tā. – Smaids uz mirkli sašķobījās. – Atvainojiet. Kur ir jūsu vīrs? Vai viņš ir te?
Ženevjēva nenoteikti novēcināja roku. – Viņš ir kaut kur tur. Viņš nedejo.
– Žēl gan.
– Jā, – Ženevjēva atbildēja. – Jā, patiešām žēl.
Roberts pakšķināja cigāru, malkoja burbonu un vēroja savu sievu, kura dejoja ar neiedomājami slaidu un neticami plecīgu vīrieti krēmkrāsas uzvalkā.
– Tas puisis atgādina debesskrāpi.
– Varen smalks novērojums. – Runātājs bija tik sīks, ka Roberts pat nebija viņu ievērojis. – Vai drīkstu to aizņemties?
Roberts bija mazliet apreibis no burbona. Viņš nebija apjautis, ka runā skaļi. – Aizņemties? – Viņš izbrīnā sarauca pieri. – Tie ir tikai vārdi. Tie man nepieder vairāk kā jums.
– Tas ir bīstams viedoklis. – Maiga balss. Šaura seja ar spožām acīm un sārtiem vaigu galiem. – Ja daudzi cilvēki tā runātu, kas tad notiktu ar mums?
– Ar mums? – Roberts noskatījās, kā debesskrāpim līdzīgais vīrietis paceļ viņa sievu no grīdas un tad atkal nolaiž zemē un sāk griezt apkārt. Viņa izpildījumā tas viss izskatījās ļoti vienkārši.
– Mēs, nenozīmīgie skribenti, kuri padara vārdus par preci. Jūs mani neatceraties, vai ne, Robert?
Migla Roberta galvā kļuva aizvien biezāka. – Jūs esat manas sievas draugs, vai ne? – Tā bija droša likme. Itin visi bija Ženevjēvas draugi. Tā tas bija kopš pirmā brīža, kad viņi pārcēlās uz Parīzi pirms diviem gadiem – kopš viņa bija sametusies kopā ar to Lulū. Roberts visiem spēkiem centās samierināties ar situāciju. Ja vīrietis apprec sievieti, kura ir tik skaista, gudra, sabiedriska un caurcaurēm moderni domājoša kā Ženevjēva, nav iespējams visu laiku slēpt viņu mājās. Tikpat labi varētu prasīt no putna, lai tas nelido. Tomēr dažreiz, tikai dažreiz, viņam būtu to gribējies.
– Normens Betersons. Ženevjēvas draugs un jūsu dāsnuma baudītājs, ser. – Viņa smaids bija teju maniakāls.
– Žurnāls, – viņš piebilda, cenzdamies izskaidrot.
Žurnāls… Roberts sāka rakņāties atmiņā.
– Darbi pamazām krājas. Esmu jau saņēmis stāstus no Hemingveja un Skota. Un dzeju no Ģertrūdes Steinas. Sagaidu, ka pēc mēneša vai diviem man jau būs pietiekoši daudz materiāla, lai to nodrukātu. – Šajā brīdī vīrietis aprāvās un sāka klepot tik stipri, ka saliecās uz pusēm.
– Vai jums nekas nekaiš? – Roberts vaicāja.
– Ak, neraizējieties par mani. – Viņš noslaucīja muti ar lielu, baltu mutautiņu. – Man atlikuši vēl pieci gadi, ko dzīvot. Pietiekoši ilgs laiks, lai jūs atgūtu savu ieguldījumu ar procentiem.
– Ak tā. Protams. – Roberts ar izkaltušu muti nolika savu tukšo glāzi uz mazā galdiņa. Viņam vajadzēs parunāt ar Ženevjēvu. Viņa nespēja turēties pretī šādiem vīriešiem – vīriešiem ar neprātīgām idejām un poētiskiem mērķiem, kuriem steidzami bija vajadzīgi daži dolāri. Roberts no sirds cerēja, ka tie patiešām bijuši tikai daži dolāri… Tā nebija viņas vaina – ne gluži. Nelaime slēpās tur, ka viņai bija pašai savi sapņi. Sapņi par dzejnieces aicinājumu. Ženevjēvas literārās ambīcijas padarīja viņu par viegli izmantojamu mērķi. Un sievas vājā vieta padarīja aizvien vājāku arī vīru. Ko gan par to teiktu viņa tēvs, ja vēl būtu dzīvs?
Roberts centās vēlreiz saskatīt Ženevjēvu uz deju grīdas, taču viņa vairs nebija manāma.
