Greju. Es elpoju pavisam sekli un nespēju novērst skatienu no viņa. Kristjens atsprādzē pulksteni, noliek to uz kumodes, kas pieskaņota gultai, un novelk arī žaketi, kurai atrod vietu uz krēsla. Viņš ir ģērbies baltā, pogājamā kreklā un džinsos, izskatīdamies neticami pievilcīgs. Apsūbējušā vara krāsas mati ir sajaukti, krekla mala izlauzusies no džinsu gūsta, bet pelēkajās acīs vīd pārliecība un spēks. Viņš izkāpj no sporta kurpēm, pasniedzas lejup un kārtīgi novelk zeķes. Kristjena Greja pēdas… Kāpēc kailas pēdas ir tik erotiskas? Viņš pagriežas un maiguma pilnām acīm uzlūko mani.
– Tu droši vien nedzer tabletes.
Ko? Velns!
– Tā jau man šķita. – Kristjens atver kumodes augšējo atvilktni un izņem no tās prezervatīvu paciņu, nenolaizdams skatienu no manis.
– Vienmēr jābūt gatavam, – viņš nomurmina. – Vai vēlies, lai nolaižu žalūzijas?
– Man nav iebildumu, – es nočukstu. – Tu teici, ka nevienai sievietei neļauj gulēt tavā gultā.
– Kurš apgalvo, ka mēs gulēsim? – viņš painteresējas.
– Ak tā. – Apžēliņ!
Kristjens nesteidzīgi tuvojas man, pārliecināts un seksīgs, acīm gailot, un mana sirds spēji dauzās, liekot asinīm riņķot straujāk. Pavēderē izveidojas kvēlas, tveicīgas iekāres kamols. Viņš nostājas man pretī, lūkodamies lejup, man acīs.
Viņš ir tik sasodīti skaists…
– Te ir pietiekami silts, – Kristjens klusi nosaka un, satvēris manas jaciņas atlokus, uzmanīgi novelk to man gar pleciem. Salocījis apģērba gabalu, viņš to novieto uz krēsla.
– Vai tu kaut nedaudz nojaut, cik ļoti es tevi vēlos, Ana Stīla? – viņš nočukst, un man aizraujas elpa. Mans skatiens ir kā piekalts viņējam. Kristjens paceļ roku un tik tikko jūtami laiž pirkstus gar manu vaigu līdz zodam.
– Vai tu nojaut, ko es ar tevi izdarīšu? – viņš turpina, glāstīdams manu ādu.
Muskuļi visdziļākajā, slēptākajā auguma daļā saraujas, radot neprātīgi patīkamas izjūtas. Sāpes ir tik kairas un asas, ka man gribas aizvērt acis, tomēr esmu gluži kā apmāta un to nespēju. Kristjens pieliecas un mani noskūpsta. Viņa lūpas ir uzstājīgas un stingras, bet nesteidzīgas; tās māca mani pakļauties. Viņa pirksti pamazām atpogā manu kreklu, bet lūpas tikmēr bārsta ātrus, tik tikko jūtamus skūpstus pār žokļa līniju, zodu un mutes kaktiņiem. Pēc mirkļa krekls jau ir noslīdējis man no pleciem, un Kristjens ļauj tam nokrist uz grīdas. Viņš atkāpjas un brīdi vēro mani. Esmu uzvilkusi gaiši zilu mežģīņu krūšturi. Paldies Dievam!
– Ana, – viņš izdveš. – Tev ir brīnišķīga āda, gaiša un nevainojama. Es vēlos skūpstīt ikkatru tās collu.
Es pietvīkstu. Un kāpēc gan viņš apgalvoja, ka nespēj mīlēties? Es darīšu visu, ko vien šis vīrietis vēlas. Viņš izņem gumiju, kas satur manus matus, un spēji ievelk elpu, redzot, kā tie izplūst pār maniem pleciem.
– Man patīk brunetes, – Kristjens noņurd, un abas viņa plaukstas jau ievijušās manos matos tā, ka viņš satvēris manu galvu no abām pusēm. Viņa skūpsts ir prasīgs, mēle un lūpas mudina manu muti pavērties. Es iestenos un bikli ļauju mēlei tiekties pretī viņējai. Kristjens pierauj mani sev klāt, ar vienu roku vēl joprojām glāstīdams manus matus, bet otru laizdams lejup pa mugurkaulu līdz viduklim un zemāk. Viņa plauksta aptver manus dibena apaļumus, un viņš tos viegli saspiež, pievildams mani vēl tuvāk, līdz es sajūtu viņa cieto locekli.
