lūdzu! – Es steidzīgi novelku žaketi.
– Vai jums jau piedāvāja kaut ko atspirdzinošu?
– Emm… nē. – Ak, vai pirmajai blondīnei būs nepatikšanas?
Otrā blondīne sarauc pieri un nopēta jauno sievieti, kura sēž pie galda, bet pēc mirkļa atkal pievēršas man. – Vai vēlaties tēju, kafiju, ūdeni?
– Glāzi ūdens, lūdzu, – es nomurminu.
– Olīvija, atnes Stīlas jaunkundzei glāzi ūdens. – Viņas balss ir barga. Olīvija pielec kājās un metas ārā pa durvīm.
– Ļoti atvainojos, Stīlas jaunkundze, Olīvija ir mūsu jaunā praktikante. Apsēdieties, lūdzu. Greja kungs atbrīvosies pēc piecām minūtēm.
Olīvija atgriežas, nesdama glāzi ledaina ūdens.
– Lūdzu, Stīlas jaunkundze!
– Pateicos.
Otrā blondīne pieiet pie galda, kurpju papēžu klaboņai atbalsojoties plašajā vestibilā, un apsēžas. Abas sievietes turpina strādāt.
Varbūt Greja kungs pieņem darbā tikai blondīnes. Kamēr prātoju, vai tas ir likumīgi, kabineta durvis atveras un pa tām iznāk ļoti eleganti ģērbies, pievilcīgs gara auguma afroamerikānis. Viņa mati ir sapīti īsās bizītēs. Ir acīmredzams, ka esmu izvēlējusies nepiemērotu apģērbu.
Vīrietis pagriežas un saka: – Šonedēļ uzspēlēsim golfu, Grej?
Atbildi es nedzirdu. Viņš ierauga mani un pasmaida; tumšo acu kaktiņos ievelkas nelielas krunciņas. Olīvija jau pielēkusi kājās un izsaukusi liftu. Šķiet, viņai lieliski padodas pielēkšana kājās. Viņa ir vēl nervozāka nekā es!
– Uz redzēšanos, dāmas, – vīrietis no mums atvadās un dodas prom.
– Greja kungs ir gatavs jūs pieņemt, Stīlas jaunkundze, – otrā blondīne paziņo. Es pieceļos, kājām nedaudz trīcot, un mēģinu apvaldīt satraukumu. Paņēmusi somu, es atstāju ūdens glāzi un eju uz pavērto durvju pusi.
– Nevajag klauvēt, vienkārši ejiet iekšā, – blondīne saka, uzmundrinoši smaidīdama.
Atgrūžu durvis, kājas sapinas un es iekrītu kabinetā ar galvu pa priekšu.
Pie visiem velniem, kāpēc man vienmēr jābūt tik neveiklai? Esmu četrrāpus Greja kunga kabinetā, un saudzīgas rokas palīdz man piecelties. Kaunā piesarkusi, es vēlreiz klusībā izlamāju sevi par tādu muļķību un beidzot paceļu skatienu. Jēzus, viņš ir tik jauns!
– Kevanas jaunkundze! – Viņš sniedz man roku, tiklīdz esmu iztaisnojusies, un es ievēroju, cik gari ir viņa pirksti. – Mans vārds ir Kristjens Grejs. Vai jums nekas nekaiš? Varbūt vēlaties apsēsties?
Tik jauns… un pievilcīgs, ļoti pievilcīgs. Grejs ir gara auguma vīrietis, ģērbies labā, pelēkā uzvalkā ar baltu kreklu un melnu kaklasaiti. Viņam ir nekārtīgi, tumši rūsgani mati un vērīgas, gaišpelēkas acis, kas mani nopēta. Paiet mirklis, līdz es atgūstu runas dāvanas.
– Emm, patiesībā… – es nomurminu. Ja šim vīrietim ir vairāk nekā trīsdesmit gadu, es esmu Merilina Monro. Kustēdamās kā sapnī, es paspiežu viņa roku. Brīdī, kad mūsu pirksti saskaras, es jūtu savādu, satraucošu tīksmi izšaujamies man cauri un apjukusi steidzīgi atrauju roku. Droši vien vainojams statiskās elektrības lādiņš. Es strauji mirkšķinu acis, plakstiņiem kustoties tikpat ātri, cik dedzīgi dauzās mana sirds.
– Kevanas jaunkundze saslima, tāpēc atsūtīja mani. Ceru, ka neiebilstat, Greja kungs.
– Kāds ir jūsu vārds? – Viņa balss ir samtaina, un tajā ieskanas neliels uzjautrinājums, tomēr ir grūti noprast, ko patiesībā slēpj viņa bezkaislīgā sejas izteiksme. Viņš izskatās nedaudz ieinteresēts un izturas ārkārtīgi pieklājīgi.
