nams līdzinājās mazam, skaistam dārgakmenim; tas bija celts no gaiši sarkaniem ķieģeļiem, rotāts ar elegantiem torņiem un arkveida logiem. Frānsisa atcerējās leļļu namiņu, kam bērnībā bija ļoti pieķērusies. Nams atradās savvaļas puķēm pilnas pļavas tālākajā malā un šķita peldam gaisā virs upes. Barbara atrāva vaļā režģotu logu. – Skatieties! Te var ķert zivis, pat nepieceļoties no galda!
Mājā pietika vietas tikai galdam un desmit krēsliem, un katrs no tiem bija citā dārgakmeņu krāsā – rubīna, ametista, smaragda, safīra, dzintara, akvamarīna, mēnessakmens un opāla. Vienu Banketu nama sienu gandrīz pilnīgi nosedza sīkie, baltie jasmīnu ziedi, kas pildīja istabu ar galvu reibinošu aromātu. Kaut gan bija dienas vidus, namā dega sveces, radot savādu noskaņu, it kā šeit laikam nebūtu varas.
Uz galda saliktais ēdiens bija kārdinošs. Frānsisa redzēja ceptu balodi, ar austerēm pildītu zuša pīrāgu, gaili apelsīnu un citronu mērcē, kā arī interesantus salātus no kāršu pupām, saulē kaltētām rozīnēm, fenheļa, skābētiem gurķiem un blanšētām mandelēm. – Ak! – Barbara tēlotās šausmās nočukstēja. – Tēvoča pavārs nozadzis lorda protektora sievas Elizabetes Kromvelas recepti!
– Vai viņa bija prasmīga pavāre?
– Jā, lords protektors ne tikai nolaupīja karaļa kroni, bet arī baudīja karaļa cienīgus mielastus. Viņa sieva iesaka ēst šos salātus kopā ar garnelēm un stori. Mums ir tikai cepta putna gaļa.
Pēc pusdienām abas sievietes atgriezās upes krastā.
– Nāciet! – Barbara pagriezusies uzsauca, un viņas acis iemirdzējās piepešā aizrautībā. – Laiks ir silts kā vasarā. Mums jāizpeldas!
Anrietas Marijas galmā Kolombas muižā peldēšana bija biežs izklaides veids, un Frānsisa no ūdens nebaidījās.
– Kāds mūs var ieraudzīt!
– Šeit esam tikai mēs abas. Baržas kapteinis sēž istabā, kur mana tēvoča resnais pavārs viņu nobaro treknu kā zosi, un pēc tam viņš iemigs. Tēvocis devies briežu medībās. – Barbara jau bija izģērbusies, paturēdama mugurā tikai kreklu, un kāpa lejup pa kāpnēm līdz upei.
Frānsisa iekoda apakšlūpā, tomēr vēsais ūdens, tik tīrs atšķirībā no piegružotās Temzas pilsētā, bija pārāk vilinošs, un viņa sekoja Barbarai. Drīz abas līksmi šļakstījās upē un sajūsminātas spiedza.
Kad saule nozuda aiz mākoņa, Frānsisai kļuva auksti un viņa atgriezās krastā. Piepeši no ūdens gandrīz viņai blakus izšāvās liels, melns putns, knābī turēdams zivi, gluži kā ļauns radījums no seniem stāstiem, un meitene iekliedzās, it kā būtu ieraudzījusi sātanu paceļamies no elles dziļumiem pastardienā. Atskanēja skaļi vīrieša smiekli. Izrāpusies krastā, Frānsisa ielūkojās karaļa acīs, kas uzjautrinājumā dzirkstīja. – Nebaidieties, tas ir tikai mans pieradinātais jūras krauklis. – Viņš pastiepa roku un palīdzēja meitenei piecelties. – Mans vectēvs, karalis Džeimss, izmantoja šos putnus zivju ķeršanai; viņam bija īpašs karaļa jūras kraukļu dresētājs. Bet jūs esat samirkusi… – Karaļa skatiens pakavējās pie caurspīdīgā zīda krekla, kas atklāja meitenes jaunavīgās, skaistās krūtis. Ar pūlēm novērsies, viņš ķērās pie sava mēteļa āķīšiem un atkal iesmējās, atcerēdamies nesenā vakara notikumus. – Tikai nesatraucieties! Mani nodomi ir daudz šķīstāki, jo jūs sniedzāt man mācību. Šoreiz es novelku savas drēbes tikai tādēļ, lai piedāvātu tās jums.
Arī Barbara jau bija iznākusi no ūdens, bezkaunīga un daiļa kā Afrodīte, kas iznirst no jūras putām.
– Es pasaukšu kalpotāju, kas jums atnesīs siltas drēbes. Šeit glabājas daudzi mani tērpi. – Uzmetusi sazvērniecisku skatienu Čārlzam, viņa devās prom.
Karalis raizējās par Frānsisas labsajūtu un tik tikko pamanīja savas mīļākās aiziešanu.
