jūs uzmanīgi klausos. Kā jūs sauc?
– Elizabete. Elizabete Fiča.
– Elizabete, vai varat kaut ko pateikt? Ceļa norādi, adresi?
– Tūlīt paskatīšos. Esmu aiz kādas mājas. Pelēkas akmens mājas ar tornīšiem. – Klibodama viņa piegāja tai tuvāk, nevaldāmi drebot, kad iekļuva drošības apgaismojuma lokā. – Te ir… bruģēts piebraucamais ceļš, liela garāža. Terases un dārzs.
– Vai varat iziet uz ielas?
– Es to redzu. Tur ir laternas. Bet, ja iziešu gaismā un viņi nāks, viņi mani ieraudzīs.
– Turpiniet runāt. Turiet telefonu rokā, Elizabete. Mēs izmantojam jūsu signālu, lai jūs atrastu.
– Es ieraudzīju adresi. Numuru. – Viņa tos nosauca.
– Policija ir ceļā. Palīdzība tūlīt būs klāt, Elizabete. Vai esat cietusi?
– Nē. Nē, es skrēju. Es biju ārā no mājas, kad viņi atnāca. Es sēdēju terasē. Viņi to nezināja. Viņi neredzēja mani. Viņš abus nošāva. Viņš abus nošāva. Viņš nogalināja Džūliju.
– Man ļoti žēl. Kur tas notika?
– Nezinu. Es nezinu adresi. Bet tas ir Leikšordraivā. Mums nevajadzēja turp braukt. Mums nevajadzēja braukt uz to māju. Džūlija ir mirusi.
– Elizabete, kas ir Džūlija?
– Džū… Džūlija Māstersa. Mana draudzene Džūlija. Šurp brauc mašīna. Man jāpaslēpjas.
– Tā ir patruļmašīna. Tā ir palīdzība.
– Vai jūs to skaidri zināt? – Panika plosīja Elizabetes krūtis, neļāva elpot. – Pavisam droši zināt?
– Viņi ziņo pa rāciju, ka tuvojas adresei. Es likšu paspīdināt ugunis. Jūs viņus redzēsiet.
– Jā. Jā! Ak Dievs! Es redzu. – Grīļodamās Elizabete devās uz priekšu un izgāja gaismā. – Paldies!
– Jūs esat drošībā, Elizabete.
Policija gribēja Elizabeti vest uz slimnīcu, bet viņa, to izdzirdējusi, vēl vairāk satraucās, tāpēc tika nogādāta iecirknī. Ietinusies segā, kuru viens no policistiem bija aplicis viņai ap pleciem, viņa turpināja drebēt automašīnas aizmugures sēdeklī.
Viņu ieveda istabā, kurā atradās tikai galds un krēsli. Viens policists palika pie viņas, bet otrs aizgāja atnest kafiju.
– Pastāsti, kas notika!
Elizabete atminējās, ka policists bija nosaucis savu vārdu. Bleklijs. Viņam bija barga seja, nogurušas acis, taču tieši viņš bija iedevis Elizabetei segu.
– Mēs aizgājām uz klubu. Mēs ar Džūliju aizgājām uz klubu.
– Ar Džūliju Māstersu.
– Jā.
– Uz kādu klubu?
– “Noliktava 12”… – Jāizstāsta patiesība. Vairs nedrīkstēja būt nekādu melu. – Es izgatavoju mums viltotas personu apliecības.
Policista seja nepauda gandrīz nekādu pārsteigumu, kad viņš informāciju pierakstīja mazā piezīmju bloknotā.
– Cik tev gadu?
– Sešpadsmit. Septembrī būs septiņpadsmit.
– Sešpadsmit, – viņš atkārtoja, nopētot Elizabeti, viņa balss un skatiens bija stingri. – Kur ir tavi vecāki?
– Man ir tikai māte. Viņa aizbraukusi uz mediķu sanāksmi.
– Mums jāpaziņo viņai par notikušo.
Elizabete tikai aizvēra acis.
– Jā. Doktore Sūzana Fiča. Uzturas viesnīcā Westin Peachtree Plaza Atlantā.
– Labi. Tātad tu viltoji apliecības, lai iekļūtu “Noliktavā 12”. – Jā, piedodiet! Arestējiet mani, bet jums jāatrod tie, kuri nogalināja Džūliju.
