blakussēdētāja puses durvīm. Ēka bija tik tuvu, ka, atverot durvis, tās gandrīz atsitās pret sienu. Atstatums nebija lielāks par pusi collas. Treviss bija perfekti novietojis automašīnu.
Kad viņš atvēra durvis, Kima neatlaida roku balstu, un viņas roka bija tik stīva, ka atvērt durvis līdz galam neizdevās. Viņš lēnām un pakāpeniski atbrīvoja visus Kimas pirkstus.
Durvis beidzot izdevās atvērt. Treviss paliecās uz priekšu un atbrīvoja otru Kimas plaukstu, un atsprādzēja drošības jostu. Viņa nekustējās no vietas.
Treviss pieliecās, paslidināja vienu roku aiz sievietes muguras, otru nolika zem viņas ceļgaliem un izcēla Kimu no mašīnas. Viņš aiznesa viņu zaru pavēnī, apsēdās uz tukšas koka spoles un nosēdināja Kimu sev klēpī.
– Es negribēju tevi nobiedēt, – Treviss atzina un atbalstīja Kimas galvu pret savu plecu. – Es domāju… – Tobrīd viņš pats nesaprata, ko domāja. Treviss bija sastapis pārāk daudzas sievietes, kuras nevēlējās neko citu, kā vien just adrenalīna pieplūdumu. Jau atkal Treviss bija visu sabojājis.
Kima pamazām attapās. Viņa spēji atskārta, ka nevēlas izkāpt no Trevisa klēpja. Viņa gribēja sēdēt Trevisa klēpī tik ilgi, līdz viņš Kimu noskūpstīs.
– Vai gribi, lai aiznesu tevi pie tava brāļa? – Treviss jautāja klusā balsī.
Kima nesaprata, ko tas nozīmē, līdz atcerējās, ka Rīds ir ārsts.
– Man nekas nekaiš, – viņa attrauca.
– Tā neizskatās. – Treviss atvirzīja Kimas galvu no sava pleca un viņu aplūkoja. Viņas āda bija bāla, acis – ieplestas. Radās iespaids, ka Kima cieš no šoka, bet viņas acis pauda kaut ko vairāk.
Viņš paliecās uz aizmuguri un Kimu aplūkoja.
– Tev patika brauciens, vai ne?
– Es nekad iepriekš kaut ko tamlīdzīgu neesmu darījusi, – viņa atzina. – Tas bija…
Kimai nebija jārunā, viņas sejas izteiksme pavēstīja Trevisam visu. Brauciens pa veco ceļu lika viņai justies dzīvai. Tieši tā Treviss jutās pirmajā dienā, kad brauca ar viņas divriteni.
Treviss smaidīdams nolika Kimu stāvus.
– Kā lai tiekam iekšā? – viņš jautāja un devās projām.
Kima joprojām bija apjukusi, kājas viņai neklausīja, un prātā joņoja ainas no brauciena automašīnā. Viņa redzēja, kā tuvojas koks un kā mašīna brīdi pirms sadursmes pametas sāņus. Treviss divreiz lika mašīnai lidot gaisā, visiem četriem riteņiem atraujoties no zemes.
– Vai te ir ierīkota signalizācija?
Kimai nācās samirkšķināt acis, lai fokusētu skatienu uz Trevisu.
– Ko?
– Vai ēkā ir ierīkota signalizācija?
– Man nav ne jausmas. – Kima devās Trevisam līdzi un gandrīz nokrita, jo viņas kājas saļodzījās, tomēr viņai izdevās noturēt līdzsvaru.
– Es aplūkošu apkārtni, – Treviss paziņoja. Viņa skatiens bija mīklains, un radās iespaids, ka viņam zināms kas tāds, par ko Kimai nav ne jausmas. – Paliec šeit. Es pēc dažām minūtēm atgriezīšos.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.