izjūtu, taču Elizabete tikai atklāja, cik daudz palaidusi garām un cik maz īstenībā zināja par reālo pasauli.
Māte pie viņas tā arī neatnāca.
Katru rītu Džons un Terija nomainīja nakts dežurētājus, un ik vakaru Bills un Linda nomainīja viņus. Reizēm viņi kaut ko izcepa vai izvārīja; Džonam padevās brokastis. Lielākoties viņi visu atveda gatavu. Pienu, burgerus, cāli vai kaut ko no ķīniešu virtuves. Juzdamās neērti – daļēji kā attaisnodamās –, Elizabete sāka eksperimentēt virtuvē. Receptes, viņasprāt, varēja salīdzināt ar formulām. Virtuve bija kaut kas līdzīgs laboratorijai.
Izrādījās, ka eksperimenti virtuvē viņu saista. Viņai patika sasmalcināt, maisīt, izbaudīt smaržas un garšas.
– Kas šodien paredzēts ēdienkartē? – Jautāja Džons ienākot, un Elizabete pacēla galvu no savas vietas pie galda.
– Pamēģināšu sautējumu ar cāli.
– Tam vajadzētu būt garšīgam. – Viņš ielēja sev kafiju. – Mana sieva tādu gatavo, lai pamudinātu bērnus ēst dārzeņus.
Elizabete zināja, ka viņam ir sieva Medija un divi bērni. Septiņus gadus vecais dēls Maksfīlds, kura vārds izvēlēts par godu gleznotājam Maksfīldam Perišam, un piecgadīgā meitiņa Emīlija, kam ticis Emīlijas Brontē vārds.
Džons viņai bija rādījis kabatas portfelī glabātās bērnu fotogrāfijas un labprāt stāstīja par viņiem jautrus atgadījumus. Elizabete nojauta, ka tā viņš cenšas iedraudzēties. Diemžēl viņa bija spiesta arī atzīt, ka pašai nav priecīgu bērnības atmiņu.
– Vai viņi par jums raizējas? Par to, ka jūs strādājat tiesiskās kārtības nodrošināšanas struktūrā?
– Makss un Ema? Viņi vēl ir pārāk mazi, lai raizētos. Viņi saprot tikai to, ka dzenāju sliktos puišus, un pagaidām ar to pietiek. Medija? – Viņš apsēdās ar kafijas krūzi rokā. – Jā, mazliet. Tā ir mana darba neatņemama sastāvdaļa. Viņai ir diezgan grūti, jo es pārāk daudz stundu, pārāk daudz laika pavadu prom no mājām.
– Jūs teicāt, ka viņa ir tiesu stenogrāfiste.
– Jā, līdz Maksa piedzimšanai. Tā diena tiesā bija labākā manā mūžā. Es tik ļoti apjuku, kad Mediju ieraudzīju, ka gandrīz nespēju nosaukt savu vārdu. Viņa bija skaistākā meitene pasaulē. Pats nezinu, kā man izdevās viņu uzaicināt uz satikšanos, nemaz nerunājot par precēšanos.
– Jūs esat ļoti kārtīgs cilvēks, – Elizabete sacīja. – Fiziski valdzinošs. Labsirdīgs, ar plašiem uzskatiem un dažādām interesēm. Turklāt vīrietis, kam ir vara un ierocis, sievietei instinktu līmenī bieži vien šķiet pievilcīgs.
Džona acīs iezibējās smieklu dzirksts.
– Liza, tu esi nepārspējama.
– Kaut es būtu pavisam parasta!
– Nevajag. Tu proti par sevi pastāvēt, tu esi biedējoši gudra, drosmīga, iejūtīga, un tev ir dažādas intereses. Es nemaz nevaru uzskaitīt. Zinātne, tiesības, veselība un pareiza ēšana, mūzika un grāmatas, tagad kulinārija. Kas vēl paredzams?
– Vai iemācīsiet mani rīkoties ar ieroci?
– Kas tad tas par jaunumu? – Džons nolika krūzi uz galda.
– Kaut vai vēl viena mana interese.
– Liza!
– Man naktīs rādās murgi.
– Mīļā… – Džons pieskārās viņas plecam. – Par ko tad?
– Es sapnī redzu to nakti. Lai gan apzinos, ka tādu reakciju jau varēja gaidīt.
