aplūkoja anotāciju un, nepacēlis skatienu no grāmatas, turpināja soļot gar grāmatu kaudzēm.
Grāmatnīcā valdīja patīkama, nesteidzīga atmosfēra, ko radīja neuzkrītošās pārejas starp telpām un čīkstošas kāpnes, kas veda uz darbistabu augšstāvā un noliktavu. Suvenīri, kārtis, vietējo amatnieku darinājumi, pa druskai no visa – un, protams, grāmatas, grāmatas un vēlreiz grāmatas plauktos, uz galdiem un kastēs, kas tā vien vilināja klejot pa veikala telpām.
Arī šī bija veca ēka, kas pieredzējusi karu, izmaiņas, bagātus un arī grūtus laikus. Tagad maigos krāsu toņos ieturētais nams ar veco dēļu grīdām joprojām līdzinājās tai ciematiņa ēkai, kas tā savulaik bijusi.
Beketam vienmēr šķita, ka šeit smaržo pēc grāmatām un sievietēm. Tas bija izskaidrojams ar faktu, ka veikalā strādāja tikai sievietes.
Viņš atrada nesen izdotu Voltera Mozlija darbu un paņēma arī to. Uzmetis skatienu kāpnēm, kas veda uz biroju augšstāvā, Bekets pa atvērtām durvīm iegāja veikala tālākajā telpā. Viņš dzirdēja cilvēku balsis un drīz vien saprata, ka tur runā maza meitene un sieviete, kuru viņa sauca par mammu.
Klēras bērni bija puikas. Tagad jau trīs, Bekets nodomāja. Varbūt viņa šodien nebija ieradusies darbā vai arī atnāks vēlāk. Galu galā Bekets bija šeit, lai iedzertu kafiju, nevis lai satiktu Klēru Mērfiju. Klēru Brūsteri, viņš sev atgādināja. Viņas uzvārds bija Brūstere jau desmit gadus, tāpēc viņam derētu pie tā beidzot pierast.
Klēra Mērfija Brūstere, viņš uzjautrinājās. Triju bērnu māte, grāmatnīcas vadītāja. Paziņa no vidusskolas laikiem, kura atgriezās dzimtajā pilsētā pēc tam, kad snaiperis Irākā sagrāva Klēras dzīvi un padarīja viņu par atraitni.
Bekets nebija šeit ieradies, lai satiktu Klēru, kaut gan viņš priecātos, ja viņa te tomēr būtu. Viņam nebija iemesla apzināti censties satikt sava bijušā skolas biedra atraitni – skolas biedra, kurš viņam patika un kuru viņš apskauda.
– Atvaino, ka tev nācās gaidīt. Kā klājas, Bek?
– Ko? – Viņš pagriezās pret Loriju. Klients aizgāja, un aiz viņa noskanēja durvju zvaniņš. – Tas nekas. Es atradu dažas grāmatas.
– Kas to būtu gaidījis, – Lorija atbildēja un pasmaidīja.
– Jā, tā gadās reti. Ceru, ka dabūšu arī atdzesētu cappuccino.
– Es varu to nokārtot. Šovasar mēs atdzesējam visu. – Lorijas zeltaini brūnie mati bija sasprausti ar sprādzi, lai kaut nedaudz glābtos no karstuma. Viņa norādīja uz glāzītēm.
– Vai tu gribēsi lielo kafiju?
– Pavisam noteikti.
– Kā sokas viesnīcas atjaunošanas darbi?
– Tie virzās uz priekšu. – Bekets piegāja pie letes, un Lorija pievērsās kafijas automātam.
Skaistule, Bekets nodomāja. Šī meitene strādāja Klēras grāmatnīcā kopš tās atvēršanas, veltot laiku gan skolai, gan darbam. Vai tas sākās pirms pieciem vai sešiem gadiem? Grūti noticēt, ka pagājis tik ilgs laiks.
– Pircēji mums to visu laiku jautā, – Lorija turpināja. – Kad, kad, kad, kas, kā? Visus it sevišķi interesē brīdis, kad tu noņemsi celtniecības plēvi un ļausi mums apskatīt tava darba augļus.
– Tad es izbojāšu atklāšanas dienas pārsteigumu.
– Man tas neliek mieru.
