So bija ticis pie diezgan pamatīgas brūces apakšdelmā. Sāpju mocīts, viņš aizvēra acis.
– Vēl būs jāpavingrinās, – viņš izdvesa.
Ieslodzījuši nirēju zvejas kuģa kravas tilpnē, viņi turpināja ceļu uz lielo sauszemi. Tonakt viņi nolaida Avon ūdenī pie Fukuras pilsētas krastiem. Turpat pie Fukuras uz garās makšķerēšanas estakādes bija ierīkots vasaras atrakciju parks, kur stiepās laternu virtenes un veci ļaudis dziedāja karaoke uz publiskās skatuves. Čundo, Džils un virsnieks So uzkavējās motorlaivā aiz viļņlauža, gaidīdami, līdz izdzisīs atrakciju vilcieniņa trases neona gaismas un apklusīs idiotiskā ērģeļmūzika estakādes vidū. Visbeidzot estakādes galā parādījās vientuļš stāvs. Ieraugot tumsā gailam cigaretes galu, viņi saprata, ka tur pastaigājas vīrietis. Virsnieks So iedarbināja dzinēju.
Laiva palēnām slīdēja gar krastu un tuvojās estakādei. Vietā, kur augstie viļņi sastapās ar estakādes stabiem, veidojās juceklis – daļa viļņu tiecās augšup, bet citi novirzījās perpendikulāri krastmalai.
– Liec lietā savas japāņu valodas zināšanas, – virsnieks So pavēlēja Džilam. – Pasaki viņam, ka esi pazaudējis kucēnu, vai izdomā ko citu. Tiec tuvu klāt. Un gāz pāri margām. Kritiens būs augsts, un ūdens ir auksts. Kad uznirs, pats rausies uz laivu.
Kad laiva nonāca krastā, Džils izkāpa. – Es iešu viens pats, – viņš pieteicās. – Šis būs mans darbs.
– Nu nē, – virsnieks So nepiekrita. – Iesiet abi.
– Nē, nopietni, – Džils uzstāja. – Es domāju, ka spēšu tikt galā.
– Ārā! – virsnieks So pavēlēja Čundo. – Un uzliec tās sasodītās brilles.
Šķērsojuši paisuma viļņus, abi nonāca nelielā laukumā. Te redzēja soliņus un skvēru, arī aizslēģotu tējas namiņu. Nemanīja nevienu statuju, tāpēc nevarēja pateikt, kam par godu skvērs izbūvēts. Koku zari līka no plūmēm, tās bija tik nogatavojušās, ka mizas plīsa un augļu sula pilēja uz rokām. Tas šķita neiespējami, tas viesa neuzticību. Uz soliņa snauduļoja kāds plukata, un viņi nudien nobrīnījās – cilvēks pārlaiž nakti, kur vēlas.
Džils aplūkoja pilsētas namus visapkārt. Būvēti senlaicīgā stilā, tumšām sijām un dakstiņu jumtiem, taču varēja manīt, ka celti nesen.
– Gribētos atvērt visas šīs durvis, – viņš noteica. – Pasēdēt krēslos, paklausīties viņu mūziku. Tāpat vien, – Džils taisnojās, kad Čundo uzmeta biedram vērīgu skatienu. – Lai paskatītos.
Tuneļa galā vienmēr atradās kāpnes, kas veda augšup uz alas izeju. Čundo vīri sacentās, kuram tiks tas gods izslīdēt no alas un brīdi paklaiņot pa Dienvidkoreju. Viņi atgriezās, stāstīdami par mašīnām, kas izsniedz naudu, un cilvēkiem, kas ielās savāc suņu izkārnījumus maisiņos. Čundo nekad neizkāpa no alas. Viņš zināja, ka tur ir lieli televizori un var dabūt rīsus, cik vien tīk. Bet viņš negribēja par to visu neko zināt, jo baidījās, ka, skatot šādu dzīvi savām acīm, rastos nojausma par paša dzīves pilnīgo bezjēdzību. Nočiept rāceni večukam, kurš aiz bada tapis akls? Tas izrādītos velti. Sūtīt savā vietā citu zēnu tīrīt cisternas krāsu fabrikā? Velti.
Čundo aizsvieda pusēsto plūmi un noteica:
– Ir gadījušās garšīgākas.