– Tu teici, ka biji mājā, nevis klubā.
– Mēs klubā iepazināmies ar Aleksu. Pēc tam aizbraucām uz viņa māju. Mums to nevajadzēja darīt. Mēs dzērām. Mums tā nevajadzēja. Man kļuva nelabi, tad es izgāju ārā, jo… – Atkal pār vaigiem noritēja asaras. – Es paliku uz terases, un tad istabā uzradās divi vīrieši. Viņi nošāva Aleksu un, kad tur iegāja Džūlija, viņu arī nošāva. Es aizbēgu.
– Vai tu zini, kur ir viņa māja?
– Es to varu atrast. Varu jūs turp aizvest vai parādīt kartē. Bet adresi neapskatījos. Tas bija muļķīgi. Es rīkojos muļķīgi. Lūdzu, Džūliju nedrīkst tur tā atstāt!
– Vai tu zini Aleksa uzvārdu?
– Es… Jā! – Paldies Dievam! – Viņš teica, ka ir Alekss, bet vīrietis, kurš viņu nogalināja, sauca viņu par Alekseju. Aleksejs Gurevičs.
Bleklijs saspringa, viņa acis kļuva modras.
– Tu saki, ka atradies Alekseja Gureviča mājā, kur biji lieciniece dubultai slepkavībai?
– Jā. Jā. Jā. Lūdzu.
– Mirkli uzgaidi. – Bleklijs piecēlās, un tobrīd ienāca policists ar kafiju. Bleklijs viņam kaut ko klusu pateica. Svešais policists uzmeta Elizabetei ātru skatienu un izsteidzās no telpas. – Ņemot vērā tavu vecumu, – Bleklijs atkal pievērsās Elizabetei, – mēs informēsim Bērnu aprūpes dienestu. Un tagad ar tevi parunās detektīvs.
– Bet Džūlija? Vai nevaru vispirms aizvest jūs uz to māju? Es viņu tur atstāju.
– Mēs zinām, kur dzīvo Gurevičs.
Bleklijs atstāja Elizabeti vienu un atgriezās pēc piecpadsmit minūtēm ar krūzi vistas buljona no automāta. Elizabetei bija licies, ka neko nespēs ieēst, taču pēc pirmā malka izmocītais kuņģis prasīja vēl.
Pēc buljona un kafijas viņai iestājās reakcija, kas izpaudās briesmīgā nogurumā. Tam padevusies, Elizabete nolieca galvu uz galda un aizvēra acis.
Ārpusē detektīvs Šons Railijs nostājās blakus savai pāriniecei pie spoguļstikla sienas.
– Lūk, mūsu lieciniece.
– Elizabete Fiča, sešpadsmit gadus veca, Silvas Piemiņas slimnīcas galvenās ķirurģes doktores Sūzanas Fičas meita. – Brenda Grifita iedzēra lielu malku Starbucks kafijas. Pēc piecpadsmit gadiem policijā nakts izsaukumi viņai bija ierasti. Tomēr kafija uzmundrināja. – Bērnu aprūpes dienesta pārstāve jau ir ceļā.
– Vai apstākļi apstiprinājās?
– Gurevičam viena lode pierē, divas aiz auss. Liels kalibrs, no tuva attāluma. Nošautā sieviete… pēc personas apliecības spriežot, Džūlija Māstersa… divdesmit vienu gadu veca, bet lieciniece stāsta, ka vecums neatbilst īstenībai. Policisti no nozieguma vietas ziņo, ka viņa saņēmusi divus šāvienus galvā.
– Sešpadsmit gadu, nolādēts! – Railijs, policists ar divdesmit gadu pieredzi, hroniskām muguras sāpēm un jau paplāniem brūniem matiem, nogrozīja galvu. – Viņai ir veicies, ka palikusi dzīva.
– Tātad noskaidrosim, ko viņa zina, – Brenda norādīja. – Ļauj man uzņemties vadību… es izturēšos laipni. Ja puse no viņas sniegtās liecības ir patiesība, viņa ir pārdzīvojusi ellišķīgu nakti. Tur jau nāk Bērnu aprūpes dienesta pārstāve.
– Atnesīšu bērnam kokakolu vai kaut ko tamlīdzīgu, – Railijs