– Bet tāpēc tev nav vieglāk.
– Nē, nav. – Elizabete pievērsa skatienu pavārgrāmatai un prātoja, vai pasaule viņai reiz atkal būs tikpat vienkārša kā ēdienu sastāvdaļas un izejvielu svēršana. – Man sapņos rādās, ka esmu aizvesta uz atpazīšanu. Un Korotkijs mani redz. Es to zinu, jo viņš smaida. Tad viņš pasniedzas sev aiz muguras… kā tonakt. Darbība palēninās, kad viņš izņem ieroci. Neviens uz to nereaģē. Viņš caur stiklu šauj uz mani.
– Viņš taču tevi neredzēja.
– Jā, es saprotu. Tas ir racionāli un loģiski. Bet man ir bailes un emocijas, zemapziņas bailes un emocijas. Es cenšos par to nedomāt, aizņemt prātu ar kaut ko citu.
– Kāpēc tu nepiezvanīji mātei?
– Kāpēc man būtu viņai jāzvana?
Patiesais apmulsums, ko pauda Elizabetes jautājums, lika Džonam apvaldīt lamuvārdu, kas bija gatavs izlauzties pār lūpām.
– Neaizmirsti, ka tu vari saņemt mūsu psihologa palīdzību. Iepriekš tu atteicies ar kādu runāt, bet…
– Man joprojām tas nav vajadzīgs. Kāda jēga? Es pati saprotu, kas noticis un kā. Prātā norisinās procesi, kuri jāiztur. Tomēr tajā sapnī Korotkijs mani nogalina. Vai nu mājās, jo sapnī viņš mani atrod, vai atpazīšanā, tāpēc ka redz mani cauri stiklam. Un es jūtos bezpalīdzīga. Man nav nekādu iespēju glābties, man nav ieroča. Es nevaru sevi aizstāvēt. Taču man jābūt spējīgai sevi aizstāvēt. Es nevēlos būt bezpalīdzīga.
– Tev šķiet, ka jutīsies drošāk, ja iemācīsies šaut?
– Jā, tieši tā.
– Tad es tev parādīšu, kā apieties ar ieroci. – Džons izvilka pistoli no maksts, izņēma aptveri un nolika malā. – Šis ir Gloka sistēmas deviņpadsmitā modeļa ierocis. Standarta paraugs. Aptverē ir piecpadsmit patronu.
Viņš iedeva Elizabetei ieroci rokā.
– Polimērs. Es izlasīju internetā.
– Par to es nešaubos.
– Nav tik smags kā likās. Bet svērtu vairāk, ja tajā būtu ievietotas patronas.
– Pagaidām lai tas paliek nepielādēts. Parunāsim par drošību.
Elizabete pacēla galvu un ieskatījās viņam acīs.
– Labi.
Pēc pamatprincipu izklāsta Džons lika viņai piecelties un parādīja, kā nomērķēt, kā turēt ieroci.
Istabā ienāca Terija.
– Apžēliņ, Džon!
– Tas nav pielādēts, – Elizabete ātri paskaidroja.
– Nē, apžēliņ!
– Liza, atvaino mūs uz brīdi.
– Ak jā. Protams. – Negribīgāk, nekā pati iztēlojās, Elizabete atdeva viņam revolveri. – Būšu savā istabā.
– Pie velna, ko tu atļaujies? – Terija noprasīja, līdzko Elizabete bija izgājusi.
– Viņa vēlas iemācīties, kā jārīkojas ar ieroci.
– Nu, es savukārt vēlos, lai Džordžs Klūnijs guļ kails man blakus, bet tāpēc jau neesmu mēģinājusi viņu nolaupīt. Pagaidām.
– Viņai rādās murgi, Terij.
– Sasodīts! – Viņa attaisīja ledusskapi un izņēma kokakolu. – Atvaino, Džon, tam bērnam tiešām ir ļoti smagi. Bet atļaut viņai lietot tavu dienesta ieroci… tas nu gan nav risinājums.
– Viņa domā, ka ir. Meitenei ir svarīgi nejusties bezpalīdzīgai. Kurš viņu par to vainos? Cauru dienu varam atkārtot, ka viņa ir drošībā, taču viņa jūtas citādi.
– Saprotu, Džon, saprotu. Viņai