cietsirdīgais zeņķi! – piepeši nogārdza tēvs. – Vai tu manī klausies?
Dusmu izpausme jaunekli, kā parasti, nobiedēja. Nodrebējis viņš no jauna pievērsa skatienu gultai. – Es klausos.
– Visi prom! – karalis pavēlēja.
Un tie, kas stāvēja ap gultu, steigšus atstāja telpu.
Palika vienīgi tēvs un dēls.
– Ir kāds noslēpums, kas tev jāzina, – sacīja tēvs. – Par to es nekad neesmu ar tevi runājis.
Henrija VII sejā pavīdēja apcerīga, domīga izteiksme.
– No manis mantojumā tu saņemsi naudu un veltēm bagātu karaļvalsti. Bet es jau izsenis esmu apguvis mācību neuzticēties citiem pilnībā. Tev jārīkojas tāpat. Ļauj apkārtējiem domāt, ka tu viņiem uzticies, bet patiesībā uzticies tikai sev. Nevienam nezinot, es esmu uzkrājis bagātības, kuras pēc tiesas un taisnības pieder tikai tiem, kuru dzīslās tek Tjūdoru asinis.
Vai patiesi?
– To es esmu nobēdzinājis kādā vietā, kas labi sen bija zināma templiešiem.
Šī ordeņa nosaukumu jaunais Henrijs nebija dzirdējis diezgan ilgu laiku. Agrāk tas darbojās Anglijā, taču jau divsimt gadu ordeņa pārstāvji te nebija manīti. Templiešu baznīcas un īpašumi gan palika, izkaisīti pa malu malām, un viņš dažus bija apskatījis. Kurā no tiem glabājas noslēpums?
Tas bija jānoskaidro.
Tālab viņš vēl reizi pakļāvās un beidzamo reizi pievērsa tēvam padevīgu skatienu.
– Tavs pienākums, – tēvs turpināja, – ir sargāt šīs bagātības un nodot tās savam dēlam. Es cīnījos, lai mūsu dzimta kāptu tronī, un, zvēru pie Dieva, tavs pienākums ir pieraudzīt, lai tā paliek.
Šajā jautājumā viņu domas saskanēja.
– Tev tur patiks. Tā vieta man ir labi kalpojusi, un arī tev tā labi kalpos.
Ketlīna cieši vērās Metjūsā. – Vai tā ir patiesība?
Viņš pamāja ar galvu. – Cik mums zināms, jā. Šis stāsts ir iekļauts arhīvā, kas nav pieejams sabiedrībai.
– Šīs ziņas ir piecus simtus gadu vecas.
– Un pārsteidzošā kārtā izraisīs sprādzienam līdzīgas sekas pat mūsdienās, ja nonāks atklātībā. Tādēļ mēs esam šeit.
“Kā tas var būt?” Ketlīna prātoja, bet cieta klusu.
– Sers Tomass Raieslijs uzrakstījis tās dienas, tūkstoš piecsimt devītā gada divdesmitā aprīļa, notikumu izklāstu. Nākamajā dienā Henrijs Septītais nomira. Diemžēl Raieslijs nevarēja pierakstīt to, ko tēvs patiesībā bija izstāstījis dēlam. Tomēr mums zināms, ka Henrijs Astotais nodeva ziņas par šo īpašo vietu savai sestajai sievai Ketrīnai Parrai īsi pirms savas nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā. Mēs arī zinām, ka Henrija Septītā turība nāves brīdī lēsta aptuveni četrarpus miljonu mārciņu apmērā. Mūslaiku naudā tas nebūtu aprēķināms, jo lielākā daļa mantojuma bija dārgmetāli, kuru apjoms un kvalitāte nav droši nosakāma. Taču nebūtu izslēgts, ka summa sasniegtu vairākus miljardus mārciņu.
Metjūss pastāstīja par vīra un sievas sarunu, kas notika pie Henrija Astotā nāves gultas tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada janvārī un ļoti līdzinājās tēva un dēla sarunai pirms trīsdesmit astoņiem gadiem.
– Attiecībās ar sievietēm Henrijs Astotais bija nejēga, – Metjūss paziņoja. – Viņš velti uzticējās Ketrīnai Parrai, kura Henriju ienīda. Par visu mazāk viņa gribētu nodot uzticētās ziņas Edvardam Sestajam. – Metjūss brīdi klusēja. – Vai jūs zināt daudz par Ketrīnu Parru?
Ketlīna papurināja galvu.