– Anastasija Stīla. Es studēju angļu literatūru Vankūveras universitātē kopā ar Keitu, tas ir, Ketrīnu, nē, Kevanas jaunkundzi.
– Saprotu, – Grejs vienkārši nosaka. Man šķiet, ka es saskatu viņa sejā tikko jaušamu smaida ēnu, bet neesmu pārliecināta.
– Lūdzu, apsēdieties. – Viņš norāda uz baltu ādas dīvānu, kas atgādina “L” burtu.
Kabinets ir pārāk liels, lai tajā strādātu tikai viens cilvēks. Milzīgais logs stiepjas no grīdas līdz griestiem, un tam pretī novietots moderns, tumšs koka galds, pie kura ērti varētu sasēsties seši cilvēki. Tas ir pieskaņots kafijas galdiņam pie dīvāna. Viss pārējais ir balts – griesti, grīda un sienas, bet blakus durvīm piekarinātas trīsdesmit sešas nelielas gleznas, sakārtotas četrstūrī. Tās ir ļoti skaistas; ikdienišķas, piemirstas mantas uzzīmētas tik skaidri, ka atgādina fotogrāfijas. Visas kopā tās rada elpu aizraujošu iespaidu.
– Tas ir vietējā mākslinieka Troutona darbs, – Grejs paskaidro, izsekojis manam skatienam.
– Gleznas ir brīnišķīgas. Parastais tajās kļūst par kaut ko izcilu, – es nomurminu, domās kavēdamās gan pie attēliem, gan šī vīrieša. Viņš pieliec galvu un vērīgi nopēta mani.
– Pilnīgi piekrītu, Stīlas jaunkundze, – viņš klusi nosaka, un es kāda neizskaidrojama iemesla pēc nosarkstu.
Izņemot gleznas, viss pārējais kabinetā ir vēss, tīrs un sterils. Es prātoju, vai tas atspoguļo Adonīsam līdzīgā īpašnieka personību, un skatos, kā viņš graciozi atslīgst uz viena no baltajiem ādas krēsliem man pretī. Savu domu iztrūcināta, es papurinu galvu un izņemu no somas Keitas uzrakstītos jautājumus. Pēc tam es sagatavoju diktofonu, bet rīkojos ļoti neveikli un divas reizes nometu aparātu uz galdiņa. Greja kungs ir pacietīgs, vismaz es tā ceru, jo kļūstu arvien nervozāka. Kad beidzot saņemu drosmi un uzlūkoju viņu, es atklāju, ka vīrietis mani vēro. Viena roka nevērīgi atbalstīta pret atzveltni, bet ar otras plaukstu viņš apņēmis zodu un nesteidzīgi laiž garo rādītājpirkstu pār lūpām. Man šķiet, ka viņš cenšas apvaldīt smaidu.
– At… atvainojiet, – es izstomu. – Neesmu pieradusi pie šādām sarunām.
– Nesteidzieties, Stīlas jaunkundze, laika pietiek, – Grejs nosaka.
– Vai neiebildīsiet, ja es ierakstīšu jūsu atbildes?
– Jūs uzdodat šo jautājumu pēc tam, kad esat tik ilgi pūlējusies ap diktofonu?
Es nosarkstu. Vai viņš mani ķircina? Cerams! Es samirkšķinu acis, īsti nezinādama, ko teikt, un izskatās, ka Grejs par mani apžēlojas. – Nē, man nav iebildumu.
– Vai Keita, tas ir, vai Kevanas jaunkundze paskaidroja, kam intervija domāta?
– Jā. Tā tiks publicēta izlaidumam veltītajā studentu avīzes numurā, jo es ceremonijas laikā izsniegšu diplomus.
Ak tā! Man šī vēsts ir jaunums, un es brīdi aizraujos ar pārdomām par to, kā šis vīrietis, ne īpaši vecāks par mani – labi, varbūt apmēram sešus gadus, un jā, viņš ir guvis milzīgus panākumus dzīvē, bet tik un tā, – pasniegs man augstskolas diplomu. Es saraucu pieri un lieku sev atgriezties tagadnē.
– Labi. – Es nervozi noriju siekalas. – Man jāuzdod jums daži jautājumi, Greja kungs. – Es atglaužu izbēgušu matu šķipsnu aiz auss.
– Mani tas nepārsteidz, – viņš bezkaislīgi attrauc. Viņš smejas par mani! To apjautusi, es pietvīkstu un izslejos taisnāk, mēģinādama izskatīties garāka un cienīgāka. Nospiedusi ieraksta pogu diktofonā, es mēģinu runāt kā īsta žurnāliste.
– Jums izdevies izveidot iespaidīgu biznesa