vairāk nekā trīsdesmit gadus bija dziedājusi Pirmās baptistu baznīcas korī, Beta zināja, ka tā ir viena no vecmāmiņas kaislībām.
– Pirmā reize bija pagājušajā nedēļā. Nezinu, kā tur bija ar dziedāšanu, bet pēc atgriešanās mājās viņa iesnaudās un nogulēja divas stundas.
Melodija pamāja.
– Kas notiks, kad sāksies skola?
– Es tiešām nezinu.
– Tu taču turpināsi strādāt skolā, vai ne?
– Cerams.
– Cerams? Vai tad nākamnedēļ nav paredzētas skolotāju sapulces?
Beta negribēja par to pat domāt, kur nu vēl runāt, tomēr zināja, ka Melodija vēl viņai tikai labu.
– Jā, bet tas vēl nenozīmē, ka tās apmeklēšu. Apzinos, ka mana attieksme nav īsti godīga, bet es nevaru uz veselu dienu atstāt Nenu vienu. Vismaz pagaidām. Kas viņai palīdzēs suņu mītnē? Viņa nekādā ziņā nevar visu dienu nodarboties ar suņiem.
– Vai nevari algot palīgu? – Melodija ieminējās.
– Es mēģināju. Vai nestāstīju, kas notika vasaras sākumā? Pieņēmu darbā puisi, kurš nostrādāja divas dienas, bet, nedēļas nogalei tuvojoties, uzteica darbu. Nākamais puisis rīkojās tāpat. Un pēc tam vairs neviens pat nepieteicās. Kopš tā laika logā pastāvīgi karājas uzraksts “Meklējam palīgstrādnieku”.
– Deivids nepārtraukti sūdzas par labu darbinieku trūkumu.
– Saki, lai viņš piesola minimālo algu. Tad viņam tiešām būs iemesls sūdzēties. Pat vidusskolēni vairs negrib tīrīt būrus. Apgalvo, ka tas ir smags darbs.
– Tas ir smags darbs.
Beta iesmējās.
– Jā, tas ir smags darbs, – viņa piekrita, – savukārt es esmu laika badā. Domāju, ka līdz nākamajai nedēļai nekas nemainīsies, un, ja tā, tad būs vēl ļaunāk. Man tiešām patīk dresēt suņus. Viņi reizēm ir apķērīgāki par skolēniem.
– Arī manējais?
– Tavējais bija zelta gabaliņš, vari man ticēt.
Melodija norādīja uz Benu:
– Kopš pēdējās tikšanās reizes viņš ir pamatīgi paaudzies.
– Gandrīz collu, – Beta atbildēja un nodomāja: cik jauki, ka Melodija to ievērojusi. Bens allaž bijis mazāks nekā citi vienaudži – bērns, kuru klases fotogrāfijās sēdināja pirmās rindas kreisajā malā, gandrīz galvas tiesu īsāks nekā blakussēdētājs. Savukārt Melodijas dēls Zaks kā jau garākais zēns klasē vienmēr stāvēja pēdējās rindas labajā malā.
– Dzirdēju, ka Bens rudenī vairs nespēlēs futbolu, – Melodija ieminējās.
– Viņš grib pamēģināt ko citu.
– Ko?
– Grib iemācīties spēlēt vijoli. Mācīsies pie Heistingsas kundzes.
– Vai tad viņa vēl kādu māca? Viņai taču ir vismaz deviņdesmit gadu!
– Toties viņai ir pacietība strādāt ar iesācējiem. Vismaz tā viņa man apgalvoja. Turklāt Benam viņa ļoti patīk. Un tas ir galvenais.
– Laba izvēle, – Melodija sacīja. – Esmu pārliecināta, ka viņš lieliski spēlēs vijoli. Zaks gan būs apbēdināts.
– Viņi tāpat nespēlētu vienā komandā. Zaks taču spēlēs izlasē, vai tad ne?
– Ja viņam paveiksies.
– Paveiksies.
