tā nenotika. Kad Sisija atkāpās un ļāva Džesijai aplūkot savu meistardarbu spogulī, viņas sirds sažņaudzās.
– Es izskatos briesmīgi, – viņa noskaldīja.
– Jēriņ, tā nebūt nav! – Tjūdija protestēja, aplūkojot Džesijas atspulgu.
– Jūs izskatāties labi, Džesijas jaunkundz, – Sisija drosmīgi piebilda, tomēr viņu tas nepārliecināja.
– Es izskatos kā kleitā ietērpta Holšteinas šķirnes govs.
– Džesijas jaunkundze! – Tjūdija viņu apsauca. Sisija iesmējās, un arī Tjūdijas balsī skanēja uzjautrinājums. Džesija ar nožēlu saprata, ka runā patiesību.
– Tā ir. Mani mati ir pārāk sarkani, mana seja ir pārāk apaļa, un viss pārējais ir gluži vienkārši resns.
– Pārstājiet tā domāt! – Tjūdijas un Džesijas skatieni spoguļattēlā sastapās. Tjūdija necieta savam jēriņam, kā viņa dēvēja Džesiju bērnībā, veltītus apvainojumus, pat ja tos izteica meitene pati. – Jūsu mati ir skaistā tumša sarkankoka krāsā, nevis sarkani. Jums ir cirtas, par kurām Sīlijas jaunkundze jūs noteikti apskauž! Minna apgalvo, ka viņa katru nakti iet gulēt ar papīra ruļļiem matos. Jums ir ļoti piemīlīga seja, lielas, brūnas acis, mazs, glīts deguntiņš un apaļi, mīksti vaigi, kā jau pieklājas jaunai meitenei. Jums ir ļoti laba āda.
– Esmu resna kā cūka, – Džesija drūmi novilka, un viņas pleci saļima. Matu mezgls, ko Tjūdija bija kārtojusi divdesmit minūtes, salīgojās, un kļuva skaidrs, ka drīz vien tas izjuks pavisam. Visas frizūras uz Džesijas galvas agri vai vēlu izjuka, tāpēc viņa nepūlējās matus kārtot. Bija skaidrs, ka vakara gaitā no mezgla atdalīsies šķipsnas, kas nepatīkami kairinās seju, un pats mezgls noslīdēs tiktāl, ka izskatīsies nožēlojami. Tā notika ikreiz, kad Džesija mēģināja uzposties.
– Jēriņ, tu esi veselīga, nevis resna. Sīlijas jaunkundze ir sīciņa, un jūs salīdzināt sevi ar viņu.
– Ak, Tjūdij… – Džesija zināja, ka ar šo sievieti strīdēties ir bezjēdzīgi. Tjūdijas mīlošās acis nespēja saskatīt viņas izskata trūkumus. Spoguļattēls rādīja rūgto patiesību. Viņas piecas ar pusi pēdas garais augums bija neraksturīgs sievietei, tomēr tas nebija ļaunākais. Džesija bija, maigi izsakoties, apaļīga, un rupji izsakoties – resna. Īsās, kuplās kleitas piedurknes iespiedās augšdelmu miesā, krūtis izspīlēja kleitas augšdaļu, arī viduklis bija neglīti apspīlēts. Arī Džesijas gurni izskatītos tikpat neglīti, ja kleitas svārku daļas kuplums to nenoslēptu.
– Pagaidiet! Varbūt ar šiem būs līdzēts. – Sisija pasniedzās augšup un iestiprināja meitenes ausu ļipiņās nokarenus pērļu auskarus, kas reiz piederējuši Džesijas mātei. Tjūdija meitenei ap kaklu aplika pieskaņotu rotu.
Viņas atkāpās, un Džesija sevi aplūkoja vēlreiz. Auskari un kaklarota noteikti bija uzlabojuši viņas izskatu. Tie piesaistīja uzmanību brūnajām acīm ar garajām skropstām, ko Džesija uzskatīja par savas ārienes lielāko vērtību, un novērsa uzmanību no auguma, kas viņai patika vismazāk. Diemžēl uz viņas gaišās pieres fona biezās, ļoti tumšās uzacis līdzinājās melniem spārniem, un kleitas rotājumu sārtā krāsa atbaidoši papildināja matu sarkano toni. Ja tā visa nebūtu, viņa izskatītos gandrīz… glīta.
– Tjūdij, es tevi saucu jau veselu mūžību! Vai man savā mājā jāmeklē kalpones?
Atskanot Sīlijas balsij, visas trīs sievietes vainīgi salēcās un pagriezās pret durvīm. Viņa stāvēja durvīs un izskatījās brīnišķīgi – gaišie mati sakārtoti glītā frizūrā, mugurā kleita no mīksta, sārta zīda, un tās svārku daļa atbilstoši modei aizmugurē bija sasprausta uz augšu, izceļot Sīlijas trauslo augumu. Vienā mežģīņu cimdā tērptajā rokā viņa turēja un līgani vicināja apgleznotu vēdekli.
