.

misiņa disks ar caurumiņiem. Viņš zināja, ka zem grīdas kapenēs atrodas Kristofera Rena atdusas vieta – šis arhitekts pirms gandrīz četrsimt gadiem bija smagi strādājis, projektēdams Svētā Pāvila katedrāli. Saulei līdzīgo zīmi grīdā apjoza Renam veltīts gravējums latīņu valodā: “Lasītāj, ja meklē viņa kapa pieminekli, paraugies apkārt.”

      Entrims tā arī rīkojās.

      Nav peļami, nemaz nav peļami.

      Eja starp margām un galerijas akmens sienu bija mazliet platāka par jardu, un parasti tur pūļiem grozījās tūristi ar fotoaparātiem rokās. Tovakar katedrālē valdīja tukšums, un viņi bija vienīgie galerijas apmeklētāji.

      – Kuru vārdu tu patlaban izmanto? – viņš klusā balsī vaicāja.

      – Gajs Velss.

      Viņš virzīja skatienu augšup uz kupolu. Freskas bija izgaismotas no aizmugures. No tām pretī vērās tēli, kas atspoguļoja Svētā Pāvila dzīves ainas.

      Lietus lāses aizvien spēcīgāk bungoja pa jumtu.

      – Pašlaik Kotons Malons un Īans Danns tiek vesti automašīnā, – Velss stāstīja. – Es ceru, ka zēns ir paturējis zibatmiņu. Ja ir, tad risks vēl var attaisnoties.

      Entrims gan tik pārliecināts nebija.

      – Šī mīkla ir piecsimt gadu veca, – sarunbiedrs stāstīja. – Mozaīkas gabaliņi ir rūpīgi noslēpti. Tos atrast nav bijis viegli, taču mēs pamazām virzāmies uz priekšu. Diemžēl Henrija Astotā kapličā neko neatradām.

      Šim pārdrošajam solim viņš bija devis piekrišanu tālab, ka līdz ar Ferova Karija negaidīto bojāeju bija atsviesta atpakaļ visas operācijas gaita un nācās riskēt. Kapenes savas pastāvēšanas laikā izpētītas tikai vienu reizi – tūkstoš astoņsimt trīspadsmitajā gadā. Tai brīdī bijis klāt pats karalis Viljams IV, un visas darbības rūpīgi atzīmētas. Aprakstos nav minēts, ka Henrija VIII zārks atvērts. Tas nozīmēja, ka viņa mirstīgās atliekas gulējušas neskartas kopš tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada. Bija cerēts, ka atklāsies – vecais, resnais Tjūdors ir paņēmis noslēpumu sev līdzi kapā.

      Taču tur glabājās vienīgi kauli.

      Kārtējā neveiksme.

      Turklāt dārga.

      – Diemžēl, – Bleiks Entrims atteica. – Briti tagad būs modri. Mēs esam apgānījuši viņu karalisko kapliču.

      – Tīrs darbs, gan iekļūstot, gan aizejot. Bez lieciniekiem. Aizdomas uz mums nemūžam nekritīs.

      – Vai zināms kas vairāk par Karija nāves apstākļiem?

      Bija pagājis mēnesis, kopš Ferovs Karijs nokrita (vai tika nogrūsts) Londonas metro vilciena priekšā. Tobrīd tur grozījās Īans Danns, apzagdams Kariju, un pēc uzbrukuma aģentam bija redzēts ar zibatmiņu rokā steigšus pametam staciju. Vajadzēja noskaidrot, kas zēnam ir sakāms par šo gadījumu, un arī zibatmiņa bija jāatgūst.

      Lietus ārpusē nerimās.

      – Tu taču aptver, ka tā var būt vienīgi leģenda, – Velss aizrādīja. – Bez mazākās patiesības drusciņas.

      – Bet… ko Karijs bija atradis? Kādēļ viņš par to tik ļoti priecājās?

      Dažas stundas pirms bojāejas Karijs bija piezvanījis un ziņojis, ka lietā noticis pavērsiens. CIP nolīgtais analītiķis ar grādu šifrēšanā bija īpaši izvēlēts operācijai “Karaļa viltība”. Taču aizvadīto dažu mēnešu laikā Karijs izmeklēšanā bija pavirzījies uz priekšu visai maz, tālab Entrims apsvēra iespēju viņu nomainīt. Tālruņa zvans šos plānus bija mainījis, un viņš nosūtīja kādu cilvēku sagaidīt Kariju Oksfordas loka stacijā, lai tad dotos kopīgi izpētīt Karija atradumu. Taču abi tā arī nesatikās. Slepkavība? Pašnāvība? Negadījums? To neviens nezināja. Vai atbildi varētu sniegt zibatmiņa, kas bija redzēta rokā Īanam Dannam?

