man uzrunāt viņu vārdā. Grejs tiešām vēlas pār visu valdīt, cita izskaidrojuma nav, un es brīdi pat nožēloju, ka uz interviju toreiz neieradās Keita. Tad satiktos divas valdonīgas personības. Turklāt Keita ir gandrīz blonda, tāpat kā visas sievietes Greja birojā. Un viņa ir skaista, zemapziņa man atgādina. Doma par Kristjenu un Keitu kopā man šķiet nepatīkama. Es iemalkoju tēju, un Grejs apēd vēl kumosu savas smalkmaizītes.
– Vai esat vienīgais bērns? – viņš jautā.
Atkal mainīts sarunas temats…
– Jā.
– Pastāstiet man par saviem vecākiem.
Kāpēc viņš vēlas to zināt? Mana dzīve ir neinteresanta.
– Mana māte dzīvo Džordžijā kopā ar savu jauno vīru Bobu. Patēvs mitinās Montesano.
– Un jūsu tēvs?
– Nomira, kad biju vēl zīdainis.
– Man ļoti žēl, – Grejs nomurmina, un viņa acīs parādās savādi bažīga izteiksme.
– Es viņu neatceros.
– Tātad jūsu māte apprecējās vēlreiz?
Es nicīgi iespurdzos. – Jā, tā varētu teikt.
Grejs sarauc pieri.
– Jūs neesat īpaši runīga, vai ne? – viņš sausi painteresējas, domīgi berzēdams zodu.
– Tāpat kā jūs.
– Reiz jūs mani jau intervējāt, un es atceros dažus pietiekami āķīgus jautājumus. – Viņš pasmīn.
Pie joda! Grejs atcerējies jautājumu par homoseksualitāti. Mani atkal pārņem neizsakāms kauns. Droši vien būs vajadzīgi vairāki gadi pie psihoterapeita, lai es vairs nesarktu ik reizi, kad iedomājos par to. Cenzdamās atvairīt atmiņas, es sāku stāstīt par savu māti.
– Mana māte ir brīnišķīga. Nedziedināma romantiķe. Šobrīd viņa ir precējusies jau ceturto reizi.
Kristjens izbrīnīts sarauc uzacis.
– Man viņas pietrūkst, – es turpinu. – Tagad viņai ir Bobs. Ceru tikai, ka viņam izdosies māti pieskatīt un mierināt brīžos, kad atkal sabrūk kāds no viņas nepiepildāmajiem plāniem. – Es smaidu, domādama par savu māti. Ļoti sen neesmu viņu sastapusi. Kristjens aizrāvies vēro mani, ik pa brīdim iemalkodams kafiju. Man nevajadzētu lūkoties uz viņa muti. Tā novērš manu uzmanību.
– Vai jums ir labas attiecības ar patēvu?
– Protams. Es uzaugu viņa acu priekšā. Citu tēvu nekad neesmu pazinusi.
– Kāds viņš ir?
– Rejs? Ļoti… nerunīgs.
– Un tas ir viss? – Grejs pārsteigts jautā.
Es paraustu plecus. Ko tad viņš gribēja dzirdēt? Visu manu dzīvesstāstu?
– Tikpat nerunīgs kā viņa pameita, – Grejs nosaka.
Es tik tikko apvaldu nepacietības pilnu nopūtu.
– Viņam patīk futbols un ķegļi, un makšķerēšana, un mēbeļu pagatavošana. Viņš ir galdnieks. Bijušais armijnieks.
– Vai jūs dzīvojāt kopā ar viņu?
– Jā. Mamma sastapa savu trešo vīru, kad man bija piecpadsmit gadu. Es paliku pie Reja.
Viņš neizpratnē sarauc pieri.
– Jūs nevēlējāties dzīvot kopā ar māti?
Tā patiesi nav viņa darīšana.
– Trešais vīrs mitinājās Teksasā. Manas mājas bija Montesano. Un… nu, mana māte bija jaunlaulātā. – Es apklustu. Māte nekad nerunā par savu trešo vīru. Ko Grejs vēlas panākt? Viņam nav nekādu tiesību mani izprašņāt. Labi, šajā rotaļā varu piedalīties arī es.
