kad sākumā jutās ieintriģēts, bet pēc tam dziļi iemīlējās šajā sievietē. Reizēm viņam sareiba galva gan no Vanesas plašajām un komplicētajām zināšanām par ceļojumiem, ēdieniem un vīniem, gan arī no nepiespiestās pašpaļāvības, kas caurauda ikvienu viņas esības brīdi. Šāda pašpārliecība piesaistīja uzreiz, tomēr Vanesas būtībā jautās arī kaut kas noslēpumains, kas uzjundīja vēlēšanos iepazīt viņu tuvāk.
Tomēr Ītans nogaidīja sešus mēnešus, iekams izšķīrās iepazīstināt Vanesu ar Deiziju, jo sprieda, ka paša vēlme virzīties dzīvē tālāk nebūt nav pietiekams iemesls, lai piespiestu meitu rīkoties tāpat.
Kad visbeidzot svarīgais brīdis bija klāt, Ītans izkārtoja sastapšanos sestdienā pēc Deizijas iknedēļas baleta nodarbības. Viņš bija darījis visu iespējamo, lai radītu iespaidu, ka tikšanās ir nejauša un neoficiāla, tomēr piemuļķot savu gudro un vērīgo meitu tā arī neizdevās. Kamēr trijotne soļoja gar Temzu un mielojās ar saldējumu, Deizija apveltīja savu tēvu ar skatieniem, kas savulaik bija tik raksturīgi Džeinai. Ītans tos sauca par “sāniski šķībajiem”, un Deizija mēdza šādi raudzīties, kad tika pierunāta veikt kādu mājas darbiņu vai tā paagrāk likties gulēt.
Ar laiku mazā kļuva pielaidīgāka. Viņai patika, ka Vanesa lasa priekšā, jo pasaku klausīšanās bija viena no meitenes mīļākajām nodarbēm. Jo īpaši viņai patika Vanesas akcents, kur jautās gan kultūras lielpilsētā Londonā pavadītie piecpadsmit gadi, gan viņas īru saknes. Sākumā šī īpatnība bija saistījusi arī Ītana interesi, lai gan Vanesai patika uzsvērt, ka Anglijā nodzīvotais laiks esot gandrīz pilnībā izskaudis viņas īriskumu.
Ītanam gribējās, kaut Vanesa neaprobežotos tikai ar vienu vienīgu pasaciņu pirms Deizijas gulētiešanas, tomēr mierināja sevi, ka cilvēks, kam savu bērnu nav, šo to uztver atšķirīgi; nebija šaubu, ka pamazām viņa iegūs pareizo izjūtu. Kaut arī Ītans uzskatīja, ka nepieder pie pārspīlēti mīlošo vecāku tipa, tomēr bija samīlējies savā jaundzimušajā meitiņā turpat dzemdību palātā, kad mazulīte pirmo reizi apvija savu sīko plaukstiņu ap viņa rādītājpirkstu. Viņš piekļāva sīko, trauslo ķermenīti pie savām kailajām krūtīm un tūdaļ saprata, ka meitiņa uz visiem laikiem nolaupījusi viņa sirdi. Kādreiz tas pats notiks arī ar Vanesu, Ītans nodomāja. Deizija un Vanesa katrā ziņā piedzīvos mirkli, kas nostiprinās viņu attiecības, tikai pasteidzināt to nebija iespējams. Droši vien tas gaidāms tad, kad visi trīs jau dzīvos zem viena jumta un būs kopā kā īsta ģimene. Protams, žēl, ka Vanesas nespēja ieņemt bērnu (šo faktu viņa godīgi atklāja jau attiecību sākumposmā) liegs paplašināt ģimenes loku, tomēr Ītans bija mierā arī ar to.
Kad pāri parkam pamazām ieblāzmojās rīta gaisma, Ītans pacēla galvu un nobrīnījās, ka tik ilgi bija sapņojis vaļā acīm. Vairs nesniga, cauri mākoņiem lauzās saule, tālumā vīdēja dzidra debesu mala. Viņš nodomāja, ka tā ir laba zīme, jo iepriekšējās dienās laiks bija pelēks un apmācies. Ne velti šī diena bija citāda – acīmredzot augstākie spēki atzina par labu viņa nodomus…
– Priecīgus Ziemassvētkus, dārgais.
Negaidīti atskanējusī balss lika Ītanam satrūkties, un kafija uzšļakstījās kailajām krūtīm, ko atsedza pavērušās rītasvārku malas.
– Ai! – Vanesa iesmējusies nostājās līdzās. – Piedod, negribēju tevi iztrūcināt. – Viņa aizsteidzās uz vannasistabu, lai tūdaļ atgrieztos ar vēsu mazgājamo drāniņu un tīriem rītasvārkiem.
– Pats vainīgs. Domās biju aizklīdis tālu projām. – Viņš uzsmaidīja sievietei. – Par laimi, kafija jau krietni padzisusi.
