Tas nav svarīgi. Nākamajā rītā tas jau būs svarīgs notikums, jo tam būs veltīta laikraksta “Galtonas diena” pirmā lappuse. Vērodams, kā viņa dēls stiepj baltās krāsas spaini tuvāk sienai, misters Garsija pakratīja galvu ar tādām dvēseli plosošām skumjām, uz kādām ir spējīgs tikai vīrs, kam pāri sešdesmit. – Es tev teikšu, lūk, ko. Tomij, ja tu varētu aprunāties ar Ninu. Viņai beidzot ir jāizveido šis piemiņas gleznojums. Baltā siena jauniešiem ir pārāk liels kārdinājums. Tas ir tā, it kā šis milzīgais laukums kliegtu – Nāciet un apgāniet mani. Pagājušā mēnesī te bija visas tās studentu biedrības blēņas. Un pirms tam tie cīnītāji par dzīvnieku tiesībām. Šķiet, ka baltas sienas kārdinājumam nav iespējams pretoties.
Tomijs piekrita, taču viņš zināja, ka neko daudz nevar iesākt. Nina visas lietas darīja pēc sava prāta un pašas izvēlētā laikā. Viņš Ninu pazina, kopš viņi bija bērni. Viņa bija trīs gadus jaunāka par Tomiju, bet viņa svaine Lizija un Nina būtībā bija labākās draudzenes. Varbūt Lizija var ar viņu parunāt. Viņš nolēma, ka jāaprunājas ar Liziju, tiklīdz būs ticis galā ar saviem pienākumiem.
– Es jau prātoju, vai nenolīgt kādu citu, lai uztaisa piemiņas gleznojumu, – misters Garsija teica. – Varbūt kādu mākslas studentu no universitātes. Es nevaru visu laiku likt Džonijam pārkrāsot šo sienu. Un es vēlos, lai gleznojums Metjū piemiņai tiek atklāts, pirms Džonijs aiziet armijā. – Metjū bija Džonija vecākais brālis, kurš bija kritis Afganistānā.
Džonija roka ar otu apstājās pusvēzienā. – Man nekas nav pretī to pārkrāsot, tēt. Bet…
Misters Garsija viņu pārtrauca. – Protams, ka tev ir gan. Tev ir svarīgākas lietas, ko darīt, nekā ņemties ar šo te.
Tomijs iejaucās: – Mēs atklāsim, kas to izdarīja. Tikmēr es aprunāšos ar Ninu. Viņa būs dziļi satriekta, ja jūs atteiksiet viņai šo darbu. Es zinu, cik daudz viņai tas nozīmē.
– Labi, tad kāpēc viņa to nedara? – misters Garsija vaicāja. Bet tad viņš ātri vien atkāpās no stingrās nostājas un pacēla gaisā rokas, kā padodamies. – Es zinu, es zinu. Viņai ir klājies grūti vienai pašai tajā kalnā, dzīvojot Valta mājā, pēc tam, kad zaudēja brāli.
– Viņš bija viņas vienīgais atlikušais ģimenes loceklis.
Misters Garsija nopūtās. – Un viņa ir māksliniece, un visi mākslinieki ir – tu jau zini – temperamentīgi. Viņiem galva ir mākoņos. – Viņa balsī ieskanējās nicīga pieskaņa. – Varu tev pastāstīt, es priecājos, ka mani bērni tādi nav, bet, galu galā, viņiem ir bijusi stabila ģimene, kas rūpējas par to, lai viņi stāvētu ar abām kājām uz zemes. – Viņš palūkojās uz Džoniju, kurš neatskatījās, lai gan bija skaidrs, ka viņš klausās. – Bet mēs gaidām jau veselu gadu. Neviens nelikās gar sienu ne zini, kad te bija vienkārši sarkani ķieģeļi. Tagad, kad tā nokrāsota balta, es vairs nevaru neko mainīt.
– Es ar Ninu aprunāšos. Dodiet man dažas dienas laika, norunāts?
– Labi. Tevis dēļ, Tomij. Bet tad es grasos runāt ar Ninu pats. Un ja viņa nespēj to paveikt, man nāksies sameklēt kādu citu. – Iedūcās viņa mobilais telefons. Viņš ielūkojās tajā un atkal nopūtās. – Tā ir Marija. Viņa raksta īsziņu, ka vakariņas jau atdziest. Nevar gan teikt, ka man būtu apetīte. – Viņa pleci noslīga uz leju. – Pasteidzies, Džonij. Dieva dēļ, tā ir tikai siena. Tev nav no tās jāuztaisa Siksta kapela. Vienkārši uztriep virsū krāsu un dosimies projām no šejienes.
Septītā nodaļa
Durvju zvans ieskanējās jau trešo reizi divdesmit minūtēs. Beidzot bija ieradusies Džila, “Ienaidnieču kluba” pēdējā locekle.
