ko tēvs dara tagad, tad viņš ir pensijā, un vecāki pārcēlās uz dzīvi Aļaskā. Viņiem tur ļoti patīk. Nopirka mazu veikaliņu un mielojas ar aļņu gaļas burgeriem.
– Skaidrs, atslābinieties. Vēlreiz papuriniet matus. Vai jūs pie viņiem ciemojaties?
– Džūno? Dažas reizes esmu tur bijusi. Sarunāju darbu Vankūverā, pēc tam aizlidoju uz Džūno. Kad saņēmu piedāvājumu strādāt Mizūlā, atkal izdarīju to pašu. Vai esat bijis Aļaskā?
– Jā, tā ir pārsteidzoša.
– Tā ir. – Lila iztēlē atsauca to atmiņā. – It kā cita pasaule – burtiskā nozīmē. Jauna planēta. Ne gluži ledus planēta Hota, bet kaut kas līdzīgs.
– Kam?
– Hotai, ledus planētai. No “Zvaigžņu kariem” – “Impērija atsit uzbrukumu”.
– Nu jā. Skaidrs.
Eštons acīmredzot bija paviršs “Zvaigžņu karu” skatītājs, Lila secināja, tāpēc mainīja tematu.
– Ko jūs gleznojāt Aļaskā?
– Ainavas, jo tur to nedarīt būtu neprāts. Vienā man ir inuītu sieviete kā ledus karaliene – iespējams, ledus planētas Hotas valdniece, – Eštons piebilda, un Lilas seja atplauka smaidā.
– Kāpēc jūs izvēlaties tieši sievietes? Jūs gleznojat daudz ko, bet galvenokārt sievietes, dīvainas vai labestīgas. Spīganu, kura spēlē vijoli mēness apstarotā pļavā, vai arī vīriešu nolaupītāju nāriņu.
Eštona skatiens mainījās. No spraiga, tieša, caururbjoša uz mierīgāku, ar lielāku ziņkāri.
– Kāpēc jums šķiet, ka sieviete pļavā ir spīgana?
– Tāpēc ka ir jūtams viņas spēks un labestība, arī mūzika uz to vedina. Varbūt tikai es viņu tā redzēju un tāpēc gribēju to gleznu sev.
– Jums taisnība. Viņa ir savas mūzikas burvestības varā. Ja glezna vēl būtu manā rīcībā, es to piedāvātu jums lētāk, jo jūs uztvērāt tās būtību. Tomēr… kur jūs to liktu?
– Jā, tādas vietas man nav, – Lila atzina. – Tomēr gribētos zināt, kāpēc jūs gleznojat tieši sievietes? – viņa atkal pajautāja.
– Viņām pieder vara. No viņām rodas dzīvība, un tā ir īstā burvestība. Bet pagaidām pietiks. – Skatienu no Lilas nenolaidis, Eštons nometa zīmuli malā. – Jāatrod īstā kleita, kaut kas plandošs.
Lila šaubījās, vai Eštons piekritīs, ja viņa lūgs atļauju paskatīties uz viņa paveikto, tāpēc vienkārši piegāja pie molberta un palūkojās uz skici.
Cik daudz viņas sejas, viņas auguma uzmetumu, Lila nodomāja.
– Vai jums kaut kas nepatīk? – Eštons pavaicāja.
– Izskatās kā trīskāršā spogulī ģērbtuvēs. – Viņa sagrozīja plecus. – Jūs redzat par daudz.
Viņš redzēs vēl vairāk, ja pierunās Lilu pozēt kailu – bet neko nedrīkstēja sasteigt, visam bija jānotiek soli pa solim.
– Tātad. – Eštons atkal iedzēra kafiju. – Mūs gaida uzdevumi.
– Jums nav man jāpalīdz. Es taču jau dabūju jaunu kleitu. – Pasts jāpaņem jebkurā gadījumā. – Eštons pārlaida skatienu studijai. – Man arī jātiek laukā no telpām. Jums, šķiet, jāapauj kājas.
– Jā, patiešām. Tūlīt nākšu.
Palicis viens, Eštons izņēma no kabatas telefonu un to ieslēdza. Elektroniskā pasta vēstuļu un īsziņu birums nekavējoties izraisīja galvassāpes.
