Man nevajadzēja tā teikt. – Arī Frānsisas ģimene bija daudz cietusi, tomēr viņa piekrita karalim, kuram bija apnicis pakārt ienaidniekus. Atriebe nespēj atdzīvināt mirušos. Tomēr meitene zināja, ka jāciena Mollas sāpes. Šī pasaule, kurā pilsoņu kara cirstās brūces vēl bija tik svaigas, pēc ilgajiem Francijā pavadītajiem gadiem viņai bija sveša.
– Man vēl daudz jāmācās.
– Jā. – Mollas balss sāpēs bija auksta un skarba. Laiva tuvojās kāpnēm, kas veda augšup uz lielo namu. – Piedod, Frānsisa. Kaut gan karalis atkal sēž tronī, senās vainas vēl sūrst. Bet es tev palīdzēšu saprast. – Molla pacēla meitu un pieturējās pie laivinieka rokas, izkāpdama krastā. – Nāc, šeit nebūs skumji! Neviena cita pilsēta visā pasaulē nevar līdzināties Londonai smieklu un līksmības ziņā. To, kā mums salīdzinājumā ar Parīzi trūkst izsmalcinātības jomā, mēs atlīdzinām ar jautrību!
Mollai bija taisnība. Pēc tik daudziem apspiestības gadiem Londonas piekvēpušajā gaisā trīsuļoja, gaidpilna piedzīvojumu kāre, it kā visi justu nepieciešamību pierādīt, ka dzīve ir krāšņa, baudu piesātināta un ierobežojumu neskarta.
Sievietes uzkāpa pa diženajām kāpnēm, izgāja caur dārzu un šķērsoja platu terasi, no kuras bija redzama Temza; grezni ģērbušies cilvēki bija sastājušies pulkā un ziņkāri viņas vēroja. Dāmas māja Mollai ar galvu, bet vīrieši paklanījās. Frānsisa izbrīnīta secināja, ka Molla acīmredzot pazīst itin visus klātesošos.
Samerseta namā tika izsaukts guļamistabas sulainis, kurš aiznesa viešņu mantas uz istabām. Pieradusi dzīvot kopā ar māsu, Frānsisa domāja, ka viņai piešķirs gultu lielā istabā pie citām meitenēm vai arī kādu nelielu kaktu milzīgās mājas tālākajā nostūrī. Tomēr viņa tika ievesta lielā kvadrātveida istabā austrumu tornī, no kurienes pavērās skaists skats uz mauriņiem un marmora statujām, kurās attēlota Temza un Izīda.
Izkravādama drēbes, sakārdama tērpus uz vadžiem un likdama apakšsvārkus un kreklus tiem paredzētajā skapī, Frānsisa prātoja, kur izmitināt papagaili. Tālākajā istabas malā pie sienas bija piestiprināta pamatne, reiz paredzēta svečturu nolikšanai. Frānsisa tur piekarināja putna būri. Papagailis ieķērcās un saniknots uzboza spalvas, smieklīgi lēkādams no vienas kājas uz otru.
– Kur citur tu būtu apmierināts? – Frānsisa painteresējās. Istabas otrā stūrī pie liela loga bija nolikts tualetes galdiņš, ko sedza turku pārklājs.
– Tātad tu vēlies lūkoties uz upi? Tā ir pārāk augsta vieta tādiem kā tu. Kas notiks, ja nobirdināsi sēklas uz smalkā izšuvuma vai sabojāsi košās krāsas?
Tomēr meitene nolika būri uz galdiņa.
– Dievs svētī Čārliju Stjuartu! – putns atzinīgi noķērca.
– Jā, – Frānsisa teica, paraustījusi plecus. – Dievs viņu jau svētījis. Viņš apprecējies ar meiteni no bagātas ģimenes un droši vien sagādājis arī dēlu, kas nepieciešams, lai iepriecinātu tēvoci. Un viņš ir arī hercogs!
Meitenei nebija laika gremdēties pārdomās par Čārlza Stjuarta saimniecību, jo Molla uzsauca, ka pirms saulrieta jādodas pastaigā pa pilsētu.
– Neko daudz mēs neredzēsim, tikai mazliet nobaudīsim no tā, kas gaidāms turpmāk.
Aiz Samerseta nama Strendas otrā pusē, blakus Londonas lielākajam Maija kokam, bija ormaņu novietne.
– Iedomājies tikai! – Molla jūsmoja. – Divpadsmit jūrnieki pūlējās to uzsliet pēc tam, kad vecais Kromvels to nogāza. Viņš aizliedza Maija kokus, teātri, ķekatas un pat Ziemassvētkus. Nabaga londonieši! Tik daudzi gadi bez svētkiem. Vai gan jābrīnās, ka viņi uzgavilēja, kad Kromvels mira?
