mirušo, starp to, kas izdzīvo, un to, kurš kļūst par upuri, pastāv kāda robežšķirtne – kā ass asmens atšķirdama mednieku no medījuma. To sauc par kailo robežu.
PIRMĀ DAĻA
NODEVĪGĀS ZĪMES
1. NODAĻA
Snaiperis nestrādāja viens – tas ir pašsaprotami. Lai paveiktu darbu pienācīgi – ne tikai likvidētu mērķi, bet arī aizbēgtu no notikuma vietas –, šāvējam ir nepieciešamas acis pakausī. Lūkojoties savas iemīļotākās Remingtona sistēmas 308. kalibra šautenes tēmēklī, viņam pastāvīgi jākoncentrējas tikai uz tobrīd veicamo uzdevumu – uz dažas collas platu laukumu septiņsimt jardu attālumā. Tāpēc nepieciešams novērotājs, kas uzmana apkārtni un pieskata, vai mākonis tūlīt neaizēnos sauli, vai mērķi neaizsegs kāda dzīva būtne vai priekšmets. Bija nepieciešams uzticams partneris, kuram būtu tāds pats instinkts, tāda pati domāšana. Pat daudzi laulātie nebija tik tuvi, kā šādi pārinieki.
Lai izvairītos no ziņkāriem skatieniem, viņi ieradās no kaimiņielejas pa visnomaļāko, visgrūtāk pieveicamo maršrutu. No gaisa uzņemtajos fotoattēlos, kas salīdzināti ar topogrāfiskajām kartēm, bija izšķiramas vairākas nogāzes piemērotākajam aizsegam, no kura netraucēti varētu redzēt mērķi. Piesardzīgi virzīdamies gar kokiem noaugušajām kraujām, pirmos divus skatpunktus viņi noraidīja, tad sameklēja trešo, noslīdēja aiz laukakmeņiem, atvēra mugursomas un samontēja aprīkojumu.
2. NODAĻA
Nodevīgas pazīmes. Agrākajā Kevanas nodarbē to ievērošana bija dzīvības un nāves jautājums. Mierlaika kaujiniekus vienoja vairākas pazīmes – piemēram, beisbola cepurītes, kas sedz militāra griezuma frizūru. Īsi apcirptie mati bija nevis mačo fetišs, bet higiēniska nepieciešamība – nekad nevarēja paredzēt, kāda būs nākamā nozīmējuma vieta, tuksnesis kā purvs. Pretēji slavenajam Arābijas Lorensa apgalvojumam par tīrību tuksnešos, smiltī var būt tikpat daudz kukaiņu kā purvā, un garos matos tad var izveidoties perēklis.
Piedevām šie strēlnieki nekad nevalkāja mokasīnu tipa apavus, bet vilka saitējamas kurpes ar biezām zolēm, jo tās varēja kalpot par ieroci un nenomaucās no pēdas cīņas laikā. Iecienītas bija jostas somas un plats, brīvi krītošs ikdienas apģērbs, kas sniedza pietiekami daudz iespēju paslēpt ieročus. Tāpēc strēlnieki deva priekšroku safari vestēm ar daudzām kabatām, un tā paša iemesla dēļ tie nēsāja bikses ar papildu kabatām pie ceļgaliem. Svarīgs aksesuārs bija bieza siksna, kas spēj noturēt paslēptu pistoli un aptveres ar munīciju. Savukārt pie bikšu kabatas piestiprināta melna metāla spaile bija nemanāmi savienota ar salokāmo nazi, ko varēja viegli satvert un atvāzt, piespiežot ar īkšķi pie kniedes asmens trulajā malā.
Arī pārliecīga sīkumu ievērošana bija nodevīga pazīme. Vairums cilvēku visu dzīvi pavada dziļa nevērīguma stāvoklī, ko pazīstamais ieroču eksperts Džefs Kūpers bija nosaucis par Balto stāvokli. Turpretim Kevana nepārtraukti atradās modrības režīmā, ko dēvēja par Dzelteno Stāvokli. Tas viņam bija kā otrā āda. Nonākdams nepazīstamā vietā – piemēram, ēkā vai transportlīdzeklī – vai atstādams to, viņš allaž apstājās, pārlaida skatienu apkārtnei un izvērtēja iespējamo draudu varbūtību. Kevana bija neatbilstīgu sīkumu pazinējs; ja kaut kas neiederējās, prātā ieskanējās trauksmes zvans. Taču tāds tādu pazīst – tālab sabiedrībā, kur cilvēks Dzeltenajā stāvoklī ir tik neparasta parādība, viņa izturēšanās acumirklī piesaista zinātāja uzmanību.
Arī šoreiz abi vīri ievēroja Kevanu mirklī, kad viņš ieraudzīja tos. Tas notika divdesmit jūdžu attālumā no Kevanas fermas – nomaļā degvielas uzpildes stacijā ar nelielu veikalu. Līdzīgas guļbaļķu ēkas Vaiomingas pavalsts Džeksonholas ielejā bija iecienītas. Atgriežoties no darīšanām Džeksonā (pilsētas un ielejas nosaukumu cilvēki bieži jauca), Kevana bija pamanījis, ka Ford Taurus tvertnē degvielas palicis mazāk par pusi. Tik nomaļā vietā nebija pieļaujams iztukšot to vēl vairāk, tālab viņš bija nogriezies no Astoņdesmit devītās šosejas un pa vībotnēm ieskauto ceļu devies uzpildīt degvielu. Acumirklī Kevana secināja, ka vīrieši viņu vēro.
