ka, pēc sievas domām, laulībai pienāca gals viņa grēku dēļ.
– Gērijs grib zināt par savu bioloģisko tēvu.
– Es arī to gribu zināt.
Viņa par šo vīrieti nestāstīja neko, un arī Kotona lūgumi netika uzklausīti.
– Viņam ar mums nav nekāda sakara, – Pema apgalvoja. – Šis cilvēks mums visiem ir pilnīgs svešinieks. Tāpat kā sievietēm, ar kurām tu biji kopā, nav nekāda sakara ar mums. Es vairs nevēlos šo jautājumu apspriest. Nekad.
– Kādēļ tu Gērijam to izstāstīji? Mēs vienojāmies to pateikt abi kopā, kad pienāks īstais brīdis.
– Es zinu. Zinu. Tā bija mana kļūda. Bet tas bija jāizdara.
– Kāpēc?
Atbildi viņš nesaņēma. Taču iemeslu varēja uzminēt. Pemai patika būt noteicējai. Visā. Taču šoreiz viņa nebija noteicēja. Patiesībā neviens nevaldīja pār šo situāciju.
– Dēls mani ienīst, – Pema atzina. – Es to redzu viņa skatienā.
– Tu apgriezi puikas dzīvi kājām gaisā.
– Šodien Gērijs man paziņoja, ka varētu dzīvot pie tevis. Kotons jutās spiests piezīmēt: – Tu zini, ka es nemūžam neizmantotu šādu situāciju savā labā.
– Zinu. Tā ir mana vaina. Ne tava. Viņš ir dusmīgs. Varbūt, pavadījis kopā ar tevi kādu nedēļu, viņš nomierināsies.
Malons bija sapratis, ka mīlestība pret Gēriju nav mazinājusies, pat zinot, ka zēnam nav viņa gēnu. Taču Kotons melotu sev, ja atzītu, ka tas viņu it nemaz nesatrauc un nesāpina. Pagājis pusgads, un patiesība joprojām nodarīja sāpes. Kālab? Skaidrības nebija. Dienēdams jūras kara flotē, viņš nebija sievai uzticīgs. Būdams jauns un dumjš, viņš bija pieķerts. Tomēr tagad viņš zināja, ka arī sievai bijis romāns. Tolaik Pema neko nebija teikusi. Vai viņa būtu uzsākusi sānsoli, ja vīrs nebūtu iepriekš tā rīkojies?
Diez vai. Tas nebūtu Pemas dabā.
Tātad šajā ķēpā viņš nebija pilnīgi bez vainas.
Lai arī oficiāli laulībai bija pielikts punkts pirms gada, viņi bija salīguši mieru tikai oktobrī. Notikumi ap Aleksandrijas bibliotēku bija mainījuši abu attiecības.
Uz labo pusi.
Bet tagad vēl šis pavērsiens.
Viens viņam uzticētais zēns bija nikns un apjucis.
Otrs šķita mazgadīgs noziedznieks.
Stefanija bija īsumā pastāstījusi par Īanu Dannu. Dzimis Skotijā. Tēvs nav zināms. Māte viņu pametusi vēl mazotnē. Zēnu nogādāja uz Londonu pie radinieces, viņš te pazuda, te atgriezās mājās un visbeidzot aizbēga pavisam. Noziedzīga pagātne. Zādzība nelielos apmēros, ielaušanās svešā teritorijā, klaiņošana. CIP meklēja viņu, jo pirms mēneša kāds no pārvaldes darbiniekiem bija nolēcis vai nogrūsts metro vilciena priekšā Oksfordas loka stacijā. Danns tobrīd bija tur atradies. Liecinieki apgalvoja, ka viņš pat aplaupījis mirušo. Tālab ar viņu gribēja aprunāties.
Nekas patīkams – bet tā nav Malona darīšana.
Pēc dažām minūtēm Stefanijas Nelles lūgums būs izpildīts, viņš ar Gēriju pārsēdīsies reisā uz Kopenhāgenu un baudīs šo nedēļu – protams, atkarībā no tā, uz cik nepatīkamiem jautājumiem viņa dēls gribēs dzirdēt atbildes. Āķis gan bija tāds, ka lidmašīna pacēlās nevis no Hītrovas, bet gan Getvikas, otras Londonas lielās lidostas, līdz kurai bija stundas brauciens uz austrumu pusi. Taču tas sarežģījumus neradīs, jo lidmašīna devās ceļā pēc vairākām stundām. Vēl atlika laiks samainīt nedaudz dolāru uz mārciņām un noīrēt taksometru.
