Tas gluži vienkārši iekrita viņa šķīvī no manas dakšiņas. Jēziņ, nu kāpēc šajā ģimenē man brūk virsū visi pēc kārtas?
Mērija pacēla acis pret debesīm un nosodoši paklakšķināja mēli pret saviem prāvajiem zobiem.
– Es sapratu. – Konija dusmās pietvīka. – Tev nagi niezēja to pamēģināt, vai ne, Džo? Tu gluži vienkārši nespēj paciest, ka Benijs pats spēj pieņemt lēmumus. Ja viņš grib būt veģetārietis, kas tev par daļu? Vai zini ko? Tu pataisi mani traku no dusmām. Nabaga Benijs…
– Ak vai, nabadziņš Benijs. Viņš ir jokains. Visi tā domā. Tev vajadzētu dzirdēt, kā viņu apsaukā uz ielas…
– Pietiek! Vairs ne vārda, – Konija caur sakostiem zobiem nošņāca. Māte un dēls mēroja viens otru nikniem skatieniem, tomēr bija skaidrs, ka šajā reizē Džo atkāpsies. Droši vien puika kaut ko gribēja dabūt, un visdrošākais ceļš neiegūt kāroto būtu izvilkt dienasgaismā Konijas slēptāko baiļu murskuli, kas perinājās viņas būtības dzīlēs. Džo skatiens pārsviedās pie Mērijas, un Konija apjauta, ka uzvarējusi šo raundu. Diemžēl šī uzvara tikai novilcināja neizbēgamo, jo kādu dienu vidējais dēls pateiks visu, ko viņa māte nemūžam nevēlas dzirdēt.
Mērija smagi iebelza puikam pa plecu. – Tas par tavām aizdomām, ka esmu tevi nosūdzējusi. – Viņa devās projām, patikā teju vai iesmilkstēdamās par zēna sājo sejas izteiksmi.
Koniju piepeši pārņēma tikpat smags nogurums, kādu viņa savulaik bija piedzīvojusi visu trīs grūtniecību pirmajos mēnešos. Viņa sabruka uz krēsla un satvēra galvu rokās, ar pūlēm noturot plakstus pusvirus. Konija šobrīd labprātāk ļautu iespraust zem nagiem elektrodus, nevis runātu ar Džo.
Tur nu viņš stāvēja, aizvien dziļāka sašutuma pārņemts. Pašas bērnu trūkumi reizēm lika Konijai vai slāpt aiz dusmām.
– Džo, – viņa mierīgi iesāka, – tu nedrīksti šitā niekoties un pievienot kaut ko Benija ēdienam. Tas nav godīgi.
– Tātad man jābūt godīgam, bet citiem nav jābūt godīgiem pret mani? Skaisti. Es sapratu. Un tālāk?
– Man nav noskaņojuma ar tevi strīdēties.
– Kur tētis?
Jautājums lika viņai mazliet satrūkties. Pārāk strauji paraujot galvu uz augšu, viņa manīja, ka tā atkal sareibst.
– Viņš palika Romā vēl uz pāris dienām, varbūt arī ilgāk, tomēr var atgriezties mājās kaut vai rīt. Tur notiek konference.
– Ā, skaidrs. – Zēns paraustīja plecus, izvēlējās no augļu trauka zaļu ābolu un izgāja laukā, mētājot augli no rokas rokā. Durvis ar klikšķi aizvērās.
– L’bi. – Konija izbāza laukā mēli, cik tālu vien spēja.
Mājā valdīja klusums. Gaismas slēdža klikšķis augšstāvā apliecināja, ka naktsmieram gatavojas arī Freds. Visiem bija skolas brīvdienas, tātad abi vecākie nekāps laukā no gultas līdz pusdienas laikam, vienīgi Benijs vienmēr cēlās agri. Viņai nācās iekārtot Džo viesiem domātajā istabā, citādi viņš neļautu Benijam gulēt. Tiesa, negantnieks jau sen kāroja ieņemt šo rezerves istabu, tālab varēja būt, ka tā rīkojas apzināti. Protams, Džo jau sen bija pelnījis sev atsevišķu dzīves telpu, tomēr Konijai gribējās saglabāt rezervē šo vienu guļamistabu, kas turklāt bija izkrāsota maigi krēmīgos un smilšu toņos, pusaudzim gluži nepiemērotā krāsu gammā. Viņa cerēja iespējami drīz izbūvēt dzīvošanai bēniņus, tad Freds varētu pārvākties uz augšu, bet Džo vajadzībām atbrīvotos vecākā brāļa istaba. Uz kafijas galdiņa atradās lēvenis žurnālu, kur smelties idejas bēniņu pārbūvei.
