pret mis Olveizu un ieraudzīju viņu stāvam ar paceltu roku. Priekšmets sievietes rokā iezaigojās sveces gaismā un uz brīdi mani apžilbināja. Tas šķēla gaisu. Tieši man virsū. Es nepagūtu atvairīties. Es pat nesarāvos. Bet tikpat pēkšņi mis Olveiza sastinga. Roka palika pacelta gaisā. Šķēres bija pavērstas ar aso galu man pret krūtīm. Skats bija visai satraucošs.
– Mis Olveiza?
Nabaga radība izskatījās šausmīgi apstulbusi. Pāri lūpām pārspruka sīks vaids. Pirksti, kas turēja šķēres, atslāba. – Ko… ko tu teici?
– Piesargieties ar šķērēm, mīļā! – es brīdināju, saraukusi uzacis.
Mis Olveiza nosarka. Paskatījās uz šķērēm, ko turēja rokās.
– Apžēliņ! Jā, protams! Es tās atradu uz rakstāmpults. Tik ļoti gribēju tev tās pasniegt, ka gandrīz… Ak, Aivij! Man šausmīgi žēl. Tas laikam visa šī uztraukuma dēļ.
Es izņēmu šķēres viņai no rokām. – Jā, mīļā, jūs esat tik briesmīgi viegli satraucama.
– Aivij, vai tu teici, ka esi uzlikusi rotaslietu kaklā?
Es pamāju un sāku ārdīt diegu, ar kuru bija aizšūta kabata.
– Tikai uz mirkli. Nebiju domājusi, ka tas izraisīs ko sliktu. Tiesa, tad es zaudēju samaņu. Atceros vienīgi to, ka dzirdēju jūs klauvējam pie durvīm.
– Es… es nevaru noticēt, – viņa nomurmināja.
– Nē, viss ir kārtībā, nudien! – es jautri teicu. – Dārgakmens netika bojāts. Es jau sacīju, ka tas bija tikai uz īsu brīdi.
Mis Olveiza skopi pasmaidīja. – Tu, Aivij, patiesi esi pārsteigumu pilna.
Kad diegs bija atārdīts, es mēģināju izcelt no kabatas kaklarotu. Piepeši mis Olveiza sagrāba mani aiz plaukstas locītavas. Diezgan ciešā tvērienā.
– Pagaidi! – viņa pavēlēja.
– Kas īsti noticis, mīļā? – es jautāju.
– Es dzirdu aiz durvīm balsis, – brīdināja mis Olveiza, pamezdama skatienu uz durvju pusi.
– Tur noteikti garām pagāja pasažieri. – Šajā brīdī es jau visnotaļ dedzīgi kāroju parādīt dārgakmeni mis Olveizai, cerēdama, ka viņa varētu burtiskā nozīmē uzsprāgt no satraukuma (tas būtu baismīgi traģiski, bet vienlaikus trakoti izklaidējoši). – Neraizējieties, mīļā! Mums pilnīgi nekas nedraud.
Taču mis Olveiza tā nedomāja. Vēl pirms īsa brīža viņa gluži vai tecināja siekalas, alkdama redzēt dārgakmeni, bet nu pat atteicās tam uzmest acis. Solījās to apskatīt citreiz. Tad aši izvadīja mani no kajītes, ieteikdama labi izgulēties.
– Ak jā, Aivij, – viņa bilda, izstumdama mani gaitenī, – visādā ziņā neaizmirsti aizslēgt durvis. Tev pieder tik rets un vērtīgs briljants, tālab jābūt ārkārtīgi piesardzīgai. Zagļi slapstās vai uz katra stūra. Tu taču būsi uzmanīga, vai ne, Aivij?
Es nepaguvu ne atbildēt, kad mis Olveiza bija aizvērusi durvis.
Nākamajā vakarā pirms vakariņām es devos ēdiena meklējumos. Tik izbadējusies nebiju bijusi vēl nekad mūžā. Dīvainā kārtā daži produkti man izraisīja īpaši lielu kāri. Man bija radusies agrāk neapjausta apetīte uz kartupeļiem. Zaļiem. Arī kāpostiem. Diemžēl tukšajā tējas zālē es atradu vienīgi pusi zemeņu krēmkūkas un divus apkaltušus plāceņus. Taču pat tie bija visai gardi.
