liliju”, ar skaistu reljefu baltas lilijas apveidu uz kārbiņas.
Mans bestsellers! Produkts, kurš vienlaikus padara ādu baltāku, gludāku, vienmērīgāku un vēl arī noklāj ar toni. Krokoparkā viņa bija lauzījusi galvu, lai izprātotu, ko iesākt. Un iedomājās par skaistumkopšanas produktiem. Skaistums bija viņas lauciņš. Viņa bija koķeta un prata novērtēt krāsas. It īpaši Renuāru ar viņa resnajām, sārtajām sievietēm. Milēna par to ieminējās Antuānam, viņš tikai paraustīja plecus. Milēna runāja ar Vei kungu, taču viņš pieprasīja “ekspluatācijas projektu”. Velns parāvis, viņa bija nodomājusi, ko viņš ar to domā?
Milēna bija sākusi sarunu laikā izvaicāt Krokoparkā dzīvojošās ķīnietes. Internetā viņa bija izlasījusi, kādā veidā slaveni uzņēmumi ievieš savas preces Ķīnā. Jāpavada laiks kopā ar klientu, lai izprastu viņa patēriņa ieradumus. General Motors dibinātāji bija ieradušies Gvangži provincē un apmeklējuši viņu ražoto smago automašīnu pircējus lauku saimniecībās. Viņi bija kopā iesēdušies traktorā un apsprieduši, kas šajā transporta līdzeklī pircējiem patīk vai nepatīk. Milēna rīkojās tieši tāpat kā General Motors. Viņa pļāpāja ar ķīnietēm sliktā angļu valodā un beidzot saprata, ka viņas kāro pēc skaistumkopšanas produkta, kurš viņu ādu padarītu baltāku. White, white, viņas atkārtoja, pieskardamās sev pie vaigiem. Ķīnietes bija gatavas atdot visu savu algu par baltas krāsas trauciņu. Milēnai radās ģeniāla ideja: viņa izdomāja produktu, kas spēja gan kalpot kā pūderkrēms, gan padarīt ādu baltāku. Ar amonjaka piedevu. Tikai pavisam mazdrusciņ. Milēna gan īsti nebija pārliecināta, vai ādai tas nekaitē, taču viss izdevās. Un Vei kungs piekrita kļūt par viņas partneri.
Tālāk jau viss bija vienkārši. Milēna varēja ražot, ko vien gribēja, atlika vien rūpīgi paskaidrot, ko viņa vēlas, un hop–la–bum! Sāka darboties ražošanas ķēde. Ražotāja cena, pārdošanas cena, peļņa, cik, how much, aprēķini tika veikti ļoti ātri. Nekādi līgumi nebija vajadzīgi. Neviens neveica nekādas pārbaudes, neapgrūtināja sevi ar raizēm par to, vai ādai tas nāks par labu vai par sliktu. Vispirms jāizmēģina un, ja viss izdosies, varēs uzsākt ražošanu.
Vei kungs izmēģināja jauno produktu uz kādas rūpnīcas strādniecēm. Visi krājumi tika izpirkti dažās minūtēs. Viņš nolēma uzsākt tirdzniecību lauku apvidos un internetā. Miegdams krājkasītes spraugām līdzīgās acis, viņš paskaidroja, ka septiņsimt piecdesmit miljoni ķīniešu dzīvo laukos, kur ienākumi uz vienu iedzīvotāju turpina pieaugt. Tieši šie cilvēki arī bija viņu mērķis. Tad Vei minēja piemēru par Wahaha, pirmo valsts dzērienu ražotāju, kurš bija attīstījies tieši laukos. Wahaha reklāma bija pavisam vienkārša – uz ciemu māju sienām tika uzkrāsota firmas emblēma. Milēna aizvēra acis, iztēlodamās, kā visu māju sienas klāj karalisko liliju raksti, un aizkustināti iedomājās par Luiju XVI. It kā viņa būtu atkal iecēlusi šo karali tronī.
– Daudznacionāliem uzņēmumiem preču izplatīšana Ķīnas laukos ir liels izaicinājums, – Vei kungs uzstāja. – Mums nevajadzētu rīkoties kā rietumniekiem, nepadomājot par ciema ļaudīm.
Milēna bija ar viņu vienisprātis. Vei kungs nodevās ražošanai, viņa – radīšanai. Trīsdesmit četri procenti katram, un pārējais starpniekiem. Tiem, kuri viņu produktu izlika redzamā vietā. Vajadzēja iedot pa kukulim. Pie mums tā ir pieņemts, viņš sacīja savā nazālajā balsī. Reiz Milēnai radās vēlme uzdot kādu jautājumu. Viņš toreiz skaļi un nosodoši noklepojās, it kā kāds būtu ienācis aizliegtā teritorijā. Es tev neuzticos, Milēna domās sev sacīja, es nedrīkstu salikt visas savas olas vienā grozā. Marsels Grobzs nāca viņai palīgā. Tomēr strīdēties ar Vei kungu nebija labi, jo viņš Milēnai bija ieteicis dažus ienesīgus finanšu ieguldījumus. Viņš bija ieteicis iegādāties apdrošinātāja China Life akcijas, kuru vērtība jau pēc pirmās kotēšanas dienas divkāršojās. Pašai Milēnai tas nemūžam nebūtu ienācis prātā.