Lai pirms desmit gadiem nopirktu šo māju, Mets un Konija bija pārdevuši sātanam savas dvēseles. Plašs Edvarda laikmeta stilā celts sarkanu ķieģeļu nams ar platiem erkera logiem un balti krāsotiem rāmjiem. Sākumā tas bija ellīgs laiks, ģimene mitinājās divās istabās ar pagaidu virtuvi. Kad Konija uzzināja, ka ir stāvoklī ar Beniju, viņi bija spiesti aizņemties vēl, lai pasteidzinātu darbus. Konija iekārtoja istabu pēc istabas, ņemot palīgā interjera žurnālus, jo neuzskatīja sevi par iedzimtas labas gaumes īpašnieci. Mets apliecināja, ka viņa esot paveikusi satriecošu darbu, kaut arī tamlīdzīgas būšanas viņam interesēja vēl mazāk nekā Mērijai. Kurpretī Konija meklēja dzīvē aizvien lielāku drošību, un kas gan var būt drošāks par plašu māju no sarkaniem ķieģeļiem, celtu uz stūra gruntsgabala nekustamo īpašumu pircēju pieprasītā ielā, turklāt māju ar oriģinālu fasādi un mākslinieciski veidotu interjeru? Turklāt komplektā ar pamatģimeni – tēvs, māte, bērni.
“Tu esi īsta lauva,” Konijas māte bija teikusi, kad ieraudzīja meitas veikumu. Sākumā Brenda uzskatīja, ka viņi sajukuši prātā, iegādājoties tādu graustu. Un vēl izmetot vējā milzu naudu! Jocīgi gan, cik strauji piespiež mainīt viedokli uguns kamīnā, mīksts dīvāns, zamša kājsoliņš varžacu samocītām pēdām un adīklis, kas omulīgi nogūlis klēpī.
Un kam īsti tas viss? Joprojām mazliet apskurbusi no agrāk izdzertā vīna, Konija pārlaida skatienu savai dzīvojamai istabai ar īpatnējo dzegu un marmora kamīnu. Efektīgās krokās sakārtoti izsmalcināti aizkari no svītrotas zīda drānas medainos un krēmbaltos toņos. Virs ēdamzonas, ko skatienam patlaban slēpa oriģinālās koka paneļu durvis, atjaunotas sākotnējā krāšņumā, divi gaismekļi ar maigi dzinkstošiem kristāla piekariņiem. Viņa sēdēja uz mīksta jo mīksta ziloņkaula krāsas dīvāna, kam iepretī aiz kafijas galdiņa atradās otrs tāds pats. Es esmu krāpniece, Konija bēdīgi nodomāja. Absolūta krāpniece. Luksuss, pēc kā viņa bija alkusi, apmierināja vienīgi pašas radītās un izlolotās vēlmes.
Un telefons joprojām klusēja.
Kad Konija pavēra durvis, Freds noņurdēja: “Labunakti.” Viņš bija ievīstījies segā kā kūniņa, laukā rēgojās tikai dažas želejas sastīvinātas tumšas matu šķipsnas. Pēc tam viņa devās pie Džo, kurš bija karaliski izlaidies dubultplatās viesu gultas vidū.
– Arlabunakti, Džo.
– Man rīt ir futbola treniņnometne, vai atceries?
– Labi, es tevi pamodināšu.
– Ne jau tas. Vai tu uztaisīsi man sviestmaizi, lū-ū-dzu? Tad es varēšu ilgāk pagulēt. Braukšu ar riteni, tev nevajadzēs mani vest. Un iedod desmitnieku tagad, nevis piektdien. Man kaut kas jānopērk. Varbūt tu varētu tūlīt atstāt naudu uz virtuves galda, ja nu es aizmirstu tev to atgādināt?
– Džo, vai tev patiešām jāizsaka prasības vienmēr, kad mani ieraugi? Vai tā būtu savdabīga pieķeršanās izpausme? Varbūt tu kaut reizi varētu gluži vienkārši pateikt “arlab’nakti, mamm”?
– Arlab’nakti, mamm. Vai tas par desmitnieku paliek spēkā?
– Lai tā būtu.
Viņa pienāca klāt nodzēst naktslampiņu. Tad uzvilka segu līdz dēla zodam un noliecās, lai noskūpstītu viņu uz pieres.
– Man ir četrpadsmit gadu, – Džo iebilda, tomēr bez agresijas balss tonī.
– Es zinu.
– Tu esi tīri tā nekas.
– Varbūt tie ir visjaukākie vārdi, ko tu man jelkad esi teicis.
Aizverot aiz sevis durvis, Konijas acis dzeldēja asaru sūrums, kaut arī bija skaidrs, ka solītajam desmitniekam te ir visai būtiska loma. Un tomēr.
Vannasistabā Konija salika vietās matu želejas tūbiņas, pretblaugznu šampūnu un falliskas formas dezodorantu baloniņus. Šī telpa šķita esam ikvakara lieciniece cerībām un skaudrām ilgām.