dievinās šo citu sievieti. Vai tu tā nedomā? Mēs kopā esam laimīgi. – Viņa atkal noskūpstīja Tomasu un sargājoši apskāva.
– Protams, – Elija novilka, lai gan noteikti nepiekrita tādam apgalvojumam. Viņai likās biedējoša ideja, ka vajadzētu kompensēt Hektoram un Elfijam mātes uzmanības trūkumu. Tādu atbildību uzņemties viņa negribēja. – Ko viņa dara visu dienu, ja tu pieskati Tomasu, bet viņa nestrādā? – Elija vaicāja.
– Iet uz vingrošanas zāli, – atbildēja Katja. Visas sievietes sāka smieties.
Mazais zēns sagrozījās.
– Moloko, Katja, moloko, budj laska. – Puisēns acis neatvēra, bet Katja no somas izņēma pudelīti ar pienu. – Djakuju.
– Viņš ukraiņu valodā runā labāk nekā angliski, – Katja lepni paziņoja.
– Kāpēc jūs cita ar citu runājat angliski? – pajautāja Elija.
– Tāpēc, ka ne visas no mums saprot cita citu, – smaidīdama sacīja Mira un sakārtoja matus, lai tie atkal aizsegtu vienu aci. – Ukraiņi no dienvidiem saprot poļu valodu, jo mūs okupēja Polija, bet ziemeļos labāk saprot krievu valodu, jo tur valdīja krievi. Es runāju abās valodās, jo krieviski mācījos skolā, kad Ukrainā valdīja komunisms.
Mira sāka skaidrot, ka čehi un slovāki gan saprot cits citu, bet kopš vienotās valsts sadalīšanas valodās iezīmējas atšķirības. Taču abas tautas saprot poliski, jo visas trīs ir rietumslāvu valodas, kurās izmanto latīņu alfabētu. Maķedonieši un bulgāri saprot cits citu, bet bulgāru valoda pieder dienvidslāvu grupai, kurā izmanto kirilicu.
“Tas man noderētu bakalaura darba lingvistikas sadaļā,” Elija nosprieda. “Varbūt pat brīvajā laikā varētu to uzrakstīt, lai pierādītu Villam Makdonaldam, ka nopietni plānoju atgriezties universitātē.”
– Bet ar Ileanu tiešām ir problēmas, jo viņa ir rumāniete. – Mira pasmaidīja. – Viņa runā daudzās valodās, bet mēs nevienu no tām nesaprotam. – Viņa palūdza Ileanu pārtulkot angļu teikumu itāliešu, franču, spāņu un visbeidzot rumāņu valodā, lai demonstrētu līdzības.
– Sieviete vienmēr aizver logu pirms pusdienām, – Ileana nopietni teica, nogludinādama savus zvanveida svārkus. – Illa semper fenestram claudit antequam cenat, – viņa teica un lūdza Eliju atkārtot teikumu skaļi. Tad viņa to pārtulkoja itāliešu, franču, spāņu, portugāļu un visbeidzot rumāņu valodā. – Ea ?nchide totdeauna fereastra ?nainte de a cin?, – triumfējoši noskaitīja Ileana. Visi aplaudēja, ieskaitot kādu cilvēku pie blakus galdiņa.
– Kā gadījās, ka atbrauci uz Londonu, Mira? – Elija vaicāja. Iestājās neomulīgs klusums. Ileana pēkšņi pievērsās saviem nagiem. Katja uzlika vāciņu piena pudelītei.
– Ir garš stāsts, Elija, – atbildēja Mira, pēkšņi pieļaujot muļķīgu gramatisku kļūdu.
– Tātad kā tas ir? – negaidot apjautājās Katja un pagriezās pret Eliju.
– Ko tu ar to gribi teikt? – Elija pavaicāja.
– Kā ir strādāt pie Skineriem?