Frānsisa, Molla un mazā Mērija iekāpa ratos un devās izbraucienā pa pilsētu. Visās ielās augstu gaisā šūpojās krāsotas izkārtnes, ziņodamas par drēbniekiem, kurpniekiem, audumu tirgotājiem, filca darinātājiem, cepurniekiem, bikšu šuvējiem un pogu meistariem, kas pārplūdināja Londonu. Frānsisa uzzināja, ka ziloņkaula ķemmju iegādei jāmeklē izkārtne ar uzkrāsotu ziloni; Ādams un Ieva, kas piedāvā ābolus, apzīmēja augļu tirgotāju; aptiekas rotāja vienradži vai pūķi; izkārtne ar rindā uzzīmētiem zārkiem atgādināja londoniešiem, ka reiz iepirkšanās dzīrēm tiks pielikts punkts.
Tomēr pagaidām pilsoņi, gluži kā prātu zaudējuši, šķieda naudu. Kromvela laikos trūka jebkādas greznības, tāpēc tagad priekšroka tika dota izšķērdībai. Un atšķirībā no Parīzes, kur nabadzīgie un bagātie dzīvoja šķirti, šeit visi atradās cits citam blakus kā siļķes mucā. Nezinošs gājējs, iedams pa neticami šaurajām ielām, varētu attapties gan pauninieku pilnā dzertuvē, gan bagāta tirgoņa namā.
Frānsisai šo Londonas jauno skatu un smaržu iespaidā. reiba galva. Šķita ka pilsētai gan trūkst elegances, toties ir pārpārēm aizrautības.
– Rīt mēs viesosimies Vaitholā un tiksimies ar pārējām dāmām, kuras kalpos karalienei, – Molla pavēstīja.
Vaitholas pils! Naktī Frānsisa jutās tik satraukta, ka pat nespēja iemigt lielajā gultā, kas piederēja viņai vienai. Viņa bija pieradusi gulēt kopā ar māsu, tāpēc sākumā šķita dīvaini būt vienai, bet pēc tam meitene sāka priecāties par smalkajiem palagiem, ar zeltītām auklām sasietiem brokāta aizkariem un mīksto samta pārklāju. Vēl nesen viņa to uzlūkotu un domās redzētu tērpu, ko iespējams uzšūt no šī auduma. Tagad viņai bija pietiekami daudz drēbju, un Molla, kurai vajadzēja rūpēties tikai par mazās Mērijas apģērbu, labprāt papildināja draudzenes arvien pieaugošo tērpu klāstu.
Nākamajā dienā laiks bija patīkams, un Frānsisa nosprieda, ka varētu niecīgo attālumu līdz Vaitholai veikt kājām.
– Kājām! – Molla smējās par meitenes naivumu. – Jau pēc diviem soļiem tavs tērps būtu netīrs. Tavas kājas sapītos mēslos, ko kanāla ūdeņi izmet ielas vidū; tevi nogrūstu zemē kāds no tiem brašuļiem, kas virzās gar sienu, baidoties no atkritumiem, ko ļaudis met ārā pa logiem un kas varētu notraipīt viņu sudrabotās mežģīnes. Turklāt arī tavu naudu kāds noteikti nozagtu! Londonā mēs sēžamies ratos vai laivā.
Kaut gan Mollas zināšanas bija iespaidīgas, Frānsisa nosprieda, ka divām dāmām, kurām mugurā ir satīna tērpi, apakšsvārki un mantija, bet rokā vēdeklis, kāpšana iekšā un ārā no ūdens slacītās laivas, kas biedējoši šūpojas pavasarīgā vējā, un braukšana pa upi sagādā tikpat daudz iespēju notraipīties kā iešana pa ceļu.
Molla savu ietērpu bija papildinājusi ar melnu zīda masku, kas sedza pusi sejas. Sieviete tajā izskatījās biedējoša, gluži kā baisa likteņa vēstnese. Viņa paskaidroja, ka maska paredzēta, lai izvairītos no kaitīgajiem saules stariem, un ieteica Frānsisai sekot šādai priekšzīmei. Meitene iesmējās un noteica, ka iztiks bez maskas.
Laiva ātri slīdēja uz priekšu, un jau pēc piecpadsmit minūtēm viņas bija sasniegušas Vaitholu.
– Nu, dāmas, kur piestāt? Pie Vaitholas vai Slepenajām kāpnēm? – jautāja laivinieks, tuvojoties dubļainajam krastam.
– Un kā tev šķiet, nelga? – Molla izsmējīgi vaicāja.
Vaitholas kāpnes bija pieejamas visiem, bet Slepenās kāpnes veda uz pili, tās izmantoja tikai dižciltīgie.
Laivinieks nopētīja abas dāmas un paklausīgi airēja uz Slepeno kāpņu pusi. Viņas uzmanīgi izkāpa un apgāja apkārt stabam, pie kura bija piesietas vairākas nelielas laivas. Virs dubļiem kā artrīta izkropļots pirksts stiepās ļodzīgs dēļu tiltiņš. Ūdens līmenis bija zems, un puse upes pārvērtusies