palīgu.
Kapteinis gulēja uz klāja dīvainā pozā. Izskatījās, ka viņš būtu nokritis no masta un nekustas, mēģinot noteikt, vai kaut kas nav lauzts.
– Ja Phenjanā patiešām noticēs, ka amerikāņi ir nolaupījuši mūsu pilsoni, viņi nemūžam neliksies mierā. Sāksies plaša izmeklēšana, un ar laiku patiesība nāks gaismā. Turklāt nav nekādu pierādījumu par amerikāņu atgriešanos. Iepriekšējā reizē mūs glāba vienīgi tā stulbeņu muļķošanās ar radio.
Čundo izņēma no kabatas Džervisa pasniegto vizītkarti ar ASV kara flotes emblēmu un pasniedza to kapteinim.
– Varbūt amerikāņi gribēja, lai Phenjanā zina, kurš tieši ir ieradies mums sadot pa kaklu. Patiesībā tie paši vien bija, un mēs viņus labi redzējām. Varam pastāstīt gandrīz to pašu arī šoreiz.
– Tobrīd, kad ieradās amerikāņi, mēs zvejojām ar āķiem, – mašīnists sprieda. – Viņi mūs pārsteidza negaidot. Viņi sagūstīja otro palīgu un kādu laiku apsmēja. Un tad iegrūda ūdenī pie haizivīm.
– Jā, – pirmais palīgs iesaucās. – Mēs viņam pasviedām laivu, bet haizivis to saplosīja.
– Jā, – stūrmanis turpināja. – Bet amerikāņi tikai stāvēja ar ieročiem rokās un smējās, redzot mūsu biedru ejam bojā.
Kapteinis nopētīja vizītkarti. Viņš pacēla roku, un pārējie palīdzēja viņam uztrausties kājās. Acīs vecajam vīram mirdzēja mežonīgs spīdums.
– Un tad viens no mums, – viņš ierunājās, – ij nedomādams par savu drošību, ielēca haizivju pārpilnajā jūrā, lai glābtu otro palīgu. Šis apkalpes loceklis pārcieta baismīgus kodienus, taču tos nejuta, visus spēkus veltīdams vienīgi tam, lai glābtu otro palīgu, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas varoni. Taču bija par vēlu… Jūras nezvēru sakosts, otrais palīgs nogrima viļņos. Dzīvībai dziestot, viņš izkliedza slavinājumu Mīļotajam Vadonim, un mēs tikai pēdējā mirklī paguvām izcelt uz “Čunmas” borta asinīm noplūdušo, pusdzīvo otro apkalpes locekli.
Piepeši uz klāja iestājās klusums.
Kapteinis pavēlēja mašīnistam iedarbināt vinču.
– Mums vajadzēs svaigu haizivi, – viņš paskaidroja.
Tad kapteinis piegāja pie Čundo, satvēra viņu aiz skausta un maigi pievilka sev klāt, līdz abi gandrīz saskārās pierēm. Ar Čundo neviens nebija tā izrīkojies, un tajā brīdī radās sajūta, ka neviena cita šai pasaulē nav – tikai viņi divi vien.
– Es izvēlējos tevi ne tikai tālab, ka tieši tu samācīji otro palīgu uz visādām stulbībām, – kapteinis teica. – Un ne tālab, ka tev uz krūtīm ir uztetovēta aktrise, nevis sieviete, kas atkarīga no tevis krastā. Tas nav tālab, ka tu esi vienīgais, kas armijā mācīts pārciest sāpes. Tas ir tālab, ka neviens tev nav mācījis par ģimeni, uzupurēšanos un to, ka jādara viss, lai pasargātu savējos.
Kapteiņa acis vērās rāmi un atklāti – tik tuvu Čundo, it kā nodibinātu saziņu tieši, bez vārdiem. Plauksta stingri turēja skaustu, un Čundo attapās piekrītoši mājam ar galvu.
– Tev dzīvē nav bijis padomdevēja, bet es te esmu un apgalvoju, ka šis ceļš ir pareizais, – kapteinis turpināja. – Šie cilvēki ir tava ģimene, un es zinu, ka tu viņu labā darītu visu. Atlicis vienīgi to pierādīt.
Visu nakti karājusies pie āķa, haizivs bija apdullusi un tuvu nāvei. Kad plēsoņu izvilka no ūdens, tai acis bija baltas, un uz klāja tā vārstīja žokļus – mazāk cenšoties ieelpot skābekli, vairāk pūloties izgrūst to, kas tai pamazām laupīja dzīvību.
Kapteinis piekodināja stūrmanim cieši satvert trešā palīga roku, taču Čundo apsolījās turēt to stingri. Palīgs un mašīnists pacēla haizivi augstāk – no purna līdz astei tā nebija garāka par diviem metriem.