Saruna un kafijas automāta radītais troksnis neļāva Beketam sadzirdēt viņas parādīšanos, bet viņš to sajuta. Bekets palūkojās pāri plecam, un viņa kāpa lejup pa kāpnēm, plaukstai slīdot gar kāpņu balstu.
Beketa sirds iepukstējās straujāk. Tāda bija viņa reakcija uz Klēras parādīšanos kopš sešpadsmit gadu vecuma.
– Sveiks, Bek! Man šķita, ka dzirdu tavu balsi.
Klēra pasmaidīja, un viņam likās, ka sirds pārstājusi pukstēt.
2. NODAĻA
Bekets saņēmās. Viņš pieklājīgi pasmaidīja un noraudzījās, kā Klēra iet pa kāpnēm un kā šūpojas viņas garie, zirgastē saņemtie mati. Viņa radīja asociācijas ar saulespuķi – gara, gaiša un priecīga. Klēras pelēkajās acīs bija manāmi zaļas krāsas lāsumiņi, kas piešķīra skatienam mirdzumu ikreiz, kad viņa pasmaidīja.
– Jau pāris dienu neesmu tevi redzējusi, – viņa teica.
– Es biju Ričmondā. – Bekets ievēroja, ka Klēras āda ir iesauļota un ieguvusi zeltainu nokrāsu. – Vai es palaidu garām kaut ko būtisku?
– Ļauj padomāt. Kāds nozaga Kerolas Tekeres dārza rūķi.
– Tas ir asinis stindzinošs noziegums.
– Viņa ir izsludinājusi atlīdzību desmit dolāru apjomā.
– Es mēģināšu rūķi atrast.
– Vai ir kādi jaunumi saistībā ar viesu namu?
– Mēs sākām ieklāt ģipškartonu.
– Tie ir novecojuši jaunumi, – Klēra atbildēja. – Es to vakar uzzināju no Eiverijas, kurai to pastāstīja Rajs, kad bija ienācis pēc picas.
– Mana māte izraugās mēbeles, un drīzumā ķersies pie audumu izvēles.
– Lūk, tie gan ir jaunumi! – Pelēkajās acīs iemirdzējās zaļie lāsumiņi; Beketa sirds pamira, tos ieraugot. – Es gribētu uzzināt, kādas mēbeles viņa ir izvēlējusies. Tās būs skaistas, par to es nešaubos. Dzirdēju baumas, ka tiks iegādāta arī vanna no vara.
Bekets pacēla gaisā trīs pirkstus.
Klēra iepleta acis; zaļie lāsumiņi iegailējās. Man drīzumā būs nepieciešams skābekļa balons, Bekets nodomāja.
– Trīs vannas? Kur jūs tās atradāt?
– Mums ir sakari.
Klēra paskatījās uz Loriju un izdvesa ilgu, sievišķīgu nopūtu.
– Vai vari iztēloties peldi vara vannā? Tas būtu romantiski.
Diemžēl Bekets uzreiz iztēlojās, kā Klēra novelk glīto vasaras kleitiņu, rotātu ar sarkanām magonēm zilā laukā, un iegremdējas ūdenī.
Tas vairs nav izturams!
– Kā klājas bērniem? – Bekets jautāja un izvilka no kabatas naudas maku.
– Lieliski. Mēs gatavojamies skolai, un viņi ir priecīgi satraukti. Harijs gan izliekas, ka viņam ir vienalga, jo viņš ies jau trešajā klasē. Viņš un Liems dalās savā plašajā pieredzē ar Mērfiju. Grūti noticēt, ka mans mazulītis jau apmeklē bērnudārzu.
Bērnu pieminēšana Beketam ikreiz lika justies labāk, jo tad viņš varēja ievietot Klēru kategorijā “māte”, kas liedza iztēloties viņu kailu.
– Ak, – Klēra norādīja uz Mozlija grāmatu, kuru Lorija grasījās ielikt iepirkumu maisiņā. – Man vēl nav bijusi iespēja to izlasīt. Es gribēšu uzzināt tavu viedokli.
– Protams. Tu vari kādu dienu ienākt ciemos.
Viņa pavēra muti.
– Mēs ik dienu mēģinām ielūkoties sānu logos. – Tu vari izmantot ieejas durvis pagalma pusē.
– Tiešām? Es to labprāt darītu, bet man bija radies iespaids, ka tu nevēlies liekus traucēkļus.
– Parasti jā, bet… – Bekets