izmestu no galvas. – Mani vienlaikus pārņēma uzvaras prieks un kauns.
– Nupat biju beidzis apkalpot kuģu kapteiņus, ko Vēra kungs atveda pie Viņa Gaišības. Mans vectēvs kuģoja kopā ar Roliju, un kapteiņi aizrautīgi klausījās stāstos, ko viņš man atstāja mantojumā. Vērs bija tik apmierināts ar manu darbu, ka piešķīra atlikušo dienas daļu brīvu. Es satiku senu draugu netālu no Svētā Džeimsa parka, un viņš aizveda mani pie Taibērnas koka, kur sodīja ar nāvi divus jezuītu spiegus. Man laikam nevajadzēja tā brīnīties par cietumnieku mieru, kad bende iedūra nazi viņiem vēderā. Pāvesta pakalpiņus apmāca cilvēki, kas vēlas ieviest Anglijā inkvizīciju. Mans draugs uzgavilēja kopā ar pārējiem, dusmojās par jezuītu sazvērestībām ar citiem katoļiem, kas vēlas izpildīt Gaja Foksa plānu un uzspridzināt parlamentu līdz ar karali. Viņš teica, ka uzticamiem angļiem jāatvaira šādas ļaundarības. Priesteri saņēma pelnītu sodu, bet man tomēr nepatika to vērot. Es zaudēju savaldību un lūdzos, lai bende viņus piebeidz ātri.
– Ir saprotams, ka tu nevēlēji citam cilvēkam ilgas ciešanas.
– Tu nezini, cik bīstami pilsētā ir izrādīt līdzjūtību jezuītiem. Tur ir daudz puritāņu. Pūlis saniknojās uz mani, jo es gribēju laupīt viņiem izklaidi. Viņiem nepatīk, ja kāds atgādina par romiešu ticību.
Es nespēju saprast, kāpēc tik daudzi katoļi dedzīgi cenšas to izdarīt. Kāpēc nerīkoties saprātīgi kā mana ģimene? Mēs līdzīgi vairākumam laucinieku devām priekšroku senajai ticībai, bet paklausījām likumam un katru svētdienu sasēdāmies anglikāņu baznīcas solā. Pat Semjuels, vienīgais patiesi ticīgais starp mums, neuzskatīja par grēku piedalīties anglikāņu dievkalpojumā, ja vien sirdī glabā uzticību īstenajai ticībai.
– Tikai muļķis tic, ka nesaprašanās par sakramentiem ir nabadzības, ieslodzījuma vai šo priesteru ciestās nāves vērta, – es noteicu.
– Es vēl joprojām murgos redzu, kā jezuīti norij savus mēmos kliedzienus. – Klemijs nodrebinājās. – Tu, audzis skārņos, laikam domā, ka esmu vājš, ja neciešu asiņu nolaišanu.
– Man nepatika suņu un vēršu cīņas, – es atzinos. Klemija atklāsmes dēļ es gribēju sarauties vēl mazāks Un es biju panācis, ka viņš nāk klajā ar tādu atzīšanos! – Mans vecākais brālis Džons labprāt tajās noskatījās, bet Semjuels… – Klemija stāsts par jezuītiem raisīja domas par Semjuela medaļu un saniknoto Taibērnas pūli, kas saplosītu manu brāli. – Semjuelam ir mīksta sirds, – es pabeidzu teikumu.
– Mēs laikam esam līdzīgi, Džefrij Hadson.
Es ielīdu zem segas, juzdamies pārsteigts, ka šī gulta vairs nešķiet svešāda. Biju pieradis pie tās un jaunā vīrieša sev blakus. Diemžēl drīz man bija jādodas prom.
Pirms sešiem gadiem Džons uzcēla mani un Semjuelu kokā, lai mēs varētu noskatīties, kā hercoga saime pamet muižu. Pirmie jāja heroldi un bruņinieki – neliela armija, kas sargāja laupītāju iekārotās bagātības. Augstmaņi sēdēja spīdīgu zirgu mugurās, un virs galvām viņiem plīvoja karogi. Garām aizrībēja karietes ar dižciltīgām dāmām, un tām pa priekšu skrēja sulaiņi. Pašā aizmugurē brauca rati ar diviem riteņiem, vedot visas mantas, kas nepieciešamas grezna nama iekārtošanai. Kalpotāji bija iespiesti starp mantām un rija zirgu un ratu saceltos putekļus.
Bija grūti noticēt, ka es piedalīšos šajā gājienā iesārtajā maija rītā, kad Vērs iecēla mani pirmajos ratos. – Pēc visām šīm pūlēm, ko veltīju tavai apmācībai, es neļaušu tev skraidīt pa ceļu un iet bojā zem zirga pakaviem. – Vērs savilka lūpas tikko jaušamā smaidā, iekārtodams mani starp vairākām lādēm.
Kad rati sāka ripot lejā no pakalna, es jau biju iespiedies savā nišā tik droši, cik vien spēju, un lūkojos pār ratu malu. Viss, ko biju pazinis, izgaisa tālumā.