Tie stāvēja nostāk, pie veikala ieejas. Nepilnus trīsdesmit gadus veci, ne gara, ne īsa auguma, ne resni, ne tievi. Beisbola cepurēs, tūristu zābakos un biksēs, izturīgas siksnas, safari vestes un jostas somas, pie bikšu kabatām piesprausti naži. Oktobrī krāšņais, nodzeltējušām apsēm pārpilnais Vaiomingas Grandtītona nacionālais parks bija tūristu pārgājienu paradīze, un šāds ietērps bija gluži ierasts. Nekā aizdomīga, taču vīrus nodeva modrie skatieni.
Lai arī ne pārāk muskuļoti, abi izskatījās spēcīgi. Vīrieši rūpīgi nopētīja Kevanu, viņa kovboju zābakus, džinsus, biezo bikšu siksnu un atpogāto, plato kreklu virs zilā tenisa krekla. Viņi centās saskatīt, vai bikšu kabatu nav izspīlējis nazis (taču viengabala nazis atradās makstī zem krekla pie kreisajiem sāniem, blakus rezerves munīcijas aptverei). Labajā pusē zem krekla bija Kevanas iecienītā SIG Sauer 229 pistole – kompaktais ierocis ar deviņu milimetru patronām bija pietiekami ērts nēsāšanai un nemanāms zem apģērba.
Vairīdamies vīriešus uzlūkot, Kevana iegāja nelielajā veikalā un, samaksājis par degvielu, atgriezās pie sūkņa. Viņa kustības pauda labi iestudētu nevērību, kad viņš ievietoja sūkņa galu automašīnas degvielas tvertnē. Nospiedis sviru, Kevana izlikās baudām rudens saules siltumu un pavērās atpakaļ uz Tītona kalniem, no kuru tuvuma aizrāvās elpa un kuru augstās smailes drīz pārklāsies ar sniegu. Savulaik nosaukumu kalnu korēm bija devuši pēc pretējā dzimuma izslāpušie traperi, kurus šurp bija atdzinusi ziema – augstās konusveidīgās smailes tie franču valodā nodēvēja par sievietes krūtīm. Pienācīgi ilgi apbrīnojis kalnus, Kevana zagšus paraudzījās uz vīriešiem.
Viņi bija piegājuši pie tumšas krāsas furgona ar atvērtām sānu durvīm. Viens tajā kārtoja tūristu aprīkojumu. Otrs, uzmetis Kevanam skatienu, novērsās.
“Varbūt tie ir policisti atvaļinājumā,” Kevana nosprieda.
Tad viņš uztvēra vēl vienu Dzeltenā stāvokļa skatienu, kuru raidīja cits jauns vīrietis (nepilnus trīsdesmit gadus vecs, tērpies līdzīgi – tūristu apavi, platas bikses, bieza siksna, safari veste, naža maksts, jostas somiņa, beisbola cepurīte), stāvēdams blakus tumšam Ford Explorer. Lai neliktos tik uzkrītošs, svešais vīrietis aizgriezās, piegāja pie atkritumu tvertnes un izmeta tajā šokolādes tāfelītes iepakojumu. Kreisajā pusē līdzīga izskata vīrietis novērsās no Kevanas, atvēra aukstumsomu, kas atradās viņa džipa bagāžas nodalījumā, izņēma no tās limonādes skārdeni, iedzēra malciņu un atkal palūkojās uz Kevanu.
Kevanas redzeslokā it kā nejauši nonāca seši citi modri vīri. Tie tuvojās no būdiņām, kas atradās iepretim veikalam.
“Varbūt miesassargu vienībai šeit ir norunāta tikšanās vieta.” Džeksonhola piesaistīja neparasti daudz slavenību, finansistu un politiķu. Kādam bijušajam Amerikas Savienoto Valstu viceprezidentam ielejā piederēja māja. “Iespējams, apsargu vienība pārbauda, cik drošs ir maršruts, pa kuru paredzēts doties kādam ietekmīgam klientam. Varbūt, gluži pretēji, apsargiem būtu jāuzmanās no šiem cilvēkiem. Bet – tā nav mana darīšana. Jau piecus mēnešus nav mana darīšana.”
Kamēr dažas vieglās automašīnas ieradās un citas aizbrauca, Kevana bija piepildījis degvielas tvertni. Viņš atgriezās uz Astoņdesmit devītās šosejas un, dodoties ziemeļu virzienā pa vībotnēm izraibināto ieleju, nepievērsa uzmanību Sneikas upei, kas aizvijās kreisajā pusē, bet ielūkojās atpakaļskata spogulī.
Neviena sekotāja neredzēja.
3. NODAĻA
Vaiomingā, kur ielās valdīja pilsētas džipi un pikapi, Kevanam piederošais Ford Taurus neizcēlās uz pārējo fona. Šis izplatītais auto modelis bija ieradums no iepriekšējās dzīves apsardzē. Tas likās gluži neredzams, īpaši tad, ja vajadzēja apsargāt ārkārtīgi bagātus klientus, kurus ienaidnieki spēja iedomāties sēžam vienīgi luksusa automobiļos. Turklāt, atšķirībā no džipa, Taurus neapgāztos, ja Kevanam būtu nepieciešams veikt pagriezienu pa simt astoņdesmit grādiem vai citu ārkārtas gadījumos vajadzīgu taktisku gājienu.
Šo uzticamo transportlīdzekli viņš bija vadījis, vēl strādādams