– Atvaino, ka nokavējos. Man bija dažas neatliekamas telefona sarunas, lai pārkārtotu dienas plānus. – Džila brāzās cauri priekšnamam, un viņa bija spēks, ar ko vajadzēja rēķināties. Viņai mugurā bija nekustamā īpašuma aģentes gaiši sārtais lietišķais kostīms. Blondā zirgaste, kas bija sasieta tik cieši, ka izskatījās sāpīgi, lēkāja sievietei pakausī gluži kā mazs sunītis. Sekodama Ninai uz priekšu pa gaiteni, viņa turpināja rakstīt īsziņu. – Izstāsti man visu, – Džila nokomandēja. – Sāc ar viņa pēcpusi.
Nina veda viņu pa gaiteni, un abas iegāja virtuvē, kur pārējās “Ienaidnieču kluba” locekles jau rakņājās pa skapīšiem, vākdamas krājumus. – Es to nedarīšu. Viņa pēcpuse nav svarīga. Vai tu nevari nolikt malā to daiktu?
Džila nolaida telefonu un pacēla uz augšu uzacis tā, it kā tās abas būtu saistītas ar kādu neredzamu trīša sistēmu. – Viņa pēcpuse ir ārkārtīgi svarīga. Man ir nepieciešams šā vīrieša psihiskais portrets, lai es varētu tev dot pareizos padomus.
– Labi, lai tevi apmierinātu, viņš ir ļoti veselīgs vīrietis labā formā, – Nina attrauca, iekrizdama virtuves krēslā.
– Taču uz spēles ir liktas daudz svarīgākas lietas.
Džila nobolīja acis, it kā pieminēt kaut ko citu nekā dažādas ķermeņa daļas būtu smieklīgi.
Lizija paķēra Džilas aifonu, izslēdza to un iebāza draudzenes melnajā Prada rokassomiņā. – Ninai ir taisnība. Tas ir nopietni. Tāpēc nekādas elektroniskās ierīces un nekādu sarunu par šī vīrieša aktīviem.
– Āmen, – paziņoja Džordžija no zemākā virtuves skapīša dziļumiem. Džordžija bija saģērbusies darba drēbēs, kas nozīmēja, ka, par spīti vasaras karstumam, viņa bija tērpusies svārkos līdz celim, vīrišķīga stila žaketē, pārlieku greznā blūzē un iedeguma krāsas zeķbiksēs. Viņa izlīda no skapīša, kurā bija rakņājusies, un uzkāpa uz krēsla, lai aizsniegtu augšējos skapīšus, papēži cilājās ārā no viņas sestā izmēra melnajām laiviņām. Viņa nepacietīgi stumdīja kārbas un pudelītes. Tas bija bezjēdzīgi – viņa bija pārāk maza auguma, lai aizsniegtu augšējo plauktu. Tad viņa nometa kurpes un uzrāpās uz letes. Viņa pastūma malā griķu miltus. – Ahā! – Džordžija izvilka turziņu ar M&M konfektēm, ko bija tur noslēpusi pēc viņu pēdējās tikšanās pie Ninas pirms vairākiem mēnešiem.
Nina šļaugani sēdēja virtuves centrā, nolaidusi rokas gar sāniem. Viņa mīlēja šīs sievietes, to, ka viņas tik brīvi jūtas viņas mājā, viņas dzīvē un cita ar citu. Viņas kopā tik daudz ko bija pārdzīvojušas, ka visas varēja teikt, darīt un ģērbt mugurā tieši to, kas ļāva justies vislabāk. Tieši to nozīmēja būt vienai no “Ienaidnieču kluba” loceklēm. Reiz senos laikos Galtonas vidusskolā viņas bija četras vislielākās ienaidnieces. Tagad viņas visas bija pieaugušas un labākās draudzenes.
Tomēr viņas nebija parastas draudzenes.
Viņas bija apsolījušas teikt cita citai patiesību, tikai un vienīgi patiesību un neko citu, kā vienīgi patiesību, – kā to spēj tikai īstas ienaidnieces, tāpēc, lai viņām žēlīgs Dievs un arī Greisija (sieviete, kas cepa pīrāgus restorānā “Pēdējā izdevība”, kur viņas katru trešdienas rītu satikās). Šīm sievietēm ar Ninu nebija nekā kopīga, izņemot pagātni, kad viņas cita citu necieta, un vienojošo triumfu, kad pēc vairākiem gadiem piedeva cita citai un atrada draudzību visneticamākajā vietā – cita citā. Nina zināja, ka neatkarīgi no tā, cik juceklīgas ir viņas jūtas attiecībā uz vīrieti, kurš tikko bija apgriezis viņas pasauli ar kājām gaisā, katra no draudzenēm nāks klajā ar unikālāko un negaidītāko viņas stāvokļa interpretāciju. Viņa var neteikt neko, un viņas to pārspriedīs dīvainākajos, aizraujošākajos virzienos. Nina bija jau gandrīz aizmirsusi, kā ir draudzēties ar sievietēm, kurām uz dzīvi ir līdzīgs skats kā viņai.
Draudzenes