Kad nokāpu lejā atsvaidzināties, ieraudzīju ko savdabīgu un apstājos kā zemē iemieta. Iegājusi šaurajā gaitenī, kas veda uz manu kajīti, es gaiteņa galā pamanīju mis Olveizu. Viņa stāvēja ar muguru pret mani. Pieliekusi galvu. Acīmredzot viņa sarunājās ar kādu. Un viņai priekšā atradās neliels stāvs, ģērbies brūnā talārā ar kapuci. Mis Olveiza daļēji aizsedza sarunbiedru, taču man šķita, ka abi ir iegrimuši sarunā. Mis Olveiza un mūks. Ļoti sīka auguma mūks.
– Mis Olveiza? – es uzsaucu.
Sieviete pacēla galvu un, enerģiski vēzējot roku, pagriezās – un tajā brīdī kapucē ģērbtais stāvs šķita izgaistam līdz ar viņas svārku švīkstu. It kā izkūpēdams gaisā. Šausmas, cik neparasti!
Mis Olveiza steidzās man klāt.
– Tu esi bāla, Aivij, – viņa teica. – Kas tev atgadījies?
– Ar ko jūs sarunājāties, mīļā?
– Es? Sarunājos? – mis Olveiza pasmaidīja un atmeta ar roku. – Ak tas? Tikai kāds nomaldījies pasažieris. Es pastāstīju, kā atrast viņa kajīti.
– Viņš bija gaužām ērmoti ģērbies, – es teicu.
– Tiešām? – Mis Olveiza ieķērās man elkonī, un mēs sākām iet. – Man, Aivij, visi pasažieri šķiet gluži vai vienādi.
– Bet viņam mugurā bija viduslaikiem raksturīga mantija, – es uzsvēru. – Un viņš bija šausmīgi maza auguma.
Mis Olveiza apstājās. Pataustīja man pieri. Un, stipri norūpējusies, sarauca uzacis.
– Tu izskaties pagalam nelāgi un arī klāsti visādas aplamības. Vīrs, ar kuru es sarunājos, bija ģērbies smokingā, – viņa paskaidroja un bēdīga pamāja. – Aivij, baidos, ka tevi ir piemeklējusi smaga jūras slimība. Visizplatītākie tās simptomi ir halucinācijas – tu acīmredzami ciet no šādām vīzijām – un pēkšņas izmaiņas apetītē. Vai neesi ievērojusi ko neparastu savos ēšanas paradumos?
Protams, ka biju ievērojusi – mežonīgu izbadēšanos un tamlīdzīgi.
– Ne gluži, mīļā.
– Tu esi pietvīkusi, un piere ir briesmīgi karsta, – mis Olveiza pavēstīja.
Tiešām? Jāatzīst, ka visas pazīmes patiešām bija novērojamas. Cietu no baismīga izsalkuma un piedevām biju no zila gaisa uzbūrusi punduri kapucē!
– Iespējams, jums taisnība, mīļā, – es bildu, kad devāmies pa kāpnēm uz ēdamzāli.
Pie vakariņu galda mis Olveiza izrādīja neapvaldītu interesi par manām iecerēm. Ne tikai par man uzticēto uzdevumu nogādāt Pulksteņbriljantu Matildei Baterfīldai. Viņa interesējās arī par to, kur Londonā dzīvo mana vecmāmiņa (pirmīt biju ieminējusies, ka vispirms apmetīšos pie Pokitu vecmāmiņas un tikai tad došos uz Baterfīldpārku). To bija samērā grūti pastāstīt, jo man vecmāmiņas vispār nebija.
Dabiski, nācās fantazēt.
– Vecmāmiņai pilsētā pieder vairāki īpašumi, – es skaidroju. – Nekad nevar droši zināt, kurā viņa sadomājusi pārlaist nakti. Vecmāmiņa nav īsti pie pilna prātiņa, tomēr mēs viņu karsti mīlam.
Mis Olveiza acīmredzami nobažījās. Bet tikai uz brīdi.
– Es taujāju vienīgi tāpēc, ka uz dažām stundām ieradīšos Londonā, lai tiktos ar savu izdevēju, – viņa stāstīja. – Es mīļuprāt tevi apciemotu.
– Tas būtu burvīgi, mīļā, – es atteicu, – taču nekas nesanāks. Vecmāmiņa necieš viesus.
Draudzene iedeva man sava izdevēja adresi un burtiski lūdzās, lai es nosūtu turp adresi, kurā esam apmetušās, kolīdz ierodos. Es nosolījos tā arī darīt.
Nākamajā rītā īsi pēc saullēkta Britannia izslīdēja cauri biezās miglas segai uz sauszemes pusi. Lielajam kuģim bija paredzēts noenkuroties