Viņi izgāja no muitas zonas un paņēma bagāžu.
Tās bija vieglas ceļojumu somas.
– Vai mani savāks policija? – jautāja Īans.
– Tā man sacīja.
– Kas ar viņu notiks? – Gērijs vaicāja.
Kotons paraustīja plecus. – Grūti pateikt.
Tā bija taisnība. Īpaši, ja lietā iesaistīta CIP.
Viņš uzmeta plecā somu un veda zēnus prom no bagāžas zonas.
– Vai es varu dabūt savas mantas? – Īans lūdza.
Kad Atlantā Īanu nodeva viņa uzraudzībā, Kotonam izsniedza plastmasas maisiņu, kurā atradās Šveices armijas nazis ar dažādajiem instrumentiem, alvas ķēdīte ar reliģiskas tematikas medaljonu, piparu gāzes baloniņš, sudraba krāsas šķērītes un divas brošētas grāmatiņas bez vākiem.
“Aivenho” un “Artura nāve”.
Brūnās malas bija cietušas no ūdens, muguriņas kā švīkas klāja resnas, baltas krokas. Sējumi bija izdoti pirms apmēram trīsdesmit gadiem. Titullapā rēgojās zīmogs “Visādas vecas grāmatas” un kāda adrese Londonā, Pikadili lokā. Arī Malona krājumus greznoja līdzīgs marķējums, viņš grāmatās iespieda pieticīgu uzrakstu: “Kotons Malons, grāmatu pārdevējs, Hojbro laukums, Kopenhāgena.” Visas mantas plastmasas maisiņā piederēja Īanam – tās bija konfiscējusi muita, kad viņu aizturēja Maiami starptautiskajā lidostā pēc tam, kad viņš bija mēģinājis nelikumīgi iekļūt valstī.
– Tas ir policijas ziņā, – Malons bilda. – Man pavēlēts nodot jūs un maisiņu viņiem.
Sūtījumu viņš bija iegrūdis savā koferī, kur tam jāpaliek, līdz puisi nodos policijai. Būdams gatavs, ka Īans metīsies bēgt, Malons visu laiku bija modrs. Viņiem tuvojās divi vīri tumšos uzvalkos. Vīrietis pa labi, īsa auguma, drukns, kastaņbrūniem matiem, stādījās priekšā – inspektors Norss.
Viņš pastiepa roku, un Malons to paspieda.
– Tas ir inspektors Devīns. Mēs strādājam Metropoles policijā. Mums ziņots, ka jūs esat zēna pavadonis. Mēs ieradāmies jūs aizvest uz Getviku un parūpēties par jauno misteru Dannu.
– Paldies par piedāvājumu. Es nemaz nepriecātos maksāt bargu naudu par taksometru.
– Tas ir mazākais, kā varam līdzēt. Mūsu auto stāv pie durvīm. Viena no policijas privilēģijām ir iespēja novietot mašīnu, kur vien sirds vēlas.
Vīrietis uzsmaidīja Malonam.
Visi pagriezās un devās uz izeju.
Malons ievēroja, ka Devīns iet Īanam aiz muguras. “Prātīgi darīts,” viņš domās novērtēja.
– Vai jūs izkārtojāt atļauju zēnam iebraukt valstī bez pases?
Norss pamāja. – Mēs un vēl daži mūsu kolēģi. Jūs taču saprotat, par ko es runāju.
Viņš saprata gan.
Visi izgāja no termināļa spirdzinošajā rīta gaisā. Blīvu mākoņu masa iekrāsoja debesis nomācošā alvas krāsā. Pie ietves stāvēja zils sedans – Mercedes. Norss atvēra aizmugures durvis un norādīja Gērijam kāpt iekšā pirmajam, un Īans ar Malonu sekoja. Inspektors stāvēja uz ielas, kamēr visi sakāpa, tad aizcirta durvis un pats apsēdās priekšā, bet Devīns ieņēma vietu pie stūres. Auto ātri atstāja Hītrovas teritoriju un izbrauca uz M4 maģistrāles. Malons šo ceļu zināja – Londona viņam nebija sveša. Pirms vairākiem gadiem viņš kādu laiku bija Anglijā pildījis uzdevumus. Piedevām jūras kara flotes laikos viņš bija uz gadu šeit nometināts. Braucot austrumu virzienā uz pilsētu, satiksme kļuva aizvien blīvāka.
– Vai jūs neiebilstu, ja pirms Getvikas lidostas mēs kādā vietā apstātos? – Norss