Vēl joprojām skūpstīdama Kristjenu, es dobji ievaidos. Tik tikko spēju apvaldīt savas mežonīgās izjūtas – vai arī hormonus? – kas caurstrāvo manu augumu. Es neprātīgi vēlos šo vīrieti un ieķeros viņa augšdelmos, sataustīdama pārsteidzoši spēcīgos roku muskuļus. Biklām kustībām aizslidinu plaukstas augšup līdz viņa sejai un matiem. Tie ir mīksti un sajaukti. Es viegli paraustu tos, un viņš ievaidas, tuvinādams mani gultai, līdz tās mala atduras man pret pacelēm. Jau domāju, ka viņš nogrūdīs mani uz gultas, bet tas nenotiek. Kristjens palaiž mani vaļā un piepeši nokrīt ceļos. Viņš abām rokām satver manus gurnus un ar mēli izzīmē riņķi ap manu nabu, bet pēc tam maigiem kodieniem aizvirzās līdz vienam gurnu kaulam, no kura aizslīd pie otra.
– Mh… – es nesakarīgi izdvešu.
Kristjens ir nometies ceļos manā priekšā, es jūtu viņa mutes pieskārienus uz savas ādas, un tas ir neticami erotiski. Mani pirksti vēl joprojām ievijušies viņa matos, un es tos maigi pavelku, cenzdamās apvaldīt pārāk skaļo elpošanu. Viņš paceļ skatienu un uzlūko mani caur neiespējami garām skropstām, un viņa pelēkās, dūmakainās acis gluži vai apsvilina mani. Pasniedzies augšup, viņš atpogā manus džinsus un laiski pavelk rāvējslēdzēju lejup. Nenovēršoties no manis, viņš ļauj pirkstiem ieslīdēt aiz bikšu malas un virzīties tālāk, uz mana dibena pusi. Plaukstas nesteidzīgi slīd lejup līdz augšstilbiem, vienlaikus pastumjot džinsus zemāk. Arī es nespēju novērsties. Kristjena rokas sastingst, un viņš aplaiza lūpas, paliecas uz priekšu, un viņa deguns skar manu kājstarpi. Es viņu sajūtu tur.
– Cik tu labi smaržo, – Kristjens noņurd un aizver acis; viņa seja pauž pilnīgu ekstāzi, un mans augums spēji noraustās. Viņš pasniedzas un norauj pārklāju no gultas, uzmanīgi pagrūzdams mani, līdz es atkrītu uz matrača.
Kristjens, vēl joprojām tupēdams uz ceļiem, satver mani aiz potītes, atraisa kurpes saites un noauj gan kurpi, gan zeķi. Es atbalstos uz elkoņiem, lai redzētu, kas notiek, un elsoju, neizskaidrojamas vēlmes pārņemta. Viņš paceļ manu kāju, turēdams to aiz papēža, un velk īkšķi pār pēdas izliekumu. Sajūta ir gandrīz sāpīga, tomēr tā atbalsojas līdz pat cirksnim, un es iestenos. Lūkodamies man acīs, Kristjens pārlaiž mēli pār pēdas ādu un pēc tam izmanto zobus, viegli skrāpējot. Velns… Kā gan iespējams, ka es to sajūtu tur? Nespēdama apvaldīt vaidu, es atkrītu gultā, un viņš klusi iesmejas.
– Ana, Ana, es varētu ar tevi izdarīt tik daudz… – viņš nočukst. Noāvis man otru kurpi un zeķi, viņš pieceļas un atbrīvo manas kājas no džinsiem. Es guļu uz viņa gultas, ģērbusies tikai krūšturī un biksītēs, un viņš lūkojas uz mani.
– Tu esi ļoti skaista, Anastasija Stīla. Nevaru sagaidīt brīdi, kad būšu tevī.
Jēziņ. Kristjena vārdi… tiem piemīt neticams valdzinošs spēks. Man aizraujas elpa.
– Parādi man, kā iepriecini sevi.
Ko tas nozīmē? Es saraucu pieri.
– Nekautrējies, Ana, parādi man, – Kristjens nočukst.
Es papurinu galvu. – Nezinu, par ko tu runā. – Mana balss ir aizsmakusi un tik tikko pazīstama; to caurstrāvo iekāre.
– Kā tu liec sev beigt? Es gribu to redzēt.
Atkal esmu spiesta papurināt galvu. – Es to nedaru.
Kristjens sarauc uzacis, brīdi izskatīdamies apstulbis, un viņa acis satumst.
– Nu, mums nāksies to labot. – Kristjena balss ir klusa, izaicinoša, un tajā ieskanas saldkaisls, juteklisks draudīgums. Viņš atpogā džinsus un nesteidzīgi tos novelk, lūkodamies man acīs. Noliecies virs gultas, viņš satver manas kājas pie potītēm, strauji iepleš tās un nometas ceļos man pretī. Brīdi nekas nenotiek, un es iekārē nodrebinos.
– Nekusties, – Kristjens nomurmina, pieliecas un sāk skūpstīt mana augšstilba iekšpusi, virzīdamies augšup pār biksīšu plānajām mežģīnēm.
Nē, es nevaru nekustēties. Pat tad, ja no