Locekļi bija stīvi un nosaluši, iestrēguši krusta veidolā.
Viņa pieliecās un satvēra mani aiz rokas. Uzrāvusi mani ceļos, viņa mani sapurināja. Emanuēla nevarēja runāt; viņa nemūžam nepārtrauktu Lielo Klusumu, kas ilga visu nakti no vakara kompletorija lūgšanām līdz rīta matutīnam. Bet viņa nežēlīgi purināja mani un mēģināja panākt, lai pieceļos.
Manas pēdas atgādināja akmens gabalus, kājas bija vārgas kā vecai sievietei. Man izdevās brīdi nostāvēt, bet pēc tam bruģa plāksnes sašūpojās un es nokritu. Atskanēja steidzīgi soļi, un man blakus noliecās māsa Serafīna, palīdzot piecelties. Es sagrīļojos, bet viņa spēcīgi balstīja mani un gandrīz nešus iznesa no baznīcas. Viņa nerunāja, bet aizveda mani līdz guļvietai noviču mītnē. Ietinusi mani savā apmetnī, kas patīkami smaržoja pēc lavandas, viņa ielika man blakus arī sakarsētu, flaneļa audumā ietītu ķieģeli un gaidīja, kamēr es izdzeru karstā ūdenī mērcētu zālīšu virumu, zobiem klabot pret krūzes malu. Pēc tam Serafīna uzsmaidīja, kā mierinot pielika plaukstu man pie vaiga un aizgāja.
Drīz es sasilu un kļuvu miegaina. Manas domas brīvi klaiņoja. Es iztēlojos māti noliecamies pār mani un atglaužam matus no pieres. “Konfektīt, kādās nepatikšanās atkal esi iekūlusies?” viņa nopūzdamās vaicāja.
Es izrāvu sevi no šīm domām. Negribēju atcerēties māti. Mani sāpināja iespēja, ka viņa ir debesīs pie eņģeļiem, lūkojas lejup un redz mani. Labāk bija neticēt paradīzei vispār.
Ilgo, ledaino stundu laikā baznīcā es nelūdzu Dievu. Es to nedarīju jau kopš bērnības; tikai sakodu zobus un apņēmos izturēt. Man šķita svarīgi, lai māsa Emanuēla saprastu, ka nesalauzīs manu gribu. Es varēju piecelties kājās, tiklīdz viņa aizgāja. Varēju vismaz apsēsties uz koka sola, varbūt pat ietīties bagātīgi izšūtajā altārsegā. Esmu pārliecināta, ka viņa gaidīja no manis tieši šādu rīcību. Tomēr es tādējādi ļautu viņai gūt uzvaru pār mani.
Marķīzs de Molevrjē mēdza ieslodzīt mani alās zem Kaznēvas muižas. Tajās valdīja tāds pats aukstums kā baznīcā, un tur bija daudz tumšāks. Reiz šajās alās mitinājās vientuļnieks, kurš tur nomira pirms daudziem simtiem gadu. Es prātoju, vai viņa skelets vēl saglabājies, paslēpts zem akmeņiem. Gandrīz saklausīju viņa soļus virzāmies man arvien tuvāk, līdz jutu viņa salto elpu uz skausta un rēgaina pirksta pieskārienu. Es kliedzu, bet neviens mani nedzirdēja.
“Vientuļnieks noteikti bija krietns cilvēks,” es sev iestāstīju. “Viņš nenodarītu neko sliktu mazai meitenei.” Es iztēlojos, ka viņš satver mani aiz rokas, jo vēlas parādīt izeju no alas. Varbūt kaut kur zemu sienā bija kādas slepenas durvis, tik mazas, ka piemērotas tikai bērnam. Ja iziešu pa tām, es nokļūšu citā pasaulē, varbūt pasaku valstībā. Tur būs silts un gaišs, un man būs burvju nūjiņa, kas palīdzēs aizstāvēties. Es jāšu uz spāres muguras un traukšos pa mežu, pieveikšu pūķus, sarunāšos ar putniem un iekļūšu dažādos lieliskos piedzīvojumos.
Vēlāk es sapratu, ka mazās durtiņas uz pasaku valstību varu radīt, kad vien vēlos. Pasaule aiz šīm durvīm ik reizi bija citāda. Dažreiz es atradu mazu akmens mājiņu mežā, kur dzīvoju kopā ar Naneti, savu māsu Mariju un runci, kas murrāja pie pavarda. Citreiz es dzīvoju gaisa pilī, un tur bija skaists princis, kurš mani mīlēja. Vēl es pati biju princis ar zelta zobenu un baltu zirgu.
Parīzē es dāvāju šīs durvis uz pasaku valstību īstajam princim, ko tur sastapu. Dofins bija tikai piecus gadus vecs, kad es kļuvu par viņa mātes, karalienes Marijas Terēzes, galma dāmu, bet es viņu nesastapu vēl divus gadus. Protams, es bieži redzēju dofinu, ģērbtu baltos, kuplos tērpos, un viņa gaišās cirtas slīga pār muguru. Septiņu gadu vecumā viņu ietērpa biksēs, kristīja, atņēma auklei un nodeva audzināšanā hercogam de Montasjē, izbijušam karotājam, kurš katru jūtu izpausmi uztvēra kā vājību, ko nepieciešams apspiest.
