Lavandas rīts. Džūda Devero

Tesu uz savu kabinetu, lai veiktu “darba kvalitātes novērtējumu”. Remzijs paziņoja, ka savu darbu Tesa dara lieliski, bet apģērbs nekam neder. Viņam nepatika džinsi, krekli un kovboju zābaki. Remzijs teica, ka turpmāk Tesai darbā jāvalkā kleitas. Biksēm jāpazūd.

      – Ko viņa izdarīja? – Džoslina atlaidās krēslā, iepletusi acis.

      – Uzvilka kleitu. Vai varu palūgt vēl nedaudz ķiploku maizes?

      Džoslina piecēlās un pasniedza Ljūkam maizes groziņu.

      – Sāra lietoja vārdus “ar dziļu izgriezumu”, tu teici “sarkana”. Kāda tad īsti bija tā kleita?

      – Es todien nebiju pilsētā, tāpēc pats to neredzēju, bet… Uzgaidi. – Ljūks atspieda muguru pret krēsla atzveltni un izvilka mobilo telefonu no maciņa, kas piestiprināts pie siksnas. – Man tas visu laiku jānēsā līdzi, jo kā brīvprātīgais piedalos ugunsdzēsības darbos. – Viņš nospieda vairākas pogas. – Lūk, arī fotogrāfija. To atsūtīja mans brālēns Kens. Viņa advokātu biroja nosaukumā pārstāv Velšu.

      Džosija paņēma telefonu un aplūkoja attēlu. Tajā bija redzama sieviete sarkanā kleitā, kas apsedza ļoti nelielu viņas auguma daļu. Kleita bija pavisam īsa, un sānos un priekšpusē bija izgriezumi līdz pat viduklim. Sieviete bija aizgriezusies, tāpēc viņas seju nevarēja saskatīt, bet garie kastaņbrūnie mati biezās cirtās krita pāri pleciem. Augums bija apbrīnojami skaists.

      – Skaidrs, – Džosija atbildēja un atdeva Ljūkam telefonu.

      – Jā, todien tā teica visi: “Skaidrs.” Briesmīgākais bija tas, ka todien pie Remzija ieradās aristokrāti no Viljamsburgas un ieraudzīja Tesu šajā kleitā. Kens apgalvo, ka viņi uz to reaģēja veselīgi. Kad aristokrātu mutes pavērās, Tesa paskaidroja, ka Remzijs bija izteicis pretenzijas pret viņas ierasto apģērbu un pavēlējis valkāt kleitas, un tieši to viņa arī izdarīja. Par Remu visi smējās vēl ilgi pēc tam.

      – Es pieņemu, ka šobrīd Tesa velk visu, ko vēlas.

      – Tesa dara visu, ko vēlas, un neviens pat nemēģina ierosināt, ka viņai vajadzētu rīkoties citādi.

      – Un pēc aiziešanas no šejienes Remzijs taisnā ceļā devās pie viņas.

      – Kā jau parasti, – Ljūks teica. – Vai pievienosies? – viņš vaicāja un iegremdēja zemeni šokolādē, bet Džoslina papurināja galvu, jo prātoja par Remziju un viņa iešanu pie Tesas. – Vai domā par veco labo Remu? – Ljūks apvaicājās. Nesaņēmis atbildi, viņš turpināja: – Kas īsti notiek ar tevi un manu brālēnu? Vai tu esi viena no tām sievietēm, kas viņu nolūko un izstrādā plānu, kā gada laikā kļūt par Makdauela kundzi?

      – Nē, es neesmu viņu “nolūkojusi”. Tā ir vecmodīga frāze. Vai paēdi zemenes? Ir jau vēls, un es gribu gulēt. Rīt došos uz baznīcu.

      – Vai Rems tevi aizvedīs?

      Piepeši Džoslinai sāka nepatikt notikumu virzība. Viņa negribēja rīt ieiet baznīcā un sajust uz sevi vērstus skatienus no cilvēkiem, kuri zina, ka pie viņas viena vakara laikā viesojušies divi vīrieši. Vēl jo vairāk viņai negribējās tikt iejauktai abu brālēnu šķietami sarežģītajās attiecībās. Bija skaidri redzams, ka Ljūku Džosija interesē tikai tāpēc, ka Remzijs pievērš viņai uzmanību.

      – Zini, man šķiet, ka par savu privāto dzīvi esmu pastāstījusi jau vairāk nekā vajadzētu. Ja tu grasies šeit strādāt, mums ir par šo to jāvienojas. Turpmāk es pati pārbaudīšu slēdzenes, un tev nevajag ložņāt gar manu māju vēlā nakts stundā.

      – Tu šo uzskati par vēlu nakts stundu?

      Džosija jautājumu ignorēja.

      – Un es gribu, lai tu nelien manā privātajā dzīvē. Šī ir maza pilsēta; ja tu sāksi… – Viņa ar žestu norādīja uz tumšo virtuvi, kur abi sēdēja. – Es domāju, ka būtu labi, ja tas vairs neatkārtotos.

      – Protams, – Ljūks atbildēja un izcēla garās kājas no krēsla. – Atvaino, ka tevi iztraucēju.

      Lai arī nevēlēdamās izturēties tik vēsi un pavisam noteikti negribēdama atstumt savu darbinieku, kuru turpmāk satiks diendienā, Džoslina tomēr nosprieda, ka labāk izvairīties no iegansta tenkām.

      Viņa pavadīja Ljūku līdz sētas puses durvīm un gatavojās tās aizslēgt pēc viņa aiziešanas. Uz sliekšņa Ljūks apstājās.

      – Klau, Mintones jaunkundz, – viņš svinīgi ierunājās, – šovakar tev bija tikšanās ar manu brālēnu, bet… ko tu teiktu, ja uz tikšanos tevi uzaicinātu es?

      Džoslina atkāpās.

      – Ljūk, tu esi jauks cilvēks un, spriežot pēc dārzā redzētā, proti savu darbu, bet es nedomāju, ka mums… tas ir… mēs neesam…

      – Saprotu, – viņš attrauca, saņēma pirkstos savu matu šķipsnu un pielieca galvu vecmodīgā manierē. – Ar labu nakti, Mintones jaunkundz, – viņš atvadījās, devās lejup pa kāpnēm un pazuda tumsā.

      Aizvērusi un aizslēgusi durvis, Džoslina atspiedās pret tām. “Tā nu gan bija dieniņa!” viņa nodomāja. “Pārāk daudz notikumu, kas risinās pārāk strauji.”