Čundo dziļi ieelpoja un pagriezās pret kapteini.
– Haizivis, ieroči un atriebe, – viņš noteica. – Es zinu, ka pats to sacerēju. Bet šādam nostāstam neviens īsti neticēs.
– Tas tiesa, – kapteinis atsaucās. – Taču šādu nostāstu var izmantot.
Viņi raidīja palīgā saucienu, un krasta patruļas kuģītis pavadīja apkalpi uz Kindžji, kur, sapulcējušies ap zivju transportēšanas ceļu, viņus gaidīja daudz cilvēku. Tur bija pāris Informācijas ministrijas pārstāvju, pāris Rodong Sinmun reportieru, arī daži vietējie kārtībnieki, ar kuriem parasti sastapās vienīgi pārmēru iedzērušie. Virs jaunās fabrikas kūpēja tvaiks, un tas nozīmēja, ka sācies sterilizācijas cikls, tādēļ strādnieki sēdēja uz otrādi apgāztiem spaiņiem un vēlējās savām acīm redzēt vīru, kurš cīnījies ar haizivīm. Pat ielas zeņķi un kroplīši bija saradušies, piesardzīgi nolūkodamies cauri dzīvo zivju stikla tvertnēm, un viņu sejas aiz peldošo stavridu bariem rādījās lielas un izkropļotas.
Pie Čundo pienāca ārsts ar asins krājumiem un mēģināja sataustīt vēnu ievainotajā rokā, bet Čundo viņu atturēja.
– Ja jūs ielaidīsiet asinis šajā rokā, vai tās visas neiztecēs ārā?
– Es dziedēju tikai varoņus, – ārsts paskaidroja. – Tāpēc es protu rīkoties ar asinīm.
Viņš ievadīja caurulīti vēnā turpat aiz pirksta kauliņa, aizspieda ar līmlenti un iedeva asins maisiņu Čundo, likdams to ar veselo roku turēt gaisā. Pēc tam ārsts novilka no auguma asinīm izmirkušo apakškreklu. Par brūces patiesumu šaubas neradās. Haizivs zobi kā piena glāzes lauskas bija ietiekušies dziļi, un katras uzšķērstās miesas iedobes dibenā baloja rokas kauls.
Reportierim un ministram Čundo īsumā izklāstīja sadursmi ar amerikāņu agresoriem. Daudz jautājumu viņi neuzdeva un acīmredzot interesējās vienīgi par to, vai stāstu var apstiprināt. Piepeši visiem priekšā parādījās tas pats vecītis ar īsi apcirptajiem matiem un salauzītajām rokām, kurš iepriekšējā reizē bija pavedis sāņus otro palīgu. Viņam mugurā bija tas pats pelēkais uzvalks, un šādā tuvumā Čundo ievēroja viņa smagos, lielos plakstus, kuri radīja iespaidu, ka večuks runādams atpūtina acis.
– Man nepieciešams precizēt tava stāsta detaļas, – viņš teica un nozibināja sudraboto zīmotni, uz kuras nebija rakstīts nevienas valsts iestādes nosaukums. Uz tās bija attēlota tikai bieza slīdoša ķieģeļu siena.
Čundo tika aizvests pa taciņu. Veselajā rokā viņš turēja maisiņu ar asinīm, ievainotā karājās ap kaklu apsietā saitē. Tālāk priekšā viņš redzēja kapteini sarunājamies ar otrā palīga sievu. Abi stāvēja blakus ķieģeļu kaudzei, un viņa neraudāja. Nopētījusi veco vīru un tad Čundo, sieviete atkal pievērsās kapteinim, kurš mierinādams aplika roku viņai ap pleciem. Čundo paraudzījās atpakaļ uz jezgu piestātnē – apkalpes biedri, strauji žestikulēdami, vēlreiz izklāstīja sagudroto stāstu, taču pēkšņi likās, ka viņus šķir liels attālums.
Vecais vīrs aizveda viņu uz pamesto konservu fabriku. No ēkas ar augstajiem griestiem pāri bija palikušas milzīgās tvaika kameras, vientulīgie gāzes kolektori un cementa grīdā iebūvētas sarūsējušas sliedes. Pa caurumiem jumtā krita gaismas stari, un telpā atradās saliekamais galds un divi krēsli.
Uz galda stāvēja termoss. Vecais vīrs apsēdās un lēni atskrūvēja čerkstošo vāciņu ar rokām, kas izskatījās ieautas biezos dūraiņos. Atkal šķita, ka nepazīstamais atpūtina acis, tās aizvērdams – viņš taču bija vecs.
– Tātad jūs esat inspektors vai kaut kas tamlīdzīgs? – Čundo apvaicājās.
– Kā