Ierodoties muižā, es iegaumēju visu brīnumaino, lai varētu par to pastāstīt Semjuelam mūsu nākamajā tikšanās reizē. Bet, kamēr rati brauca cauri Stemfordas ciematam un sasniedza Lielo ziemeļu ceļu, es nespēju iedomāties, kad atkal redzēšu savu brāli.
Man sirds sažņaudzās vientulībā, kaut gan uz ceļa līdz pat apvārsnim bija redzami cilvēki. Tomēr pēc trim dienām, kad bijām pārbraukuši pāri kalnam un sasnieguši Hempstedas ciematu, pat ilgas pēc brāļa nespēja apvaldīt manu ziņkārību. Visapkārt darbojās vējdzirnavas, tālumā slējās ēkas, ko savienoja ceļu tīkls.
No skursteņiem cēlās dūmi, un tos caurdūra neskaitāmu jumtu smailes. Klemijs iekāpa manos ratos, riskēdams sadusmot savu saimnieku. – Tā ir Vestminstera un Sitija. – Viņš gandrīz trīsēja, dedzīgi rādot uz Londonas Tauera dzeltenajiem, izturīgajiem mūriem.
Nākamo Klemijs izcēla Svētā Pāvila katedrāli, kas likās peldam kā šķirsts pēc Dieva lielajiem plūdiem. Nelieli namiņi kā slīkstoši grēcinieki spiedās pie tās sienām.
– Tur notiek ne tikai lūgšanas, – Klemijs stāstīja, kamēr braucām lejā. – Katedrālē rosīgi tirgojas. Zvaniķi ļauj uzkāpt pašā smailē, ja vien apmeklētājam pietiek naudas. Viņi tur glabā oļus, ko cilvēki var mest lejā. Vai redzi to melno čūsku, kas aizvijas caur pilsētu? Tā ir Temza. Kuģi iebrauc no vietām, kur olifanti, pigmeji un pūķi ēd cilvēkus kā aitas.
Es nepaguvu ne attapties, kad mūs jau ieskāva pilsētas braucamlīdzekļu straume, un tās troksnis pārspēja hercoga ratu rīboņu. Iztēlojies, kas notiktu ar mani šajā ņudzeklī, es nodrebēju. Gandrīz visu dzīvi es biju vairījies no samīšanas pūlī, sēžot kādam uz pleciem – tēvam vai Džonam. Divpadsmit gadu vecumā es izgudroju, kā atbrīvot sev ceļu; es noasināju sava dzeloņplūmes spieķa galu un dūru potītēs katram, kurš pienāca pārāk tuvu. Semjuels smējās, kad bērni brīdināja par “feju karali, kurš kož”. Bet pat nosmailinātais spieķis mani neglābtu Londonas milzīgajā pūlī.
Kad apstājāmies pie ūdens vārtiem, hercoga svītas ietekmīgākie locekļi uzkāpa uz baržām, lai turpinātu ceļojumu pa Temzu, bet zemākie kalpotāji tika pamesti pilsētā, kuras žokļi šķita gatavi atdalīt miesu no kauliem. Es atvieglots gandrīz raudāju, kad Vērs uzveda mani uz liellaivas klāja.
Bakingema livrejā ģērbti vīri ķērās pie airiem, un es centos nezaudēt līdzsvaru, kad ozolkoka barža sašūpojās. Tiklīdz es uzdrošinājos pacelt skatienu, mani pārsteidza tas, kā mazinās pilsētas netīrība un trokšņi. Starp krastu un greznajiem namiem upes malā pletās milzīgi dārzi. Bija grūti noticēt, ka es dzīvošu kādā no šīm pilīm.
Pūlēdamies saskatīt Bakingema ģimeni baržā pirms manējās, es pastiepu kaklu. Zem piekūniem izšūta baldahīna sēdēja hercoga māte, Bakingemas grāfiene, un alkatīgi vēroja apkārtni. Es atcerējos Klemija teikto.
“Uzmanies no viņas, draugs! Pēc vecās karalienes Annas nāves grāfiene ieņēma viņas vietu kā valdnieka tuvākā “drauga” māte. Viņa lepni staigāja pa galmu kā paša karaļa Džeimsa sieva un visu darīja pēc sava prāta līdz pat dienai, kad ieradās jaunā karaliene. Bakingemas grāfiene nosprieda, ka mazā francūziete dejos pēc viņas stabules tāpat kā visi pārējie, bet princesei ir stingrāks mugurkauls. Taču grāfienei nepatīk atkāpties.”
Viņa tiešām izskatījās valdonīga, lepna un draudīga un sēdēja, taisni izslējusies. Bakingema sieva viņai blakus līdzinājās mazam putniņam, kurš ir pārliecināts, ka nenonāks vanaga nagos… pagaidām. Hercogienes sejas izteiksme bija svinīga, izņemot brīžus, kad viņa palūkojās uz vīru. Tad viņas vaigi piesarka. Es prātoju par maskēto dāmu, kas par viņu izteicās tik nicīgi. Bakingema sieva savainotos uz šīs sievietes asajām šķautnēm.
Tiklīdz bijām sasnieguši ūdens vārtus, Vērs steidzināja