Zakam noteikti veiksies. Daba viņam devusi pārliecību par sevi un cīņassparu. Viņš bija no tiem bērniem, kas ātri mācās un apsteidz pārējos – mazāk apdāvinātos komandas biedrus. Tādus kā Bens. Pat šobrīd, skraidelējot pagalmā ar ūdenspistoli rokās, Bens netika draugam līdzi. Lai arī jauks un labestīgs, Bens bija slikts sportists, un tas bezgalīgi sarūgtināja Betas bijušo vīru. Pagājušajā gadā bijušais skābu seju vēroja spēli no laukuma malas, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Bens vairs nevēlējās spēlēt futbolu.
– Vai Deivids atkal būs trenera palīgs?
Deivids bija Melodijas vīrs un viens no diviem bērnu ārstiem pilsētā.
– Viņš vēl nav izlēmis. Kopš Hoskina aizbraukšanas ir ļoti daudz izsaukumu. Tas viņam nepatīk, bet ko lai dara? Ir grūti atrast ārstu, kurš vēlētos te strādāt. Ne visi grib strādāt mazpilsētā, jo īpaši, ja tuvākā slimnīca ir Vilmingtonā, četrdesmit piecu minūšu brauciena attālumā. Tas nozīmē, ka darba dienas ievilksies. Viņš reti pārrodas mājās pirms astoņiem. Reizēm pat vēlāk.
Melodijas balsī ieskanējās raižpilna nots. Beta noprata, ka draudzene aizvien uztraucas par Deivida sānsoli, kurā viņš atzinās pērnziem. Beta par to zināja pietiekami daudz, lai izteiktos. Izdzirdējusi baumas, viņa nosprieda, ka ar draudzeni par to runās tikai tad, ja Melodija pati to vēlēsies. Un ja nu ne? Arī labi. Tur viņai savs deguns nav jābāž.
– Un kā pašai? Vai ar kādu satiecies?
Beta saviebās.
– Nē, kopš Ādama man neviens cits nav bijis.
– Kas toreiz notika?
– Nav ne jausmas.
Melodija nošūpoja galvu.
– Nevaru apgalvot, ka apskaužu tevi. Randiņi man nekad nav patikuši.
– Jā, bet tev tas padevās. Es gan esmu nejēga.
– Tu pārspīlē.
– Nemaz. Bet ne jau tas ir galvenais. Neesmu pārliecināta, ka man tam pietiktu spēka. Nu, tu jau zini – seksīgas biksītes, kāju epilācija, flirts, izlikšanās, ka tev patīk viņa draugi. Tas ir par daudz no manis prasīts.
Melodija sarauca degunu.
– Tu neskuj kājas?
– Saprotams, ka es skuju kājas, – Beta atbildēja. – Gandrīz vienmēr, – viņa piemetināja, – bet saproti mani pareizi – randiņi: tas ir grūti. Vismaz manā vecumā.
– Nu beidz! Tev vēl nav trīsdesmit, un tu jau izstājies no spēles.
Beta to bija dzirdējusi neskaitāmas reizes. Tomēr viņa nebūt nebija imūna pret to, ka vīrieši, pat precētie, bieži vien atskatījās, kad viņa pagāja tiem garām. Trīs skolā nostrādāto gadu laikā bija tikai viena vecāku sapulce, kuru bija apmeklējis kāda bērna tēvs. Pārējās apmeklēja tikai mātes. Viņa atminējās, ka reiz par to bija ieminējusies Nenai, kura tikai noteica:
– Viņas negrib, lai vīriņi satiek tevi, jo tu esi tik pievilcīga kā saulē nobriedis ķirsītis.
Nenai bija savs īpašs skatījums uz lietām.
– Tu aizmirsti, kur mēs dzīvojam, – Beta iebilda. – Šeit nav daudz brīvu mana vecuma vīriešu. Un ja arī tā, noteikti ir kāds iemesls, kāpēc viņi vēl ir brīvi.
– Nav tiesa.
– Tā varbūt ir lielpilsētā, bet ne šeit. Šādā mazpilsētā? Tici man. Es šeit esmu pavadījusi visu dzīvi, pat koledžas laikos es dzīvoju mājās. Mani reti aicināja uz randiņiem, un, ja nu tomēr, tad uz diviem vai trim, un tad viss, tie puiši vairs nezvanīja. Un nevaicā man, kāpēc, – Beta filozofiski noplivināja gaisā roku. – Bet tas ir sīkums. Man ir Bens un Nena.
Es neesmu viena, man ir ducis kaķu.
– Tev