– Normāli, – Elija atbildēja un pārbaudīja, vai Elfijs un Hektors klausās, bet viņi bija aizrāvušies ar putu sūkšanu no bērnu kapučīno, lai katrs iegūtu piena ūsas. Katjas seja pauda neapmierinātību. – Vēl par agru spriest. Jūtos mazliet savādi. Viņi mani kārtīgi uzrauga. – Elija apklusa, lai gan apzinājās, ka nav atbildējusi uz jautājumu. “Ja mēs iedraudzēsimies, tad varēšu izstāstīt, ka pēc divu mēnešu ilgas dzīvošanas Skineru namā zinu, lūk, ko: Brionija neko neēd; Izija ēd daudz, bet visu izvemj, un lielākoties tā ir Kamberlendas desa par vienpadsmit mārciņām no miesnieka Holenda parka avēnijā; visiem dvīņu draugiem ir savādi vārdi (Stārs, Ošens, Kantelupe); Niks guļ pavisam maz; apsildāmā grīda virtuvē ir ieslēgta visu laiku, un Malejai nereti jātur vaļā durvis uz dārzu. Varēšu izstāstīt, ka mūziku var dzirdēt cauri desmit istabām apakšējos divos stāvos un to nodrošina centrālais vadības panelis virtuvē, bet šonedēļ es atklāju vēl vienu telpu pagrabstāvā, proti, mājas kinozāli ar tik platiem sēdekļiem, ka vienā pietiek vietas diviem pieaugušajiem. Tāpat es varēšu pieminēt apģērbus, kas katru otro nedēļu tiek piegādāti no Net-a-Porter. Dažas kleitas maksā pat vairākus tūkstošus mārciņu.” To Elija zināja, jo Brionijas kabineta rakstāmgalda augšējā atvilktnē bija redzējusi čekus. Daudzi no šiem iepirkumu maisiņiem tika aiznesti uz Brionijas ģērbistabu, un nereti drēbes tā arī palika iesaiņotas, jo visu tērpu uzmērīšanai nepietika laika.
Vēl viņa aizdomājās par simt mārciņām, ko Brionija katru rītu atstāja uz virtuves galda tēriņiem, un aizkaitinājumu darba devējas sejā, kad Elija mēģināja vakarā atdot pārpalikumu; par pieliekamo, kas ar produktiem un dzērieniem piekrauts no augšas līdz apakšai gluži kā lielveikalā, jo Brionija ik nedēļu internetā pasūtīja vienu un to pašu preču klāstu, lai gan milzīgais amerikāņu ledusskapis vēl bija pilns līdz lūpai; par pāris naktīm pašā sākumā, kad viņa pamodās no skaļām balsīm un nosprieda, ka tur strīdas Niks un Brionija, bet nākamajā rītā atklāja, ka Niks joprojām ir Āzijā; par atvainošanās izteiksmi Džeika sejā, kad viņš izstāstīja par Malejas bērniem. Elija gan bija pārliecināta, ka Džeiks melo vairāk nekā citi bērni, bet nereti viņš demonstrēja tādu laipnību, ka Elija Holenda parka namā vairs nejutās tik vientuļa.
– Niks un Brionija mājās ir ļoti reti. Šķiet, ka abi smagi strādā, – Elija skaidroja. – Niks daudz ceļo. Kopš ievākšanās pie Skineriem esmu viņu redzējusi tikai četras vai piecas reizes.
– Tas ir labi, – sacīja Katja. – Bērni mulst, ja ir pārāk daudz cilvēku, kas māca dzīvot.
“Kā var teikt, ka ir labi, ja dvīņi tik maz ir kopā ar tēti?” Elija prātoja. Viņa bērnībā ļoti daudz laika pavadīja tēva sabiedrībā. “Vai kaut kas būtu citādi, ja es ar tēti tikpat kā nesarunātos? Tad es nezinātu, ka droši zvejot var tad, ja vējš pūš no krasta. Vēl vairāk, es nezinātu, ka labāk palikt krastā, ja vējš pūš no ziemeļaustrumiem un griežas uz austrumiem. “Pūš kā huligāns,” tēvs allaž mēdza teikt, kad tā notika.” Gremdējoties atmiņās, Elija pasmaidīja. “Tāpat es nezinātu, ka jūras dibens Kromerā ir smilšains, ar krīta un krama piejaukumu, un šādas kombinācijas dēļ krabji ir mazāki un saldāki.”
– Tu runā no pieredzes? – Elija pajautāja un sāka domāt, kā justos, ja strādātu pie Sofijas Vilbrahemas.
– Nē, – smaidot atbildēja Katja. – Ir ļoti skaidra pavēļu ķēde un istaba vienai personai augšstāvā. Mēs Sofiju dēvējam par dominētāju. – Viņa skaļi iesmējās. Mira nosodoši palūkojās uz Katju, it kā brīdinādama, ka Elija vēl nav tādas uzticēšanās vērta.
– Viņa nebaidās no savas mēles, – sacīja Mira, pārfrāzējot metaforas tā, ka Elija nevilšus pasmaidīja. – Bet viņai ir plaša sirds.
– Un plats dibens, – piemetināja Katja.
– Katjai viņa vairs nepatīk. Viņasprāt, Sofija grib tikt no viņas vaļā, – Mira skaidroja.
– Sofijas vīrs teica, ka, viņasprāt, es esmu pārāk izskatīga, lai dzīvotu ģimenes namā, un ka es pārāk daudz ēdienu gatavoju, domājot par viņas vīru, – teica Katja, šūpodama Tomasu. – It kā es viņu gribētu savaldzināt ar savu kapusņaku.
– Tas ir poļu ēdiens, – sarunā iejaucās Raisa.
– Un ukraiņu arī, – attrauca Mira. Sievietes sāka apspriest