E. L. Džeimsa

Brīvība piecdesmit nokrāsās


Скачать книгу

nebija ne jausmas, ka matiņu noskūšana ir tik svarīga.

      – Es tevi tikai ķircinu. Vai tad tā nedara visi vīri, kas neglābjami iemīlējušies savā sievā? – Kristjens satver mani aiz zoda un vēro, mēģinādams nolasīt manas domas. Viņa acīs piepeši manāma piesardzība.

      Hmm… pienācis laiks atriebei.

      – Apsēdies, – es nomurminu.

      Viņš turpina mani vērot, neizpratnes pārņemts. Es saudzīgi pagrūžu viņu tuvāk baltajam vannasistabas soliņam. Kristjens apjucis uz tā apsēžas, un es izņemu viņam no rokas skuvekli.

      – Ana, – viņš brīdina, atskārtis, kas man padomā. Es pieliecos un noskūpstu viņu.

      – Atliec galvu, – es nočukstu.

      Viņš vilcinās.

      – Aci pret aci, Kristjen.

      Viņa acīs atplaiksnī piesardzība un uzjautrinājums apvienojumā ar neticību. – Vai tu zini, ko dari? – viņš klusi apvaicājas. Es lēni, uzsvērti papurinu galvu, mēģinādama izlikties ļoti nopietna. Kristjens aizver acis, pašūpo galvu un kā padodamies atliec to atpakaļ.

      Jēzus, viņš tiešām ļaus, lai es viņu noskuju! Es bikli ieslidinu pirkstus Kristjena mitrajos matos uz pieres un cieši tos satveru, lai turētu viņa galvu nekustīgu. Viņš ievelk elpu, samiedz acis ciešāk un paver lūpas. Es ļoti saudzīgi velku skuvekli augšup no kakla līdz zodam, atstādama sliedi putās.

      Kristjens izpūš elpu.

      – Vai domāji, ka es tevi savainošu?

      – Es nekad nezinu, ko tu darīsi, Ana, bet nē… vismaz ne tīšām.

      Skuveklis atkal ceļo pa viņa kaklu, veidojot platāku sliedi.

      – Es nemūžam tevi nesavainotu tīši, Kristjen.

      Viņš atver acis un apvij rokas man apkārt, un es uzmanīgi novelku skuvekli lejup pār viņa vaigu.

      – Zinu, – viņš nosaka, pieliekdams galvu tā, lai man būtu vieglāk strādāt. Jau pēc diviem skuvekļa vēzieniem esmu visu pabeigusi.

      – Lūk. Un neizlēju ne pili asiņu! – es lepni paziņoju.

      Kristjens virza rokas augšup gar manu kāju, pavilkdams augšup naktstērpu un pieraudams mani tuvāk tā, ka es apsēžos jāteniski viņam virsū un pieķeros pie augšdelmiem, lai nenokristu. Viņš tiešām ir ļoti muskuļots.

      – Vai drīkstu tevi šodien kaut kur aizvest?

      – Mēs nesauļosimies? – Es dzēlīgi saraucu uzaci.

      Kristjens satraucies aplaiza lūpas. – Nē. Nesauļosimies. Man šķita, ka tu varētu dot priekšroku kaut kam citam.

      – Nu, tā kā tu mani pārklāji ar zilumiem un liedzi jebkādu iespēju sauļoties, kāpēc gan ne?

      Viņš nolemj nepievērst uzmanību manam tonim (ļoti prātīgi). – Mums nāksies tālu braukt, bet lasīju, ka tas ir tā vērts. Tēvs ieteica apciemot šo vietu. Tas ir ciemats kalna galā, Senpoldevānsa. Tur ir vairākas mākslas galerijas. Es iedomājos, ka mēs varētu izvēlēties kādu gleznu vai skulptūru jaunajai mājai, ja redzēsim kaut ko interesantu.

      Es atliecos un uzlūkoju Kristjenu. Mākslas darbi… viņš grib iegādāties gleznas. Kā gan es varētu pirkt gleznas?

      – Kas noticis? – viņš jautā.

      – Kristjen, es neko nesaprotu no mākslas.

      Viņš parausta plecus un iecietīgi uzsmaida man. – Mēs nopirksim tikai to, kas mums patiks. Runa nav par līdzekļu ieguldīšanu.

      Ieguldīšanu? Sasodīts!

      – Kas noticis? – Kristjens atkārto.

      Es papurinu galvu.

      – Paklau, es saprotu, ka mēs tikai nupat saņēmām arhitektes rasējumus, bet nekas slikts nenotiks, ja aplūkosim dažas gleznas, un tas ciemats ir ļoti sens. Saglabājies no viduslaikiem.