      Entrims no sirds cerēja, ka varētu.

      – Turpmāk es uzturēšos tepat, pilsētā, – viņš pavēstīja Velsam.

      Vakarā viņš iegriezīsies vienā no saviem iecienītajiem restorāniem. Paša kulinārās dotības aprobežojās ar norādēm uz etiķetes par to, kā uzsildīt produktu mikroviļņu krāsnī, tādēļ viņš parasti ieturēja maltītes ārpus mājas, dodot priekšroku kvalitātei, nevis taupībai. “Cerams, ka tai viesmīlei šodien ir dežūra. Ja nebūs, es viņai piezvanīšu.” Abi jau iepriekš vairākkārt bija izbaudījuši laiku kopā.

      – Es tomēr gribu noskaidrot, – Velss ieteicās, – kāda vajadzība iesaistīt tai visā Kotonu Malonu? Tas šķiet lieki.

      – Mums noderēs jebkura palīdzība.

      – Viņš vairs nav aģents. Nesaprotu, kā viņš var mums palīdzēt.

      – Var.

      Neko citu Entrims negrasījās izpaust.

      Durvju aila, pa kuru viņš bija ienācis galerijā no pirmā stāva, atradās dažu pēdu attālumā. Galerijas pretējā galā bija otra izeja no Čukstu galerijas. – Paliec tepat, līdz būšu aizgājis. Nav nepieciešamības mums parādīties kopā.

      Pa balkonu, kas piekļāvās katedrāles augšpuses apaļajai sienai, viņš nonāca tieši pretējā pusē. Velss stāvēja simts pēdu attālumā un vēroja viņu. Plāksnīte blakus izejai vēstīja: “Pačuksti sienai, un tevi sadzirdēs otrā pusē.”

      Tā radies Čukstu galerijas nosaukums.

      Nolēmis par to pārliecināties, Entrims nostājās ar seju pret pelēko akmens sienu un nomurmināja: – Pieraugi, ka nesalaižam visu dēlī ar Malonu un Dannu.

      Mājiens apliecināja, ka teiktais ir saprasts.

      Velss nozuda arkveida ailā. Entrims grasījās sekot viņa paraugam, bet tad klusumā atskanēja paukšķa atbalss.

      Tam sekoja kliedziens, kas skanēja no pretējās puses.

      Vēl viens paukšķis.

      Kliedziens pārtapa vaidā.

      Entrims metās atpakaļ pa galeriju. Ailā neviena neredzēja, un viņš devās uz priekšu. Spēris dažus soļus lejup pa spirālveida kāpnēm, viņš ieraudzīja uz akmens pakāpieniem guļam Velsu, kurš bija nokritis uz mutes, un no divām brūcēm plūda asinis. Apvēlis cietušo uz muguras, Entrims pamanīja viņa acīs pazibam neticības dzirksti.

      Velss atvēra muti, grasīdamies kaut ko teikt.

      – Turies! – Entrims sacīja. – Es izsaukšu ārstus.

      Ievainotais cieši ieķērās viņa mēteļa piedurknē.

      – Tam… nebija… jānotiek.

      Augums kļuva ļengans. Entrims mēģināja sataustīt pulsu. Velti.

      Notiekošais Entrimu satrieca.

      “Ko tas, velns parāvis, nozīmē?”

      Viņš izdzirdēja lejā attālināmies soļus. “Esmu bez ieroča, jo nebiju paredzējis grūtības. Kādēļ gan?” Viņš sāka mērot divsimt piecdesmit deviņus pakāpienus lejup, bet saglabāja modrību, jo aiz katra pagrieziena baidījās ieraudzīt šāvēju. Nonācis kāpņu pakājē, viņš piesardzīgi palūkojās jomā, bet redzēja vienīgi saujiņu apmeklētāju. Iepretī tālākajā transeptā kāds stāvs virzījās uz izejas durvju pusi.

      Vīrietis.

      Tas apstājās, pagriezās un notēmēja ieroci.

      Entrims metās guļus.

      Taču šāviens nesekoja.

      Viņš pielēca kājās,