darbs. Kad rati un zirgi bija aizvesti, Džesija ar pēdu atgrūdās pret balsināto grīdu, iekustinot savu šūpuļkrēslu, un iekodās ķiršu groziņā. Tjūdija nodūra skatienu klēpī un ķērās pie pupiņām.
Svešinieks pagriezās, lai palīdzētu Sīlijai pieveikt platās kāpnes, kas veda uz galeriju un ģimenes viesistabām. Džesija paskatījās uz viņa seju un atkal pārstāja ēst. Ķiršu groziņš, novārtā atstāts un aizmirsts, joprojām bija viņai rokā; meiteni pārņēma aizvien lielāks nemiers.
Pat kritiskajam nepieredzējušās Džesijas skatienam nepalika apslēpts tas, ka vīrietis ir pievilcīgs. Kad viņi abi ar Sīliju kāpa augšup pa kāpnēm, vīrietis smaidot uz viņu lūkojās, Sīlija bija ieķērusies viņam elkonī, un svešinieka garie pirksti apkļāva Sīlijas mazos, trauslos pirkstus, ko viņa atbalstīja uz vīrieša žaketes piedurknes. Tumsnējā sejā mirdzēja balti zobi, sejas vaibsti bija simetriski un pievilcīgi. Kad vīrietis smejoties pameta atpakaļ galvu, Džesija zem viņa biezajām, tumšajām uzacīm ieraudzīja spilgti zilas acis – tik zilas kā rāmās debesis virs Jazū ielejas.
Daži vietējie plantatori un viņu dēli bija pievilcīgi, un Džesija klusībā domāja, ka Mičels Tods, kura ģimenei piederēja blakus esošā plantācija”Upes ainava”, bija izskatīgākais no visiem. Tomēr Mičels un visi pārējie nobālēja Sīlijas neatvairāmā pavadoņa priekšā, turklāt viņam piemita arī piedzīvojumu un briesmu aura un trakulīgs šarms, ar kādu nevarēja lepoties neviens Džesijas kaimiņš.
Viņa nosprieda, ka šis cilvēks nav vietējais. Uzkāpuši otrajā stāvā, svešinieks un Sīlija beidzot ieraudzīja Džesiju un Tjūdiju. Džesija piesardzīgi nolika ķiršu groziņu klēpī, cerot, ka tas nesasmērēs drēbes, un iekrampējās krēsla roku balstos.
– Džesij, tu izskaties šausmīgi! Nu, neko darīt. Stjuart, dārgumiņ, šī ir mana no ceļa noklīdusī audžumeita, – Sīlija pavērsa acis pret debesīm, tādējādi it kā uzsvērdama kaut ko jau iepriekš sacītu par meiteni. Vīrietis uzsmaidīja Džesijai. Tas bija atbruņojošs un neizturami pievilcīgs smaids. Džesija neapzināti ieķērās roku balstos vēl stiprāk, pūloties pretoties vīrieša valdzinājumam. Arī svešinieks izskatījās saspringts, un Džesija juta, ka parādās ierastā saīgusī sejas izteiksme, par ko Tjūdija viņu allaž bāra. Kad Sīlija tik bezgaumīgi pievērsa sava pavadoņa uzmanību audžumeitas trūkumiem, īgnumu bija neiespējami noslēpt.
Sīlija ignorēja Tjūdiju – viņa uzrunāja kalpotājus tikai brīžos, kad tos bāra vai izkliedza pavēles –, uzsmaidīja Džesijai, kas nebija viņai raksturīgi, un sāka vilkt vīrieti tuvāk audžumeitai. Izbiedētais kolibri pacēlās spārnos, un tā spārnu švīkstoņa pievienojās aizbraucošo ratu radītajai rīboņai. Sīlijai kustoties, viņas modernās pēcpusdienas kleitas zīda svārku daļa čaukstēja.
Audžumātes apģērbs, kā jau vienmēr, bija nevainojams – no mazās, glītās cepurītes līdz pat smalkajām atlasa kurpītēm, kuru purngali vīdēja zem kleitas malas. Viņas kleita bija gaiši zila – šis tonis līdzinājās debesu un svešā vīrieša acu krāsai –, un, tajā tērpusies, viņa izskatījās skaista, slaida un jaunāka par saviem gadiem. Džesija indīgi nodomāja, ka audžumātes pavadonis visdrīzāk nenojauš, ka iepriekšējā gada ziemā Sīlijai apritēja trīsdesmit gadu. Viņa apstājās Džesijas priekšā un turpināja dūdot nedabiski saldā balsī, kādā parasti runāja vīriešu klātbūtnē, kamēr Džesija pavērsa pret smaidošo svešinieku savu akmenscieto seju.
