc sitiena pa nierēm, sārtā urīna straumīte izraisīja kārtējo nelabuma uzplūdu, tāpēc daudz netrūka, lai viņš izvemtos vēlreiz.
– Ko tu zini par nieru plīsumiem? – viņš apvaicājās Liānai, atgriezies dzīvojamajā istabā. Viņa piere bija norasojusi no sviedru lāsēm.
– Tu čurā asinis?
– Jā.
– Man ir draudzene, kura strādā par medmāsu.
Varu viņai piezvanīt, ja tu vēlies.
– Tas būtu ļoti labi, un, Liāna…
– Jā?
– Es to izdarīšu, Es aiznesīšu naudu Maklīnam un palūkošos, vai varu dabūt viņu tev nost no kakla.
Viņa piecēlās ar platu smaidu sejā, un Džordžs kādu brīdi domāja, ka viņa šķērsos istabu un apskaus viņu. Viņa to neizdarīja, taču noteica: – Tu esi mans varonis.
Piektā nodaļa
Pirmajā koledžā pavadītajā vakarā, kad Džordžs devās uz savu kopmītnes istabiņu, lai drudžaini pārlapotu pirmkursnieku rokasgrāmatu, vārds, kuru viņš meklēja, nepiederēja vis Liānai Dekterei, bet gan Odrijai Bekai. Tas bija vārds, ko viņa tam bija nosaukusi, satiekoties ballītē, un šo vārdu viņš atrada pirmkursnieku sarakstā, un tā sauca meiteni, kurā viņš iemīlējās toruden, un tas bija vārds, kas piepildīja viņa domas kā mantra visgarāko ziemas brīvdienu laikā, kādas viņš jebkad bija piedzīvojis.
Odrija.
Pirmā mācību gada janvārī Džordžs no Masačūsetsas ar vilcienu bija devies atpakaļ uz skolu. Tēvs bija viņu aizvedis līdz Dienvidu stacijai, kur viņam gandrīz vai neatlika laika nopirkt cigarešu paciņu, kad jau vajadzēja mesties uz vilcienu. Džordžs nebija smēķējis vi-
su ziemas brīvdienu laikā, lai nesarūgtinātu vecākus, un, kad viņš beidzot uzvilka dūmu uz platformas Ņūheivenas stacijā desmit minūšu pārtraukuma laikā, kamēr dīzeļlokomotīve tika nomainīta pret elektrisko, nikotīns izplatījās viņa ķermenī kā meža ugunsgrēks. Džordžs sajutās mazliet nelabi, tomēr bija apņēmies izsmēķēt cigareti līdz galam. Dūmu reibinošā smarža viņam atgādināja par dzīvi koledžā.
Bija sācis satumst, un sniegpārslas virpuļoja un griezās sausajā gaisā. Džordžs bija atstājis žaketi vilcienā, un brīvā roka bija iebāzta džinsu kabatā, lai sasildītos. Viņš nolūkojās uz platformu, gaidīdams, ka ieraudzīs kādu pazīstamu seju; bija diena pirms otrā semestra sākuma, un Džordžs pieņēma, ka ikviens vilciens ziemeļaustrumu virzienā būs piebāzts ar studentiem, arī no viņa kursa. Tomēr neviens nešķita pazīstams. Džordžs pēdējo reizi ievilka dūmu un ar kurpes papēdi nospieda izsmēķi.
Nonācis atpakaļ vilcienā, viņš atvēra grāmatu – “Vašingtona laukums” –, taču nespēja koncentrēties. Viņš visu laiku domāja par gaidāmo satikšanos ar Odriju. Viņa bija ieminējusies, ka brīvdienu laikā varbūt piezvanīs Džordžam, taču nebija to izdarījusi, un Džordžam jau sāka likties, ka viņš ir to iztēlojies, ka viss viņa pirmais semestris koledžā ir izdomāts.
Lai nonāktu savā kopmītnes istabiņā no stacijas, viņš iztērējās par taksometru: vienu no rindas, kas darbojās tukšgaitā, izpūšot dūmus no izpūtēja dzestrajā gaisā. Taksometrs viņu aizvizināja pusotru jūdzi uz priekšu pa pustukšajām ielām līdz Patvērumkalnam, kam bija piekļāvusies Mātera koledža: pamatīga ķieģeļu un šīfera ēka, divsimt gadus sena privātā universitāte ar teju tūkstoš studentiem.
Visām kopmītnēm bija ar ciparu kombināciju slēdzamas durvis, un, kad Džordžs pienāca pie Ziemeļu ēkas dubultdurvīm, iepriekšējā semestrī iegaumētā kombinācija pagaisa viņam no prāta gluži kā gaiss no balona. Viņš palūkojās apkārt, vai neredzēs kādu, kam pajautāt, taču neviena nebija. Pārbaudes nolūkā viņš pielika rādītājpirkstu pie metāla slēdzenes, un kombinācija atausa viņam prātā gluži instinktīvi. Četri, trīs, divi, viens. Džordža istabas biedrs bija sešarpus pēdas garš puisis no Čikāgas vārdā Kevins Ficdžeralds: viņa tēvs bija sārtsejains milzis, kurš darbojās politikā. Kevina paša sejai, kas bija apaļa un ar zodu pusklaipa lielumā, kādu dienu vajadzēja kļūt tikpat sarkanai kā tēvam, un tas bija tikpat droši kā fakts, ka viņa augumam vajadzēja būt tik spēcīgam, lai saturētu iekšas basketbola bumbas lielumā. Astoņpadsmit gadu vecumā Kevins mazāk interesējās par politiku un vairāk par sportu, alu un “Deivida Letermana vakara šovu”. Džordžs ar Kevinu sapratās tieši tik labi, cik var saprasties divi pirmkursnieki, kuriem nav nekādu kopīgu interešu.
Atgrūdis vaļā durvis, viņš iegāja tukšajā kopmītnes