Viņi soļoja pa zivju ēsmas notraipītajiem estakādes dēļiem. Tālumā estakādes galā varēja saskatīt mobilā tālruņa ekrāna zilganās gaismas apspīdētu seju.
– Laižam šo pāri margām, – Čundo atgādināja.
Džils dziļi ieelpoja un atkārtoja:
– Pāri margām.
Uz estakādes mētājās tukšas pudeles, cigarešu gali. Čundo soļoja mierīgā gaitā un nojauta, ka Džils aiz muguras cenšas viņu atdarināt. Kaut kur apakšā, darbodamies tukšgaitā, aizsmacis burkšķēja laivas motors. Stāvs estakādes galā pārtrauca runāt pa tālruni.
– Dare? – kāds viņiem uzsauca. – Dare nano?
– Neatbildi! – Čundo čukstus piekodināja.
– Tā ir sievietes balss, – Džils skaidroja.
– Neatbildi! – Čundo atkārtoja.
Mēteļa kapuce noslīdēja no galvas, atklājot skatieniem jaunas sievietes seju.
– Es tam neesmu domāts. – Džils sāka zaudēt drosmi.
– Neatkāpies no plāna!
Pašu soļi šķita neiedomājami skaļi. Čundo pēkšņi iešāvās prātā, ka savulaik pie viņa mātes bija ieradušies daži vīri…
un tagad viņš ir viens no tādiem vīriem.
Nu jau abi bija klāt. Sieviete izrādījās maza auguma un tieva. Viņa atvēra muti, it kā grasīdamās kliegt, un Čundo ieraudzīja viņai pāri zobiem stiepjamies smalku metāla pinumu. Satvēruši sievieti aiz rokām, viņi to uzstīvēja uz margām.
– Zenzen oyogenai’n desu, – viņa sacīja. Pat neprazdams japāņu valodu, Čundo nojauta, ka tā varētu būt izmisīga, lūdzoša atzīšanās, piemēram: “Es esmu nevainīga.”
Viņi pārsvieda sievieti pāri margām. Viņa krita klusuciešot, neizdvešot ne vārda, pat neieelsojoties. Čundo tomēr pamanīja viņas acīs ko pazibam – tās nebija bailes vai vienaldzība. Varēja noģist, ka viņa iedomājusies par vecākiem un to, ka viņi nekad neuzzinās, kāds bijis meitas liktenis.
Atskanēja skaļi šļaksti, laivas motors ierūcās.
Čundo neizgāja no prāta sievietes skatiens.
Uz dēļiem palika guļam viņas tālrunis. Viņš to pacēla un pielika pie auss. Džils mēģināja kaut ko sacīt, bet Čundo viņu apklusināja.
– Majumi? – taujāja sievietes balss. – Majumi?
Lai apklusinātu balsi, Čundo drudžaini spaidīja taustiņus. Pārliecies pāri margām, viņš ieraudzīja viļņos šūpojamies motorlaivu.
– Kur viņa palika? – Čundo vaicāja.
Virsnieks So vērās ūdenī.
– Nogrima, – viņš paskaidroja.
– Kā tad tā? Nogrima?
Vīrietis noplātīja rokas. – Iekrita un pazuda.
Čundo pagriezās pret Džilu. – Ko viņa sacīja?
– Viņa sacīja: “Es neprotu peldēt,” – Džils atbildēja.
– “Es neprotu peldēt”? – Čundo pārjautāja. – Viņa sacīja, ka neprot peldēt, un tu mani neatturēji?
– Mums bija plāns pārmest viņu pāri margām. Tu liki no tā neatkāpties.
Jau atkal Čundo vērās melnajā ūdenī – te, estakādes galā, bija dziļš. Viņa atradās tur, lejā, platais mētelis straumē plīvoja kā bura, un augums valstījās pa smilšaino jūras dibenu.
Tālrunis iezvanījās. Tas ievibrējās Čundo saujā, un ekrāns iegaismojās zilgans. Abi ar Džilu viņi labu brīdi lūkojās tajā. Tad Džils to paņēma un, acis iepletis, klausījās. Pat stāvēdams nostāk, Čundo sadzirdēja, ka runātāja ir sieviete – meitenes māte.
– Met prom! – Čundo lika. – Svied pāri margām.
Džils klausījās. Viņa skatiens šaudījās. Roka drebēja. Viņš vairākkārt pamāja ar galvu un tad