svētnamu durvis atvērsies šo skarbo vīru priekšā.
Arī Anglijas likuma varenība kalpos Tjūdoriem. Tiesneši paklausa jaunā karaļa pavēlēm un tiesā vīrus, kas sekojuši Stefordiem vai Frānsisam Lavelam. Dažus apžēlo, citus soda atbilstoši Henrija rīkojumiem. Mana tēva Anglijā tiesnešiem pašiem vajadzēja pieņemt lēmumus, un zvērinātos neietekmēja nekas cits, tikai patiesība. Toties tagad tiesneši gaida karaļa uzskatus un tikai tad nolasa spriedumu. Apsūdzēto liecība un pat vainas atzīšana nav tik svarīga kā valdnieka vārdi. Neviens pat neieceļ zvērinātos. Henrijs, kurš pat netuvojās kaujas laukam, valda attālināti ar savu gļēvo tiesnešu starpniecību, un viņam ir vara pār dzīvību un nāvi.
Karalis atgriežas tikai augustā un nekavējoties pārceļ galmu prom no pilsētas, kas viņu apdraudēja. Mēs apmetamies skaistajā, nupat atjaunotajā Šīnas pilī pie upes. Henrijam seko mans tēvocis Edvards un Džons de la Pols. Abi nepiespiesti jāj līdz ar karaļa svītu, uzsmaida biedriem, kas viņiem īsti neuzticas, apsveicinās ar manu māti visu acu priekšā un nekad, nekad nerunā ar viņu divatā. Viņiem katru dienu jāpierāda, ka Jorki neapmainās noslēpumiem un mēs visi esam uzticīgi Tjūdoru dzimtai.
Daudzi mēļo, ka valdnieks neuzdrošinās dzīvot Londonā, ka baidās no līkumainajām ielām un tumšajām ejām, no tumšajiem noslēpumiem, ko slēpj upe un tie, kas klusi ceļo pa to. Daži uzskata, ka viņš nav pārliecināts par savas galvaspilsētas uzticību un negrib dzīvot aiz tās mūriem. Apmācītie pilsoņi neizlaiž ieročus no rokām, un mācekļi vienmēr ir gatavi sākt nemierus. Ja karalis Londonā ir labi ieredzēts, ap viņu izveidojas aizsardzības mūris, uzticama armija, kas vienmēr viņu sargā. Bet apšaubāmam karalim ik brīdi draud briesmas, un jebkas – karstums, neveiksmīga luga, nelaimes gadījums turnīrā, kāda iemīļota jaunekļa arests – var izraisīt sacelšanos un gāzt valdnieku.
Henrijs uzstāj, ka mums jāpārvācas uz Šīnu, jo viņam ļoti patīk lauki vasarā, un slavē pils skaistumu, kā arī parka bagātīgo zaļumu. Viņš priecājas par manu piebriedušo vēderu un liek man visu laiku pavadīt sēžot. Kad kopā ieejam vakariņu zālē, Henrijs pieprasa, lai es smagi atbalstos pret viņa roku, it kā manas kājas varētu neizturēt. Viņš ir laipns un maigs, un es pārsteigta jūtu atvieglojumu, jo viņš ir mājās. Kopš viņa atgriešanās lēdija Mārgarita vairs nepavada visas naktis nomodā, arī jaunais, nedrošais galms kļūst mierīgāks, un dzīve šķiet labāka, jo Henrijs katru rītu dodas medībās un vakarā atgriežas ar svaigu brieža vai putna gaļu. Ilgā ceļojuma laikā viņa izskats ir uzlabojies, āda kļuvusi brūnāka, sejas panti atslābuši, un viņš biežāk smaida. Iepriekš viņš baidījās no Anglijas ziemeļiem; tagad viņa lielākās bažas ir īstenojušās – viņš tās pārcieta un atkal jūtas kā uzvarētājs.
Karalis katru vakaru atnāk uz manu istabu un dažreiz atnes dzērienu tieši no virtuves, lai es to izdzertu vēl siltu, kaut gan manā rīcībā ir simt kalpotāju. Es smejos, kad redzu viņu nesam nelielu krūku un kausu.
– Jūs esat radusi, ka jums pakalpo, – Henrijs saka. – Jūs augāt karaļa namā, kur istabā laiskojās dučiem kalpotāju un gaidīja, kad parādīsies kāds darbs. Bet es Bretaņā sevi apkalpoju pats. Dažreiz mums neviena nebija. Reizēm nebija pat mājas, mums trūka pajumtes.
Es grasos apsēsties uz krēsla pie pavarda, bet ar to nepietiek topošā prinča mātei.
– Sēdieties uz gultas, paceliet kājas, – Henrijs mani mudina, palīdz man noaut apavus un tad iespiež plaukstās tasi. Mēs vakariņojam divatā kā tirgoņi, kas omulīgi iekārtojušies savā namā. Henrijs ieliek ugunī kruķi, sakarsē to un iegrūž alus krūkā. Dzēriens uzvirmo, viņš to izlej vēl kūpošu un pagaršo.