      Ak jā, arhitekte. Kāpēc Kristjens man atgādināja par to sievieti? Džia Mateo ir Eljota draudzene un iekārtojusi Kristjena namu Aspenā. Kad tikāmies, viņa nemitīgi centās pieskarties Kristjenam.

      – Nu, kas tevi nomāc? – Kristjens iesaucas. Es papurinu galvu. – Atbildi! – viņš uzstāj.

      Kā lai viņam pasaku, ka mani tracina Džia? Šī nepatika nav izskaidrojama. Es negribu izskatīties pēc greizsirdīgas sievas.

      – Vai tiešām tu vēl dusmojies par vakardienu? – Kristjens nopūšas un ar degunu pieskaras manām krūtīm.

      – Nē. Tikai esmu izsalkusi, – es nomurminu, lieliski apzinādamās, ka šādi novērsīšu viņa uzmanību.

      – Kāpēc tu uzreiz to neteici? – Kristjens saudzīgi noceļ mani sev no kājām un pieceļas.

      Senpoldevānsa ir nocietināts viduslaiku ciemats kalna galā, viena no gleznainākajām vietām, ko savā mūžā esmu redzējusi. Es staigāju pa šaurajām, bruģētajām ieliņām, sadevusies rokās ar Kristjenu un ieslēpusi plaukstu viņa šortu aizmugurējā kabatā. Teilors un Gastons vai Filips – es nespēju viņus atšķirt – mums seko. Mēs paejam garām ar kokiem apaugušam laukumam, kur trīs veci vīri, no kuriem viens, par spīti tveicei, nēsā bereti, cenšas trāpīt mērķī ar bumbu. Laukumā ir daudz tūristu, bet es jūtos labi pie Kristjena sāniem. Ir daudz, ko redzēt – nelielas sānielas, kas ved uz pagalmiem ar smalkām akmens strūklakām, senas un modernas skulptūras, mazi, aizraujoši veikaliņi.

      Pirmajā mākslas galerijā Kristjens izklaidīgi vēro erotiskās fotogrāfijas, košļādams saulesbriļļu kājiņu. Fotogrāfijas, kurās dažādās pozās attēlotas kailas sievietes, ir uzņēmusi Florensa Della.

      – Tas nav gluži tas, ko biju iztēlojusies, – es neapmierināta noņurdu. Šie attēli atsauc man atmiņā fotogrāfiju kasti, ko atradu Kristjena skapī… mūsu skapī. Interesanti, vai viņš tās iznīcināja?

      – Es arī nē, – Kristjens smaidīdams atbild. Viņš satver manu roku, un mēs pieejam pie nākamā mākslinieka darbiem. Es izklaidīgi prātoju, vai vajadzētu ļaut Kristjenam mani fotografēt.

      Mēs nostājamies pie kādas sievietes gleznām, kas veltītas klusajai dabai – augļiem un dārzeņiem, kas izzīmēti ļoti skaidrā palielinājumā un ar bagātīgām, košām krāsām.

      – Šīs man patīk. – Es norādu uz trim piparu gleznām. – Tās man atgādina, kā tu kapāji dārzeņus manā dzīvoklī. – Es iespurdzos, un Kristjens nesekmīgi cenšas slēpt uzjautrinājumu.

      – Manuprāt, es to izdarīju diezgan veiksmīgi, – viņš noņurd. – Tikai pārāk lēni. Turklāt… – Viņš ievelk mani apskāvienā. – Tu novērsi manu uzmanību. Kur tu tās novietotu?

      – Par ko tu runā?

      Kristjens rotaļīgi satver zobos manu ausi. – Par gleznām. Kur tu tās novietotu? – Viņš iekož man auss ļipiņā, un sajūtas aizstīgo līdz pat klēpim.

      – Virtuvē, – es nomurminu. – Hmm. Laba doma, sieva.

      Es samiedzu acis, cenzdamās saskatīt cenu. Katra glezna maksā piecus tūkstošus eiro. Augstā debess!

      – Cik dārgas! – es izdvešu.

      – Nu un? – Viņš ar degunu paberzē manu ausi. – Ir laiks pierast, Ana. – Palaidis mani vaļā, viņš piesoļo pie galda, kur sēž jauna sieviete, ģērbusies baltā, un nenolaiž skatienu no mana vīra. Es apvaldu vēlmi izbolīt acis un pievēršos gleznām. Pieci tūkstoši eiro… šausmas!

      Mēs