– Jūsu sieva, – acis drudžaini dega, – ir visskaistākā sieviete visā Parīzē. Viņai piemīt britu aristokrātiskais šarms, vai ne? Gluži kā sacīkšu zirgam. Īsta tīrasiņu suga. Jums ir paveicies. Ak, neskatieties taču tā, Robert! Es taču nesaku, ka viņa izskatās pēc zirga. Nepavisam nē. Es…
Viņa bija izgaisusi. Un līdz ar viņu arī debesskrāpim līdzīgais vīrietis.
– Atvainojiet. – Roberts saraustīja žaketi un nokremšļojās. – Man ir jāiet uzmeklēt…
Vīrietis – Betersons vai kā nu viņu tur sauca – jau devās projām.
Robertam būtu gribējies, lai tikai viņš un neviens cits saskatītu Ženevjēvas skaistumu – tā absolūto un žilbinošo spēku. Viņam gribējās domāt, ka viņš ir vienīgais, kurš patiesi pazīst Ženevjēvu. Viņš bija par to pārliecināts par deviņdesmit procentiem. Varbūt pat par deviņdesmit pieciem. Viņā mita tikai pavisam sīka šaubu drusciņa, un viņš nespēja izprast, no kurienes tā cēlusies.
Tobrīd, kad Roberts nolika savu glāzi un devās meklēt Ženevjēvu, viņas ar Lulū stāvēja pie Brankuzi skulptūras. Viesmīlis uz koka ķekatām pienāca klāt ar kanapē maizītēm, kas visas bija zaļā krāsā, un meitenes izbrīnā sarauca uzacis. Pat ja viņas vēlētos kādu uzkodu, tad nemūžam nespētu aizsniegt paplāti.
– Nu, tas bija vismuļķīgākais, ko jebkad esmu redzējusi, – Ženevjēva sacīja. – Droši vien Violetas ideja.
– Viņa ir vienreizēji stulba sieviete, – noteica Lulū.
– Tomēr ne tik stulba, lai nespētu sarīkot gada labāko ballīti. Kā lai es ar to sacenšos?
Lulū noraidoši novēcināja roku. – Ak, chérie. Turies pie savas draudzenes Lulū, un tu nekļūdīsies. Tu dzer dzīvi pilniem malkiem, kamēr Violeta de Fremona te ir tikai tūriste. Bagātie ir tikai patērētāji. Īstā Parīze slēpjas mākslā, kas ir tavā sirdī un prātā. – Viņa pamirkšķināja. – Labi, pastāsti man par Gaju Montereju.
– Šķiet, ka tu zini par viņu vairāk nekā es.
– Nu beidz, Vivī. Tu taču zini, par ko es runāju.
– Vai tiešām?
– Es redzēju, kā jūs skatījāties viens uz otru.
– Tā ir tikai skatlogu aplūkošana, nekas vairāk.
– Ja tu tā saki. – Tomēr draudzenes sejā vēl aizvien bija manāma tā pati zīmīgi šķelmīgā izteiksme.
– Izbeidz!
– Ko izbeigt? – Taču nu šķelmīguma vietā stājās kas līdzīgs līdzjūtībai. – Ak, Vivī, šī laulības svētuma aizstāvēšana – tā ir jauka, bet galu galā…
– Kas galu galā?
– Nereāla. – Klusa nopūta.
Ženevjēva saknieba lūpas un atkal pārlaida skatienu zālei. – Un kur šovakar ir Kambijs? – Lulū bija iemīlējusies slavenajā fotogrāfā Frederikā Kambijā. Jau gadiem ilgi.
– Kā lai es to zinu? Tas cilvēks ir muļķis. – Nekādu nolasāmu emociju zem grima maskas.
– Tur ir Normens Betersons. – Ženevjēva pieskārās Lulū elkonim. – Man ir jāpārmij pāris vārdu ar viņu. Pirms kāda laika iedevu viņam izlasīt dažus savus dzejoļus, un… – Taču teikums palika nepabeigts. Viņa ieraudzīja kaut ko tādu, ko nebija iespējams palaist garām. Kurpju pāri…
Šelbiju Kingu dzīvoklī Lota ielā prestižajā sešpadsmitajā rajonā vesela istaba bija atvēlēta Ženevjēvas kurpēm. Plaukti no grīdas līdz griestiem, un visi piebāzti ar koka kastēm. Iekšpusē tās bija iztapsētas ar samtu un zīdu. Ikvienā kastē atradās kurpju pāris. Kastu skaits auga augumā, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi