kārtībā. – Nina gaidīja, ka Bobijs pastāstīs sīkāk, kāpēc bija cietumā, bet viņš vairs neko neteica. – Uz Valta izvadīšanu atnāca ļoti daudz cilvēku, – viņa teica. – Man bija tāda sajūta, ka tur ir visa pilsēta.
– Skaidrs, es priecājos par to. Viņš to bija pelnījis. – Bobijs nolaida acis. Viņa sejai pārslīdēja ēna, un Nina sagatavojās tam, kas sekos. – Valts bija mans labākais čoms, – viņš teica. – Taču viņš nebija tāds kā es. Viņš vienmēr paturēja sev iespējas izvēlēties, vai saproti? Es to nedarīju. Uz manām bērēm neierastos neviens no šīs pilsētas.
– Es ierastos, – Nina atzinās. – Valta dēļ.
– Paldies. – Pie viņas vārdiem Bobijs nedaudz izslējās.
Starp viņiem izveidojās neveikls klusums. Nina jau atkal rīkojās tāpat: pastiepa roku, kaut arī pirms brīža nebija domājusi to darīt. Tieši tāpat kā ar kafijas dzeršanu šorīt no rīta. Viņa gribēja būt stingra, bet tad pēkšņi sajuta tuvību ar kādu personu, un tad piekāpās šai personai, sniedzot to, ko viņa vai viņš vēlējās. Bet tas, ko Nina teica par Bobija bērēm, bija tiesa. Viņai Bobijs nepatika, bet viņš bija būtiska viņas bērnības daļa, un ja viņš nomirtu, viņa izrādītu tam godu.
Bet kamēr viņš vēl joprojām ir te, tas ir problemātiski.
– Vai tie ir tavi darbi? – Bobijs pavaicāja, pamādams uz Ninas mapi, kas bija pabāzta zem galda. – Es gribētu tos redzēt.
Nina bija aizmirsusi, ka ir paņēmusi līdzi savu melno mapi un datoru. Kā arī to, ka viņa, nākdama uz tikšanos ar klientu, ir uzvilkusi svārkus un apāvusi kurpes uz papēžiem. Viņa sajuta, kā sejā kaist mulsums. Ja viņi jau bija sasnieguši kaut kādu saskaņu, tad tā atkal izšķīda. Ne tikai Bobijs viņu apmuļķojis, bet Nina jau pateikusi “Ienaidnieču klubam”, ka viņu gaida liels pasūtījums. Nekāda pasūtījuma nebūs. Tas bija veids, kā tāds vīrs kā Bobijs, kura sīkie meli ievainoja gandrīz tikpat stipri kā lielākas patiesības, visu saduļķoja. Nina atkal ir piekrāpta. Kad viņa reiz gūs mācību? – Bobij, ko tu gribi? Es šodien patiešām esmu aizņemta.
– Es atgriezos Galtonā sievietes dēļ, – viņš teica.
Nina sajuta pēkšņu žēlumu pret šo sievieti. Bet, galu galā, varbūt viņa arī ir bijusī noziedzniece. Šajā pasaulē katram cilvēkam ir otra puse.
Tad viņa sastinga. Ko tad, ja Bobijs atgriezies viņas dēļ?
– Tā ir Džordžija Filipsa, – viņš paskaidroja.
Nina aizrijās ar tēju, juzdamās vienlaikus atvieglota un pārsteigta.
– Es zinu, es zinu. Es neesmu viņai pāris. – Tā bija Bobija valdzinošā puse, kurai bija grūti pretoties.
– Nē. Protams, ka tā nav. – Nina iedzēra malku vēl joprojām pārāk karstās tējas, tad turpināja: – Jā, īstenībā ir gan, Bobij. Jūs esat no dažādām pasaulēm. Man ļoti žēl. Viņa ir mana draudzene. Viņa…
– Viņa ir tava draudzene? Atceros, ka tu viņu ienīdi. Vai tad viņa nebija viena no tām, kuras…?
– Tas ir garš stāsts, – Nina attrauca. Viņa negribēja tagad stāstīt visu “Ienaidnieču kluba” vēsturi. – Bet ne jau tas ir galvenais. Svarīgi ir tas, ka Džordžija ir…
– Gudra, – viņš ieminējās.
– Viņa ir izcila. Tu to zini. Viņa bija teicamniece. Pēc vidusskolas viņa iestājās Galtonas Universitātē.
– Un viņa ir skaista, – Bobijs piebilda.
– Tu tā domā? – viņa pavaicāja, likdama uzsvaru uz pirmo vārdu. Bobijam vienmēr bija patikušas ašās meitenes, tādas, kurām ir apspīlētas drēbes un pārāk daudz kosmētikas.
– Ak vai, esi nedaudz labvēlīgāka pret mani. Man vairs nav astoņpadsmit, – viņš teica. – Viņa ir labi audzināta. Kulturāla. Skaista. Es viņu mīlu, kopš viņa mācījās ceturtajā klasē. Taču es vienmēr zināju, ka neesmu viņai pāris. – Viņš nolika savu kafiju un saknieba lūpas, vīrieša acis fokusējās uz kaut ko pāri viņas plecam. – Paklau, Nina. Kad es izdzirdēju, ka Valts, tu jau saproti, ka viņa vairs nav, man bija tāda sajūta, ka esmu dabūjis lodi galvā. Es sapratu, ka man ir jāmaina sava dzīve. Lai kompensētu to, ka…
– Viņš apklusa.
– Ka esi dzīvs? – viņa vaicāja, zinādama, ka tas ir nežēlīgi. Taču viņa bija nogurusi. Viņa gribēja, lai Bobijs ķeras vērsim pie ragiem.
– Jā. Tieši tā. – Viņš uzlika savu milzīgo lāča ķetnu uz viņas plaukstas, un, Ninai pašai par pārsteigumu, viņai nekas nebija pretī. – Es gribu teikt, kāpēc gan man vajadzētu būt šeit, ja viņa vairs nav? Šī doma mani nudien plosīja. Es biju izdarījis tik daudzas nepareizas izvēles, bet viņš ņēma un izvēlējās pareizo ceļu, un tad – skat, kas notika.
– Skat, kas notika. – Nina nogaidīja, kad sažņaugtā rīkle beidzot atslābs.
– Kad vēl biju tur iekšā, es daudz domāju par to, ko man vajadzētu darīt, lai kompensētu visas tās kļūdas, kuras esmu pieļāvis. Tad pār mani nāca apgaismība. Pirmām kārtām es atgriezos tāpēc, lai atlīdzinātu visiem, kam esmu nodarījis pāri, un lai mēģinātu sākt visu no sākuma. Bet es sapratu – ja reiz mēģinu nokārtot attiecības ar pasauli, man ir jānokārto arī savas sirdslietas. Man ir jāmēģina sekot savas sirds alkām. Vai saproti? Man jābūt godīgam pašam pret sevi. Tāpēc es sāku rakstīt Džordžijai.
– Viņa nekad nav man to teikusi.
– Viņa sūtīja man vēstules atpakaļ neatvērtas, – viņš nopūtās. – Bet, ja šīs vēstules būtu uzrakstītas kaligrāfiskā rakstā, kādu tikai tu spēj radīt…
– Tu man piedāvā mākslas projektu? – Nina nolika tējas krūzi. – Senajās dienās tavs priekšstats par romantisku sievietes aplidošanu aprobežojās ar lēta viskija pudeles un pāris duču prezervatīvu iegādi.
Viņš pasmaidīja. – Es jau teicu, tu savā priekšā redzi citu Bobiju Raidelu. Jā. Man padomā ir mākslas projekts. – Bobijs paliecās uz priekšu. – Tev ir man jāpalīdz. Tas ir vēl pat labāk, nekā man šķita, jo tu viņu pazīsti. Tu zini, kas viņai patīk. Saproti, man tikai vajag, lai viņa atvērtu aploksni. Lai dotu man vienu iespēju.
– Man tev jāatklāj, ka viņa nemaz nav tik liela mākslas mīļotāja, – Nina ieminējās. – Es gribu teikt, ka viņai patīk muzeji un vecie meistari. Bet citādi…
– Es varu maksāt jebkuru cenu, ko tu nosauksi, – viņš teica. – Man patiešām ir nepieciešama šī izdevība, Ninuci.
Nina sarāvās, izdzirdusi savu bērnības vārdu. Vai Bobijs ar viņu manipulē, vai arī viņš to tiešām domā nopietni? Kā gan viņa var uzticēties tādam vīrietim kā Bobijs Raidels, it īpaši tāpēc, ka viņš jau nebija pret viņu atklāts savā e-pasta vēstulē? – Bobij, pirms es vispār to apsveru, ko es vēl nezinu, man tev ir jāpajautā, vai tu esi…?
– Tīrs? – viņš pārjautāja. – Paklau, tas nav tik vienkārši…
Nina pacēla roku. – Es nevaru to darīt.
– Es nelietoju narkotikas. Neaizraujos ar alkoholu. Es neesmu sliktais zēns, Nina. Bet, jā, to ir grūti izskaidrot. Es neesmu bīstams.
– Tu viņu mīli? Piedod, Bobij. Tas vienkārši izklausās nedaudz muļķīgi.
– Kāpēc?