Reiz karaliene man uzdeva atvest viņas dēlu uz dienišķo tikšanos ar māti Mazajā galerijā. Es steidzos caur milzīgajām, aukstajām Luvras istabām, papēžiem klaudzot uz marmora grīdas. Mani kuplie svārki čaukstēja. Kad pirmo reizi ierados Luvrā, mani satrieca karaļa mājvietas plašums un greznība. Vienmēr biju uzskatījusi Kaznēvas muižu par iespaidīgu celtni, un tā patiesi bija viena no lielākajām visā Gaskoņā. Tomēr salīdzinājumā ar Luvru tā šķita maza un viduslaicīga.
Es beidzot sapratu, kāpēc galmā visi nēsā kuplas parūkas, valkā apavus ar bīstami augstiem papēžiem un milzīgus svārkus ar garu velci, lentēm rotātus apakšsvārkus, iespaidīgas izšūtas aproces un spalvām apspraudītas cepures, un kāpēc visi žesti, rotaļas un traģēdijas ir tik diženas. Viņi centās nepazust šajā plašajā pilī.
Sasniegusi dofina apartamentus, es dzirdēju hercoga de Montasjē balsi un pārāk pazīstamo švīkstu, kas radās, spieķim triecoties pret mazā zēna augumu.
– Jūs esat muļķis… švīk!.. prātā atpalicis… švīk!.. apkaunojums Viņa Majestātei… švīk!.. Jūs apkaunojat mani… švīk!... un sevi… švīk!.. dumjš kā prasts zemnieku puika… švīk!
Es sāku drebēt, nespēdama ne pakustēties, ne parunāt. Pēdējo divu gadu laikā atmiņas par drausmajiem gadiem, ko pavadīju marķīza de Molevrjē spieķa tuvumā, pamazām bija izbālējušas un pārvērtušās par aizaugšu rētu. Šie švīksti uzplēsa brūci. Es uzrāvu plecus un sasprindzināju žokli. Hercogs beidzot rimās un pabrāzās man garām kā saniknots vērsis. Es brīdi nogaidīju, bet zēna raudas istabā salauza man sirdi, tāpēc es uzmanīgi pagrūdu durvis un iegāju iekšā.
Dofins gulēja gultā uz vēdera. Viņa cirtas bija sajauktas, acis pietūkušas un sarkanas. Mežģīņu krekls nosedza tikai vienu plecu, un kalsno muguru klāja sarkanas švīkas. Es paņēmu savu mutautu un samitrināju to traukā. – Arī mans aizbildnis mēdza mani sist. Nezinu, kāpēc. Dažreiz viņš mani sita, jo es ierunājos, un citreiz sita par klusēšanu.
Zēns palūkojās uz mani, bet neko neteica. Es sniedzu viņam samitrināto mutautu, bet viņš necentās to satvert.
– Man nekad nebija ne jausmas, kas jādara. Ja es raudāju, viņš mani sita vēl stiprāk. Ja iekodu lūpā un neraudāju, viņš sadusmojās, un atkal atkal sekoja pēriens. Vai tāpat notiek ar jums un hercogu?
Dofins pamāja. Es nometos ceļos pie gultas un atkal piedāvāju mutautu. Viņš to paņēma un piespieda pie acīm.
– Man tomēr šķiet, ka ieslodzījums pagrabā ir sliktāks par pērienu. Tur bija tik tumšs, ka es neredzēju savu roku, pat turot to pie acīm. Es baidījos arī no zirnekļiem un tarakāniem. Un dzirdēju pīkstienus, švīkstus, skripstoņu un skrapstoņu, un man šķita, ka tur mājo žurkas. Vai arī sikspārņi. Reiz es redzēju tumsā gailam mazas, sarkanas acis. Tās virzījās arvien tuvāk un tuvāk…
Princis aizgrābts vēroja manu seju. Kad es apklusu, viņš iejautājās: – Ko jūs darījāt?
– Noāvu zābaku un sviedu ar to pa acīm, cik spēcīgi vien spēju.
Viņš pasmaidīja.
– Tomēr sliktāks par zirnekļiem un tarakāniem, sliktāks par žurkām un sikspārņiem bija spoks.
– Spoks?
Es pamāju. – Tas pagrabs reiz bija ala, kurā mājoja vientuļnieks. Viņš bijis ļoti svēts. Kad kāds ķeceris aicināja viņu pierādīt savu svētumu, vientuļnieks pakarināja apmetni uz saules stara.
Princis piecēlās, atspiezdamies uz elkoņa.
– Viņš nodzīvoja alā daudzus gadus, līdz nomira. Viņa kaulus atrada tajā pašā alā, kur mani ieslēdza aizbildnis.
– Vai jums nebija bail?
– Ļoti!