– Žēlīgā debess, – viņa izdvesa, paskatījusies uz Džesiju, un uzjautrināti iepleta acis. Ar to pietika, lai meitene sajustos divas collas gara un atbaidoša kā vēršvarde.
– Te nekas nav glābjams, – Sīlija ierunājās pēc klusuma pauzes. – Labi, ka esi gatava. Stjuarts ir ieradies mums pakaļ un jau gaida. Tjūdij, rīt tev jāizliek manai istabai paredzētā gultasveļa saulē, lai tā izbalotu. Gultasveļa ir briesmīgi nodzeltējusi, gluži kā Džesijas kleita.
– Labi, kundze, – Tjūdija atbildēja ar saspringtu izteiksmi sejā, bet Sīlija aizgriezās un to neievēroja.
– Sisij, ja tev nav jāpalīdz Rozai virtuvē, tu vari sākt izšūt galda drāniņas. Tu zini, ka man slinki kalpotāji nepatīk.
– Jā, kundze, – Sisija atbildēja tikpat neizteiksmīgā balsī kā Tjūdija.
– Nāc nu, Džesij. Neaizmirsti mūsu sarunu.
Sīlija bija veikusi pusceļu lejup pa kāpnēm, kad Džesija piepeši izdzirdēja viņas balsi, kas nu plūda kā cukura sīrups. Viņa nosprieda, ka vestibilā atrodas Stjuarts Edvardss, un viņai izrādījās taisnība.
7. nodaļa
– Džesika, tu drīksti mani noskūpstīt, jo turpmāk mēs būsim vienas ģimenes locekles. – Flora Edvardsa pagrieza skūpstam savu grumbaino vaigu. Džesija bija sprukās un, ar grūtībām pārvarējusi riebumu, uzspieda vaigam vieglu skūpstu.
– Tu drīksti noskūpstīt arī mani, ja vēlies, – Lorela Edvardsa piebilda brīdī, kad Džesija atvirzījās no viņas māsas. Meitene dziļi ievilka elpu un uzspieda ātru skūpstu uz otras sievietes vaiga. Lorela paņēma Džesijas plaukstas savējās, un abas sirmās sievietes apveltīja meiteni ar platu smaidu. Viņa atbildēja ar samocītu smīnu.
Abu Edvardsa jaunkundžu sarīkotais pikniks par godu brāļadēla gaidāmajām kāzām beidzās vēlu vakarā. Pēc tam pasākuma viesi – visi apkaimes iedzīvotāji un arī no tālienes ieradušies radinieki – turpināja svinības mājas iekšienē. Pārciest pikniku bija grūti, bet vakara gaitā paredzētās dejas Džesiju tā biedēja, ka viņa noslēpās atpūtas telpā. Par nelaimi, tur viņa sastapa abas mājas saimnieces, kuras izteica viena otrai pārmetumus par nelaikā izkusušu ledu. Džesija pazina Floru un Lorelu visu mūžu, tomēr viņu attiecības vairāku jūdžu lielā attāluma dēļ nebija tuvas. Līdz šodienai abas sievietes neizrādīja interesi par Džesiju, tomēr tagad viņas jūsminājās par to, ka brāļadēla precības ar Sīliju padarīs visas trīs par radiniecēm.
Edvardsa jaunkundzes, bieži novirzoties no temata un viena otru pārtraucot pusvārdā, darīja Džesijai zināmu, ka brāļadēla jeb viņām tuvākā vīriešu dzimtas radinieka apmešanās uz dzīvi šajā apkaimē ir viņu karsta vēlēšanās. Māsas stāstīja, ka aicinājušas Stjuartu ciemos neskaitāmas reizes un gandrīz pamirušas no laimes, kad šarmantais un mats matā savam tēvam, Edvardsa jaunkundžu jaunākajam brālim, līdzīgais Stjuarts beidzot pieklauvējis pie viņu durvīm.
Viņas apgalvoja, ka Stjuarts pēc radinieču nāves saņems mantojumā arī plantāciju “Tulpju kalni”. Edvardsu ģimenes locekļi bija ilgdzīvotāji – Lorelas un Floras māte mūžu beidza deviņdesmit viena gada vecumā, savukārt vecmāmiņa aizgāja no šīs pasaules mēnesi pirms simtās dzimšanas dienas. Izņēmums bija Stjuarta tēvs, kurš četrdesmit divu gadu vecumā gāja bojā negadījumā. Māsas ķiķināja un paziņoja, ka Stjuarts saņems mantojumu pēc krietna laika, jo Florai bija ap sešdesmit un Lorelai par trim gadiem mazāk.
– Jaunkundz, kāpēc jūs nedejojat? – Flora, rotaļīgi savilkusi seju neapmierinātā grimasē, beidzot pajautāja Džesijai. Viņa nosprieda, ka šī sieviete savulaik bijusi ģimenes skaistule; viņas zīdainie, kuplie mati jaunībā droši