– Jorkā mana sirds pārvērtās akmenī, – viņš atklāti paziņo. – Tur valda ledaini auksts vējš un lietus, un sieviešu sejas ir kā marmorā kaltas. Viņas lūkojas uz mani tik nikni, it kā es pats savām rokām būtu nonāvējis viņu vienīgo dēlu. Jūs jau zināt, kādi ir šie cilvēki; viņi mīl Ričardu tik kaismīgi, it kā viņš tikai vakar būtu jājis tiem garām. Kāpēc? Kāpēc viņi vēl joprojām atceras Ričardu?
Seju es slēpju aiz tases, lai Henrijs neredzētu nodevīgās sāpes manās acīs.
– Viņam piemita Jorku spēja uzkurināt cilvēkos mīlestību, vai ne? – Henrijs neatlaižas. – Tāpat kā jūsu tēvam un jums. Tā ir Dieva dāvana, ko nav iespējams izskaidrot. Dažiem piemīt valdzinājums, un cilvēki viņiem seko. Gluži vienkārši seko.
Es paraustu plecus. Man ir grūti runāt par to, kāpēc visi mīlēja Ričardu, par draugiem, kas viņa dēļ atdotu dzīvību un pat pēc viņa nāves cīnās ar ienaidniekiem viņa piemiņas vārdā. Vienkāršie kareivji vēl joprojām uzsāk kautiņus tavernās, ja kāds Ričardu nosauc par uzurpatoru. Zivju tirgones tik un tā piedraud ar nazi ikvienam, kurš runā par Ričarda kupri vai vājumu.
– Man šī spēja nepiemīt, vai ne? – Henrijs bez aplinkiem jautā. – Lai kas tas būtu – Dieva dāvana, viltība vai prasme. Man tās trūkst. Visur, kur vien devāmies, es smaidīju un māju, un darīju visu iespējamo, visu vajadzīgo. Tēloju karali, kurš ir pārliecināts par savu troni, kaut gan reizēm jutos kā nabadzīgs viltvārdis, kuram tic tikai mīlas apmāta māte un labsirdīgs tēvocis. Es jutos kā bandinieks Eiropas valdnieku rokās. Nevienā pilsētā es neesmu kvēli mīlēts, neviena armija nav saukusi manu vārdu. Es neesmu no tiem, kuriem seko mīlestības dēļ.
– Jūs uzvarējāt kaujā, – es salti atgādinu. – Todien jums sekoja pietiekami daudzi. Nozīme ir tikai šai vienai dienai.
Jūs iekarojāt troni.
– Es uzvarēju, izmantojot algotņus, kuriem samaksāja Francijas karalis. Bretaņa aizdeva man savu armiju. Puse bija algotņi, otra puse – slepkavas un noziedznieki, izvilkti no cietuma. Man nebija neviena, kas kalpotu man mīlestības dēļ. Es neesmu mīlēts, – viņš klusi nosaka. – Un tā laikam būs vienmēr. Man trūkst prasmes.
Kad nolaižu tasi, mūsu skatieni sastopas. Šajā nejaušajā mirklī es saprotu sava vīra domas. Viņš uzskata, ka pat sieva viņu nemīl. Viņš ir gluži vienkārši nemīlēts. Visu jaunību viņš pavadīja, gaidot Anglijas troni, un lika uz spēles dzīvību, par to cīnoties, bet tagad atklājis, ka šis kronis ir tukšs; vidū nav sirds.
Ir grūti izdomāt, kā pārtraukt neveiklo klusēšanu. – Jums ir piekritēji, – es pēc brīža ieminos.
Henrijs rūgti iesmejas. – Jā, dažus esmu nopircis. Kortnijus un Hovardus. Un man ir mātes pietuvinātie draugi. Es varu paļauties uz dažiem senajiem draugiem, savu tēvoci un Oksfordas grāfu. Spēju uzticēties Stenlijiem un mātes radiem. – Viņš mirkli klusē. – Šis ir savāds jautājums, ko vīrs uzdod sievai, bet es nevarēju domāt ne par ko citu kopš dienas, kad man pavēstīja par Lavela sacelšanos. Es zinu, ka viņš bija Ričarda draugs. Frānsiss Lavels mīl Ričardu tik kvēli, ka turpina cīņu pat pēc sava uzticamā drauga nāves. Un es sāku prātot… vai es varu paļauties uz jums?
– Kāpēc jūs gribat to zināt?
– Visi man stāsta, ka arī jūs mīlējāt Ričardu. Un tagad es jūs pazīstu pietiekami labi, lai zinātu, ka ne jau vēlme pēc karalienes kroņa jūs vadīja; jūs viņu mīlējāt. Tāpēc tagad es jautāju – vai jūs vēl joprojām viņu mīlat tāpat kā lords Lavels un Jorkas sievietes? Vai mīlat viņu arī pēc nāves kā Jorki un lords Lavels? Vai tomēr es varu uz jums paļauties?
Es nedaudz sakustos, it kā man būtu neērti mīkstajā gultā, malkojot dzērienu, un norādu uz savu vēderu. – Kā jau teicāt, es esmu jūsu sieva un gaidu jūsu bērnu. Uz to jūs varat paļauties.
Henrijs pamāj. – Mēs abi zinām, kā tas notika. Ne jau mīlestības dēļ. Ja spētu, jūs mani atraidītu, un katru nakti