– Pastāstiet man par saviem vecākiem, – es ierosinu.
Grejs parausta plecus. – Mans tēvs ir jurists, māte ir bērnu ārste. Abi dzīvo Sietlā.
Tātad viņš audzis pārtikušā ģimenē. Un es sāku prātot par bagātajiem vecākiem ar trim bērniem, no kuriem viens kļūst par izskatīgu vīrieti, pieteic karu biznesa pasaulei un izcīna savu vietu tajā. Kas viņu tādu padarījis? Vecāki noteikti lepojas ar savu dēlu.
– Ar ko nodarbojas jūsu brālis un māsa?
– Eljots strādā celtniecībā, bet mazā māsa dzīvo Parīzē, kur apgūst kulinārijas mākslu kāda izslavēta franču pavāra vadībā. – Grejs aizkaitināts samiedz acis. Viņš nevēlas runāt par ģimeni un pats sevi.
– Parīze esot skaista pilsēta, – es nomurminu. Kāpēc viņš tā izvairās? Vai tāpēc, ka ir adoptēts?
– Taisnība. Vai esat to redzējusi? – Grejs jautā, dusmām izgaistot.
– Nekad neesmu izceļojusi ārpus valsts robežām. – Esam atgriezušies pie banalitātēm. Ko viņš slēpj?
– Vai jūs vēlētos tur paviesoties?
– Parīzē? – es spalgā balsī pārvaicāju. Viņam izdevies mani samulsināt; kurš gan negrib redzēt Parīzi? – Protams, – es atbildu. – Bet vairāk par visu citu mani interesē Anglija.
Grejs pieliec galvu uz sāniem, ar rādītājpirkstu braucīdams apakšlūpu… Ak Dievs!
– Kāpēc?
Es strauji mirkšķinu acis. Savaldies, Stīla!
– Tur dzimis Šekspīrs, Ostina, māsas Brontē, Tomass Hārdijs. Es labprāt aplūkotu vietas, kas iedvesmojušas šos cilvēkus tik brīnišķīgu grāmatu radīšanai.
Runājot par literatūras dižgariem, es atceros, ka vajadzētu gatavoties eksāmeniem, un ielūkojos pulkstenī. – Man jāiet. Šodien vēl jāmācās.
– Pārbaudījumiem?
– Jā, tie sākas otrdien.
– Kur ir Kevanas jaunkundzes mašīna?
– Viesnīcas stāvvietā.
– Es jūs pavadīšu.
– Pateicos par tēju, Greja kungs.
Viņš savelk lūpas savā dīvainajā smaidā, kas vēsta: “Man ir kāds liels noslēpums!”.
– Nav par ko, Anastasija. Man tas sagādāja prieku. Iesim! – viņš pavēl un sniedz man roku. Es apjukusi to satveru un sekoju vīrietim ārā no kafejnīcas.
Mēs ejam atpakaļ uz viesnīcu klusēdami, bet man labpatīk domāt, ka šis klusums ir draudzīgs. Grejs izskatās tikpat rāms un savaldīgs kā vienmēr, bet es izmisīgi cenšos noprast, kāds ir šīs kafijas dzeršanas rezultāts. Man rodas sajūta, ka esmu piedalījusies darba intervijā, tikai nezinu, kādam amatam tiek apsvērta mana kandidatūra.
– Vai tu vienmēr valkā džinsus? – Grejs piepeši iejautājas. Es pamanu, ka viņš sācis lietot “tu” uzrunu.
– Gandrīz vienmēr.
Viņš pamāj. Mēs esam sasnieguši krustojumu pie viesnīcas. Mana galva ir pilna juceklīgu domu. Cik savāds jautājums… Un es aptveru, ka mums piešķirtais laiks ir beidzies, bet es esmu izgāzusies. Varbūt viņam jau ir kāda sieviete.
– Vai jums ir draudzene? – es izgrūžu. Kungs Tēvs, vai tiešām es to pateicu skaļi?
Grejs savelk lūpas smīnā un lūkojas uz mani no augšas.
– Nē,