Metjūss pastāstīja, ka viņa piedzimusi kādai Henrija Astotā kurtizānei un nosaukta par godu viņa pirmajai sievai Aragonas Katrīnai. Labi izglītotā sieviete pratusi franču, spāņu un itāliešu valodu. Henrijs apprecēja viņu tūkstoš piecsimt četrdesmit trešajā gadā. Kad karalis nomira, Ketrīna Parra bija tikai trīsdesmit četrus gadus veca. Drīz pēc tam viņa apprecējusies vēlreiz – ar Tomasu Seimūru – un drīz jau gaidīja no viņa bērnu. Pārcēlusies uz Sjūdli pili Glosteršīrā, viņa tūkstoš piecsimt četrdesmit astotā gada augustā dzemdēja meitiņu un pēc sešām dienām nomira. Seimūrs nodzīvoja līdz nākamā gada martam, kad tika sodīts ar nāvi par nodevību. Pēc tam atmiņas par Ketrīnu Parru, Tomasu Seimūru un viņu meitu Mēriju nogrima aizmirstībā.
– Taču ir iespējams, ka tagad situācija mainīsies, – atzina Metjūss.
Ketlīna aptvēra, ka norisinās kaut kas nopietns. Tā Vindzoras pilī bija izteicies priekšnieks. Runas par to, ka viņas karjerai Smago organizēto noziegumu pārvaldē pienācis gals, un atgriešanās Midlholā bija uzjundījušas atmiņas par to, kā viņa kopā ar citiem baristriem un studentiem sēdēja pie šiem galdiem un ieturēja maltīti – tāds pienākums bija laiku pa laikam jāpilda katram Midltemplas loceklim. Kādreiz, pirms vairākiem gadsimtiem, pusstundu pirms pusdienām uz Midlholas kāpnēm pūta ragu. Taču tie, kas bija izgājuši medīt zaķus Temzas tālajā krastā, pūtienus nedzirdēja, tādējādi laika gaitā ragam atradās vieta arhīvā.
Viņa bieži bija iztēlojusies, kāda dzīve te ritējusi pirms simtiem gadu, kā studenti gatavojās apgūt jurista profesiju. Iespējams, viņa drīz atgriezīsies un pati to izbaudīs.
Taču nedrīkstēja tik viegli piekāpties.
– Kāpēc esmu šurp atsaukta?
Smago organizēto noziegumu pārvaldes direktors bija izteicies: “Viņi lūdza piesaistīt lietai tieši tevi.”
– Bleiks Entrims.
Sen nedzirdēts vārds. Tiklīdz tas atskanēja Midlholā, Ketlīna aptvēra, ka pārsteigumi nebeidzas un situācija kļūst arvien sarežģītāka.
– Acīmredzot jums nav noslēpums, ka mēs ar Entrimu kādreiz bijām tuvi.
– Mēs cerējām, ka vienā no mūsu pārvaldēm atradīsies cilvēks, kas viņu pazīst. Meklējumos datubāzē uzgājām visai spīdošu Entrima rekomendāciju par jums, kas iekļauta jūsu pieteikumā darbam pārvaldē.
– Jau desmit gadus es neesmu ne ar viņu sarunājusies, ne viņu redzējusi.
“Un arī negribu,” Ketlīna domās piebilda.
– Jūsu tēvs bija Midltemplas loceklis, – atgādināja Metjūss. – Arī jūsu vectēvs un vecvectēvs. Visi bija baristri. Jūsu vecvectēvs bija benčers. Jums bija paredzēts iet viņu pēdās. Lai arī jūs pametāt jurisprudenci un kļuvāt par inspektori, tomēr līdz pat šai dienai nesatricināmi uzturat piederību Midltemplas biedrībai, nevairoties neviena pienākuma. Kādēļ tā?
Par viņu ir čakli ievāktas ziņas. Dažas no tām nebija atrodamas Smago organizēto noziegumu pārvaldes personāla dosjē. – Tam, kāpēc es nevēlos strādāt jurisprudencē, patlaban nav nozīmes.
– Neesmu vienisprātis. Tieši otrādi, tas var kļūt par visbūtiskāko patiesību, kuru neviens nevar atstāt neievērotu.
Ketlīna neatbildēja, un Metjūss šķita jūtam viņas vilcināšanos.
Pavēzējis savu sarkankoka spieķi, Metjūss atkal norādīja uz zāli. Pirmo reizi viņa ievēroja, ka spieķa rokturis veidots ziloņkaula globusa formā un gludajā virsmā