– Džesij, šis ir Stjuarts Edvardss. Dārgā, tu patiesi izskaties kā caur krūmiem izvilkta! Vai tu ēd kaut ko saldu? Tu zini, ka nedrīksti ēst saldumus, ja nevēlies mūžam saglabāt bērna apaļumu! Tev jāpapūlas sava izskata labā. Es zinu, ka tu nekad nebūsi skaistule, tomēr ar rūpīgu darbu tu varētu izskatīties puslīdz pieņemami. Stjuart, piedod viņai! Parasti vismaz viņas seja ir tīra. Džesij, es tikai tagad saprotu, ka manā prombūtnē tu esi kļuvusi par putnubiedēkli. Stjuarts, tevi redzot, noteikti noturēs mani par sliktu audžumāti un briesmīgi vecu, kaut gan es biju vairākus desmitus gadu jaunāka par savu nelaiķa vīru un varētu būt Džesijas māsa, nevis audžumāte. – Pēdējos vārdus Sīlija izrunāja, skatīdamās uz Džesiju ar sarauktu pieri. Tad viņa iesmējās un paskatījās uz Stjuartu Edvardsu.
– Katram, kurš apveltīts ar acu gaismu, uzreiz ir skaidrs, ka jūs ar Lindsijas jaunkundzi esat teju vai vienaudzes, – Edvardss galanti piebilda. – Kā jums klājas, Lindsijas jaunkundz?
Tīksminoties par saņemto komplimentu, Sīlija plivināja skropstas, ķiķināja un izdvesa:
– Ak, Stjuart!
Edvardss viņai uzsmaidīja un pieklājīgi paklanījās Džesijas priekšā, bet meitene nepievērsa uzmanību viņa galantajai uzvedībai. Komplimenti lieliski iedarbojās uz Sīliju, bet ne uz viņu. Aiz sava pavadoņa muguras Džesijas audžumāte samiedza acis, darot zināmu, ka vēlāk meitene par savu nelaipno uzvedību tiks sodīta. Džesija nelikās par draudiem ne zinis. Tā kā viņa jau bija pāraugusi savu sīciņo audžumāti, Džesija no viņas vairs nebaidījās.
– Džesij, vai tu nemaz neproti uzvesties? Kad tevi iepazīstina ar svešinieku, ir jāatbild vismaz: “Priecājos par tikšanos!” – Aiz Sīlijas maigā rājiena slēpās vēlme saraustīt Džesiju aiz ausīm. Tomēr meitene stūrgalvīgi klusēja un nicinoši skatījās uz audžumāti un viņas pavadoni. Sīlija izgrūda klusu, riebuma pilnu skaņu un saķēra Edvardsu aiz rokas, lai vilktu viņu projām. – Lūdzu, nepievērs uzmanību viņas sliktajām manierēm, Stjuart! Esmu darījusi visu iespējamo, lai izaudzinātu Džesiju par labu cilvēku, bet, kā redzi, viņa par to neliekas ne zinis. Varbūt tagad, kad viņai atkal būs tēvs…
– Ko tu teici? – Džesija neticīgi iesaucās, kad bija aptvērusi tikko dzirdētos vārdus. Viņa nosprieda, ka ir pārklausījusies vai pārpratusi. Sīlija nemierīgi paskatījās uz savu pavadoni, un Džesija visu saprata. Viņa lēni un piesardzīgi piecēlās kājās, pirms tam neapzināti izceļot no klēpja ķiršu groziņu. Šoka iespaidā meitene kustējās tik lēni kā veca sieviete.
Sīlija bija mazāk nekā piecas pēdas gara, smalkas uzbūves sieviete, savukārt Džesija bija vismaz sešas collas pārāka un nepavisam ne trausla meitene. Piecēlusies kājās, viņa draudīgi slējās pāri audžumātei. Edvardss sakustējās, it kā grasītos nostāties starp abām, tomēr to neizdarīja, un Džesija nelikās par viņu ne zinis. Visa viņas uzmanība bija pievērsta Sīlijai. Audžumāte, uzgriezusi savam pavadonim muguru, lūkojās augšup ar naidīgumu, ko viņa pauda pret Džesiju ikreiz, kad abas palika divatā.
– Džesij, dārgā, es baidījos, ka šie jaunumi varētu tevi satraukt, bet mēs ar Stjuartu esam iemīlējušies, un…
Nedabiski saldais balss tonis griezās Džesijas ausīs kā gar tāfeli novilktu nagu radītais troksnis. Viņa savilka brīvo roku dūrē.
– Jūsu audžumāte ir pagodinājusi mani ar solījumu kļūt par manu sievu, Lindsijas jaunkundz, – Edvardss aizstāvēja Sīliju un pievirzījās tuvāk. – Mēs ceram saņemt jūsu svētību.
Bija skaidrs, ka šāda cerība pausta velti. Džesija ilgi klusēja un skatījās pārmaiņus uz vīrieti un Sīliju, pūloties aptvert nepatīkamo jaunumu jēgu. Viņas kuņģis sarāvās čokurā, un seja nobālēja.
– Tu precēsies vēlreiz? – viņa visbeidzot iesaucās.
– Cik drīz vien iespējams, – atbildēja Edvardss, kaut arī jautājums tika uzdots Sīlijai. Džesija izturējās pret Edvardsu kā pret tukšu vietu.
– Vai tas nozīmē, ka tu… dosies projām? – Džesija joprojām runāja tādā balsī, it kā viņu kāds žņaugtu. Viņai jau bija zināma atbilde – Sīlija nekad nedosies projām.
– Protams, mēs dosimies kāzu ceļojumā,