– Novelciet kreklu. Es aizvēršu acis. Un apsedzieties ar manu mēteli. Lūdzu!
Frānsisa nosprieda, ka nav vērts stāvēt karaļa priekšā caurspīdīgā kreklā, no kura pil ūdens, tāpēc steidzīgi pārģērbās, aizsegdamās ar karaļa mēteli, un izmisusi domāja, ka nav nozīmes tam, cik dedzīgi viņa cenšas izvairīties no Čārlza uzmanības apliecinājumiem, jo dzīve galmā abus ieslēdz nepārraujamā lokā.
Čārlzs atvēra acis un sāka saudzīgi susināt meitenes ādu, it kā viņa būtu bērns, kam draud saaukstēšanās.
– Dīvaini, – viņš klusi noteica. – Man ir daudz bērnu, kaut gan nevienu no tiem diemžēl nav dāvājusi karaliene, bet nekad neesmu viņus mazgājis vai slaucījis, kā to daru šobrīd. Šķiet, tā ir cena, kas jāmaksā par karaļa troni. – Viņš pārtrauca berzēt Frānsisas plecus un nesteidzīgi pasmaidīja, bet tumšajās acīs uzplaiksnīja savādas skumjas. – Vai jūs vēlaties bērnus, Stjuartes kundze?
– Jā, kādreiz… – viņa stomīdamās atbildēja.
– Pagaidām jūs pati vēl esat gandrīz bērns. Ķersimies pie bērnu spēlēm un piespiedīsim manu kraukli noķert vēl dažas zivis!
Frānsisa atvieglota piekrita. Viņai atkal nebija ne jausmas, kas notiek karaļa prātā. Dažbrīd viņš izturējās kā patiess draugs, veltīdams meitenei maigas rūpes. Citreiz šķita, ka Čārlzam nepieciešams kaut kas cits, nevis draudzība, un viņš nav gatavs samierināties tikai ar to. Vai sirdsapziņa bija iemesls, kas lika viņam atkāpties, kad viņš sajuta meitenes bailes vai nedrošību? Vai arī karalis sev iestāstīja, ka jābūt iejūtīgam, lai beigu beigās iegūtu kāroto? Varbūt viņš pats īsti nezināja atbildi.
Lai nu kā, Frānsisa katru reizi, kad palika divatā ar karali, krasi izjuta nevienlīdzību. Čārlzs bija vecāks, Frānsisa – daudz jaunāka. Viņš sēdēja tronī, un meitene bija viņa pavalstniece.
Aizgainījusi domas, Frānsisa apmetās karalim blakus, vēroja, kā krauklis ķer zivis, un ilgojās pēc skaidrības par nākotni.
Barbara atgriezās, nesdama tīras drānas, un apstājās, lai novērotu karali un Frānsisu. Valdnieka sejā jautās maigums, kādu viņa iepriekš nebija redzējusi. Barbara uzskatīja, ka ir nocietinājusies pret šādām izjūtām, tomēr neparastais saudzīgums, kas tik ļoti atšķīrās no karaļa attieksmes pret mīļāko, ievainoja sievieti pašos sirds dziļumos un iesvēla viņā bailes, it kā viņa piepeši būtu ieraudzījusi savu nāvi.
“Izbeidz, muļķe!” Barbara klusībā sev pavēlēja. “Čārlzs tikai izbauda savu jauno maigā pielūdzēja lomu, tas arī viss. Viņš saprot, ka nepieciešama pacietība un uzmanība, tāpat kā zvejniekam. Čārlzs apzinās, ka pietiek ar vienu kļūmīgu soli, lai zivs norautos no āķa un pazustu uz mūžiem.”
Melnais putns atkal uzšāvās gaisā un ienira upē. Piepeši Barbara saskatīja līdzību starp sevi un kraukli. Lai ko tobrīd tēlotu karalis, patiesībā viņš iekāroja Frānsisu un paļāvās uz Barbaru, lai tā palīdzētu viņam iegūt laupījumu, tāpat kā izmantoja putnu zivju ķeršanai.
Nolēmusi netraucēt abu izklaidei, Barbara klusi novērsās un mierināja sevi ar domu, ka viņai karaļa prāta dzīles ir daudz saprotamākas nekā jebkuram citam un, saņēmis ilgoto, Čārlzs noteikti gribēs atgriezties pie viņas. Šādam vīrietim šķīstība varētu likties pievilcīga vienu vai divas dienas, bet tā nekad nespētu aizstāt pieredzējušu sievieti, kas prot sniegt tādu baudu, kādu viņam nav dāvājusi neviena cita.
Tuvojās Vasarsvētki, un galma dāmu priekam tika sagatavota krāšņa izpriecu buķete, tikpat koša un vilinoša kā sīktirgoņa lētās preces, kas piesaistījušas Čīpsaidas virtuvenes skatienu. Bija iespējams doties uz jauno teātri, kas nupat vēris savas durvis dedzīgajiem