– Kāpēc tu tā nervozē? Vai joprojām atceries vakardienas negadījumu? Esmu pārliecināta, ka tam puisim nekas nopietns nekaiš.
Piespiedis drāniņu krūtīm un novilcis notraipītos rītasvārkus, viņš vēlreiz apliecināja, ka Vanesa gluži vienkārši pieķērusi viņu sapņojam vaļā acīm. – Nē, nē, viss kārtībā. Gluži vienkārši negaidīju, ka vēl kāds piecelsies tik agri. – Ītans atdeva Vanesai drāniņu un uzvilka sausos rītasvārkus. – Vai iedzersi ar mani tasīti kafijas?
Viņa pasmaidīja. – Ar prieku.
Ītans devās ieliet tasi kūpošas kafijas sievietei, kuru grasījās bildināt, un klusībā nosprieda, ka īpaši nervozs nejūtas, kaut arī šķita zaudējis daļu ierastās rāmās savaldības.
Acīmredzot kaut ko līdzīgu juta arī Vanesa. Paņēmusi krūzi, viņa otru plaukstu uzlika Ītana rokai. Viņš pacēla skatienu un pamanīja sievietes acīs izpratnes dzirksti, it kā viņa spētu nojaust Ītana domas. Šis skatiens trāpīja kā bulta, un Ītans ar pūlēm savaldījās, lai neviļus nepakāptos atpakaļ. Droši vien viņš atkal izskatījās iztrūcies, jo Vanesa aizgriežoties šķita apvaldām vieglu smaidu.
Ak vai, viņa zina! Kā tas var būt? Varbūt pamanījusi, ka pazudis viens no viņas gredzeniem? Pirms laiciņa Ītans bija to izčiepis no Vanesas rotaslietu lādītes, lai uzzinātu pareizo izmēru.
– Nu tad vēlreiz novēlu tev priecīgus Ziemassvētkus, – Vanesa atkārtoja un pieliecās noskūpstīt Ītanu. – Ir tik brīnišķīgi sagaidīt Ziemassvētku rītu Ņujorkā kopā ar tevi un Deiziju, jo īpaši tāpēc, ka es zinu, cik nozīmīgi tas ir jums abiem. Džeinas dēļ.
Ja runa bija par Džeinas piemiņu, Vanesa allaž izrādīja tik dziļu iejūtību un sapratni, ka Ītana sirdi pārplūdināja mīlestība. Dzīve citas sievietes ēnā dažai labai izrādītos īsts izaicinājums, bet Vanesa bija gluži citāda. Ītans nosprieda, ka viņa nākamās sievas slēptās vai atklātās bažas izgaisīs brīdī, kad viņš pasniegs tai mazo zilo kārbiņu.
– Paldies, ka uzaicināji mani pievienoties jums abiem, – viņa turpināja mazliet piesmakušā balsī. – Tev taisnība. Ņujorka Ziemassvētkos patiešām ir īpaša.
Ak tad tur tas suns aprakts, Ītans ar zināmu atvieglojumu konstatēja. Vanesa nenojauta par gaidāmo nozīmīgo brīdi. Viņa gluži vienkārši priecājās par šiem kopīgajiem Ziemassvētkiem.
– Tev arī paldies, es priecājos, ka esi šeit. Šis nudien ir īpašs laiks mums visiem. – Ītans brīdi paklusēja. Car logu ieplūstošā rīta gaisma iespulgojās Vanesas acu gaišajā brūnumā, un gaidāmā soļa nozīmīgums uz brīdi aizcirta viņam elpu. – Vanesa, es tevi mīlu. Patiešām. Tas ir, es… – viņš sastomījās, bet tad saņēmās un apņēmīgi atkārtoja. – Gribu sacīt, ka mīlu tevi.
Viņa pasmaidīdama maigi piekļāva plaukstu vīrieša vaigam.
– Priecīgus Ziemassvētkus! – Deizija pieteica savu ierašanos ar līksmu spiedzienu no durvīm, kas savienoja abas istabas. Tad ieskrējās un varenā lēcienā piezemējās platajā divguļamajā gultā. – Vērsim vaļā dāvanas!
– Kā būtu ar labrītu un brokastīm vispirms? – Ītans pa pusei aprājošā tonī ierosināja.
– Pareizi, tev derētu iestiprināties, lai būtu spēks atvērt visas tev domātās dāvanas, – Vanesa piebalsoja.
– Tev arī, – meitenīte attrauca ar viltīgu smaidu lūpās, un tēva brīdinošais skatiens lika tai iespurgties.
– Labi, pasūtīsim brokastis numurā. – Ītans steigšus pasniedzās pēc ēdienkartes, lai pēc iespējas ātrāk mainītu sarunas tematu.
– Karstā šokolāde. Kā šķiet, to mēs izvēlēsimies pirmām kārtām, vai ne? – Vanesa ķircinājās, iekārtojusies līdzās Deizijai.
– Vai zini ko, Vanesa, šokolāde nav īpaši veselīga. – Bērna nopietnā atbilde lika abiem pieaugušajiem sasmaidīties.