Kas attiecās uz idejām, tad viņa tās varēja grābt ar lāpstu. Šorīt piecēlusies viņa bija piedzīvojusi idejas zibsni, hop–la–bum! Mobilais telefons kopā ar pūderkrēmu un vaigu sārtumu. Priekšā telefona klaviatūra, korpusa otrā pusē kosmētikas komplekts. Vai tā nav ģeniāla ideja? To vajadzētu patentēt. Jāatceras piezvanīt Grobza advokātam. Labdien, tā esmu esi, Einšteina un Estī Lauderes meita!
Nākamajā dienā Vei kungam bija jādodas uz Kilifi. Viņi parunāsies, kad viņš būs atgriezies. Vei kungs Krokoparkam bija atradis jaunu pārvaldnieku, kādu nežēlīgu holandieti, kuram bija nospļauties par to, ka krokodili aprij darbiniekus. Viņš tos badināja, lai daba gūtu virsroku un reptiļi mestos cits citam virsū. Viņš izraisīja asinspirti, lai stiprākie gūtu virsroku kolonijā. Mātītes bez spītēšanās ļāva viņiem sevi apaugļot. “Viņas sajūt saimnieku un padodas,” viņš bija pa telefonu stāstījis Vei kungam, kurš tikmēr bija iepletis kājas un glāstījis sev pautus. Arī viņš man grib parādīt, kurš ir saimnieks, Milēna bija nodomājusi un uzsmaidījusi viņam mazliet platāk.
Vajadzēja nodot pastā vēstuli. Milēna piecēlās, piegāja pie sava sekretāra, kurā atradās Hortenzes un Zoē fotogrāfijas, atvēra atvilktni, izņēma aktu vākus. Katru vēstuli viņa nokopēja, lai tās teksts neatkārtotos. Viņa nopūtās. Noņēma pildspalvai uzgalīti. Vajadzēja uzmanīties no pareizrakstības kļūdām. Tieši šī iemesla dēļ viņa nemēdza rakstīt gari.
– Cikos viņi atnāks? – noprasīja Žozianna, iznākdama no vannas istabas un berzēdama krustus.
Jau divas nedēļas viņa slikti gulēja. Bija tāda sajūta, it kā pakausis būtu pilns ar ģipsi, bet mugurā sadurti mazi nazīši, tādi kā tie, ar kuriem cirkā met pa dzīviem mērķiem.
– Pusvienos! Tur ir arī Filips. Kopā ar Aleksandru. Un kāda, ko sauc par Šērliju, un viņas dēls Gerijs. Viņi ieradīsies visi! No laimes esmu gatavs dūdot. Es vēlos tevi ar viņiem iepazīstināt, mana mazā karaliene! Šis pirmais janvāris ir liela diena!
– Vai esi pārliecināts, ka tā ir laba doma?
– Izbeidz baidīties! Tā bija Žozefīne, kura ierosināja šīs brokastis. Viņa gribēja mūs uzaicināt pie sevis, taču es nodomāju, ka tu jutīsies labāk, ja viņi ieradīsies pie mums. Padomā par Junioru. Viņam ir vajadzīga ģimene.
– Tā nav viņa ģimene!
– Bet ja nav nekā cita, var aizņemties no citiem!
Žozianna ar visu rītakleitu atlaidās gultā un izstiepa kaklu kā artrīta nomocīta žirafe.
– Ģimenes vairs nav modē, neviens… – viņa klusi noburkšķēja. Marsels neklausījās, viņš veidoja pasauli, savu Jauno Pasauli.
– Zobu Irbulis viņas bija nomācis, apspiedis, pazemojis. Es biju kā Ledus galerijas karalis Saule! Sveiki, pāķi, re, kur mana pils, mani sulaiņi, mans Mazais princis! Sieviete, atnes manu pūderēto parūku un manas kurpes ar sprādzēm!
Viņš atkrita gultā, iepletis rokas. Viņa ciskas zem baltā auduma līdzinājās diviem milzīgiem, rudiem maizes kukuļiem. Marsels Grobzs. Milzis ar gaišu apmatojumu, mīkstiem locekļiem, sārtu, plankumainu miesu un mirdzošām, neaizmirstulīšu zilām acīm, kuru skatiens bija ass kā duncis.
Žozianna atkrita gultā viņam līdzās. Marsels bija svaigi noskuvies, iesmaržojies. Uz krēsla bija nolikts pelēkas vilnas uzvalks, zila kaklasaite, dažādas aproču pogas.
– Tu nu gan esi uzskaistinājies…
– Es jūtos skaists, Kūciņ! Tas ir kas cits!
Žozianna uzlika roku viņam uz pleca un pasmaidīja.
– Vai pirms tam tu nejuties skaists?
– Pirms