Jā, viņam bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu.
Tomēr viņš veltīja laiku, lai atbildētu uz pāris vēstulēm – atbilstoši to svarīguma pakāpei, bet iebāza telefonu atpakaļ kabatā, kad no vannas istabas iznāca Lila, ģērbusies pusgaros šortos un topiņā, kāda bija te ieradusies.
– Ieliku kleitu somā, ja nu jūs pārdomātu un neļautu man to paturēt.
– Tā nav manējā.
– Bez šaubām, tā jums ir par īsu, bet… Ak! – Lilu acumirklī pārņēma nožēla. – Tā pieder citai. Tūlīt atlikšu to atpakaļ.
– Nē, es teicu, paturiet to sev. Hloja to atstāja pie manis. Vai arī Kora… pirms vairākiem mēnešiem. Lai arī kura no viņām tā bija, visas labi zina noteikumus.
– Vai ir kādi noteikumi?
– Ja viņas atstāj savas mantas šeit, – Eštons paskaidroja, vadot Lilu uz liftu, – tās paliek manā skapī vai atkritumu maisā. Ja es viņas neierobežotu, māja būtu lupatu pilna.
– Tas skan stingri, bet ir taisnīgi. Jūs teicāt – Kora. Vai viņa ir jūsu māsa? Modele? Draudzene?
– Pusmāsa no tēva puses. – Tā kā viena īsziņa telefonā bija pienākusi no Koras, Eštona domas atkal aizklīda pie brāļa. – Rīt policija atdos Olivera mirstīgās atliekas.
Lila pieskārās Eštona rokai, kad viņš pirmajā stāvā atvilka vaļā lifta režģi.
– Tas ir labi. Tātad drīz varēsiet rīkot bēres, atvadīties no viņa.
– Tas būs emocionāls cirks, bet jānogaida, līdz klauni nospēlēs izrādi.
– Es laikam saprotu, – Lila pēc mirkļa atzina, – taču tas neskanēja glaimojoši jūsu ģimenei.
– Šobrīd esmu nedaudz paguris no savas ģimenes. – Eštons bija paņēmis līdzi atslēgas, saulesbrilles un nelielu auduma tarbu. – Ielieciet to savā somā, sarunāts? Tā man būs vajadzīga pastam.
Lilai bija grūti iztēloties, kam vajadzīgs vesels maiss vēstulēm, bet viņa neko neteica.
Atslēgas viņš iebāza kabatā, saulesbrilles uzlika uz acīm.
– Tam jābūt nogurdinoši.
– Jūs pat nevarat iedomāties, cik tas ir nogurdinoši. – Eštons izveda viņu ārā. – Jums tas jāredz. Jums jāatnāk uz bērēm.
– Ak, nez vai…
– Noteikti. Jūs kliedēsiet spriedzi, turklāt jūs protat saglabāt vēsu prātu grūtos brīžos. Tādu brīžu tur netrūks. Es jums aizsūtīšu šoferi. Pulksten desmitos būs tieši laikā.
– Es jūsu brāli nepazinu.
– Jums ir saistība ar to, kas noticis, un jūs pazīstat mani. Lūks brauks reizē ar jums. Svētdien. Vai svētdiena jums ir piemērota?
Samelo viņam, Lila sev pavēlēja, taču apzinājās, ka to nespēj.
– Īstenībā tā man ir brīva diena starp Kilderbrandu mājas pieskatīšanu līdz nākamajam darbam pie Lovenstainiem, bet…
– Tātad esam vienojušies. – Eštons saņēma Lilas roku un veda viņu uz austrumiem, nevis uz dienvidu pusi.
– Es gribēju iet uz nākamo kvartālu.
– Pagaidiet, nav nekādas steigas. Lūdzu! – Viņš pamāja uz burvīgu modes preču veikaliņu.
Īsu laika sprīdi gaidot, kamēr garām pabrauca dārdoša kravas piegādes mašīna, blakus murdot ļaudīm – tūristiem, kā varēja spriest pēc intonācijām, – Lila paspēja atgūties.
– Ešton, vai jūsu ģimene neuztvers ziņkārīgas Olivera pagaidu kaimiņienes ierašanos bērēs kā traucējumu?
– Lila,