tādas acis!” Irisa ļāva sevi nopētīt un tad, apmierināta un gandarīta, saņēma māsu aiz rokas un vilka prom, caur zobiem nošņākdamās: “Tie nu gan ir lauķi! Vispār neko nav redzējuši! Ceļot vajag, puiši! Ceļot!” Šis pēdējais teikums Žozefīni ļoti uzjautrināja, viņa griezās uz vietas ar plati ieplestām rokām kā helikopters un skaļi smējās.
Savulaik Irisa bija visiem priekšā, citu pēc cita saņēma diplomus, savaldzināja visus vīriešus. Irisa nedzīvoja, Irisa neelpoja, Irisa valdīja kā karaliene.
Divdesmit gadu vecumā viņa aizbrauca studēt uz Savienotajām Valstīm, uz Ņujorku. Kolumbijas universitātē, Kinematogrāfijas nodaļā. Tur viņa pavadīja sešus gadus, pabeidza mācības kā labākā savā kursā un tika pie iespējas uzņemt trīsdesmit minūtes garu īsmetrāžas filmu. Katra mācību gada beigās diviem labākajiem studentiem tika piešķirti līdzekļi filmas uzņemšanai. Irisa kļuva par vienu no šiem diviem. Otrais laureāts, jauns ungārs, drūms un spalvains milzis, izmantoja iespēju, lai aizkulisēs viņu noskūpstītu. Stāsts par to uz mūžiem iegūla ģimenes vēstures annālēs. Irisas vārds varēja uz visiem laikiem tikt ar baltiem burtiem ierakstīts Holivudas pakalnos. Taču kādu dienu, pavisam pēkšņi, kad neviens vairs negaidīja viņu atgriežamies, Irisa izgāja pie vīra. Trīsdesmit gadu vecumā viņa atgriezās no Savienotajām Valstīm, kur bija saņēmusi festivāla Sundance balvu, un jau grasījās sākt pilnmetrāžas filmas uzņemšanu, kam tika pareģoti lieli panākumi. Kāds producents jau principā bija piekritis un… Irisa atteicās. Bez jebkādiem paskaidrojumiem; viņa nekad nemēdza taisnoties. Viņa vienkārši atgriezās Francijā un apprecējās.
Ar baltu plīvuru, mēra un kirē klātbūtnē. Viņas kāzu dienā mērijas zāle bija pilna kā piebāzta. Vajadzēja sanest papildu krēslus, un paciest, ka daži turējās pie aplodām. Aizturējuši elpu, viesi gaidīja, ka viņa pēdējā brīdī noraus savu balto kleitu, paliks gluži kaila un iesauksies: “Tas bija tikai joks!” Gluži kā filmā.
Nenotika nekas tamlīdzīgs.
Izskatījās, ka viņa ir iemīlējusies līdz ausīm. Melnā frakā ģērbies Filips Dipēns kaut ko klusi murrāja sev zem deguna. “Kas tas tāds, kas viņš ir?” viesi klusi sprieda. Neviens viņu nepazina. Irisa apgalvoja, ka viņi iepazinušies lidmašīnā, un tā bijusi love at first sight1. Viņš bija izskatīgs vīrietis, šis Filips Dipēns. Spriežot pēc viņam pievērstajiem sieviešu kārajiem skatieniem, neapšaubāmi viens no visskaistākajiem vīriešiem, kādu šī zeme radījusi! Sievas draugu drūzmā viņš izcēlās ar savu nevērīgo uzjautrinājumu. “Bet ar ko viņš nodarbojas? Biznesa cilvēks… Bet kāpēc tik ātri? Tu domā, ka viņai…?” Visi tenkoja, jo neko īsti nezināja. Uz kāzām ieradušies jaunā vīra vecāki izskatījās mazliet augstprātīgi, liekot noprast, ka viņu dēls būtu pelnījis kaut ko labāku. Viesi izklīda, juzdamies neomulīgi. Irisa vairs nešķita apbrīnojama. Viņa bija kļuvusi šausminoši parasta, un no viņas puses tas jau bija bezgaumības kalngals. Daži vispār pārstāja ar viņu satikties. Viņa bija kritusi, un viņas kronis vēl aizvien ripoja pa zemi.
Irisa paziņoja, ka viņa uzspļauj tam visam, un nolēma pilnībā veltīt sevi vīram.
Filips Dipēns bija neiedomājami pašpārliecināts. Viņš atvēra uzņēmumu, kas nodarbojās ar pakalpojumu sniegšanu starptautisko tiesību jomā un sāka sadarboties ar ietekmīgiem cilvēkiem Parīzē, Milānā, Ņujorkā un Londonā. Viņš bija prasmīgs advokāts un uzņēmās lietas, ko citi uzskatīja par bezcerīgām. Viņš guva panākumus un nespēja saprast, kāpēc tas neizdodas arī citiem. Viņa devīze bija dzelžaina: “Ja gribēsi, tad spēsi.” Viņš to izrunāja, atgāzies lielā, ar melnu ādu pārvilktā atzveltnes krēslā, saberzēja rokas, nokrakšķināja pirkstu kauliņus un raudzījās uz sarunu biedru tā, it kā būtu izteicis vislielāko patiesību.
Vīra iespaidā Irisa no sava vārdu krājuma izdzēsa tādus vārdus kā šaubas, bailes, svārstīšanās. Arī viņa kļuva aizrautīga un kategoriska. Bērns bija paklausīgs un ar izcilām sekmēm mācībās, vīrs pelnīja naudu un uzturēja ģimeni, sieva gādāja par māju un bija sava vīra cienīga. Irisa rūpējās par savu skaistumu, bija moža un pavedinoša, apmeklēja masāžas seansus, nodarbojās ar skriešanu, gāja pie kosmetologa un spēlēja tenisu. Protams, viņa nestrādāja, taču “ir sievietes, kuras nezina, ar ko sevi nodarbināt, kamēr citām allaž atrodas ko darīt. Tā ir īsta māksla,” viņa apgalvoja. Sevi viņa acīmredzot ierindoja otrajā kategorijā un dziļi nicināja tās, kuras neslēpti laiskojās.
Es laikam dzīvoju citā pasaulē, Žozefīne prātoja, klausīdamās, kā māsa pļāpā, šoreiz pievērsusies tematam par viņu māti.
Katru otro otrdienu Mātes kundze ieradās vakariņās pie Irisas, un viņu vajadzēja uzņemt ar ģimenes galvai atbilstošu cieņu. Ģimenes maltīšu laikā pieklājās smaidīt un izlikties laimīgiem. Antuāns visiem spēkiem pūlējās izvairīties no šīm tikšanās reizēm un centās aizbildināties ar kādu pamatotu ieganstu. Viņš nespēja paciest ne Filipu Dipēnu, kurš sarunās ar viņu uzskatīja par nepieciešamu izskaidrot visus saīsinājumus – “BOK, Biržas operāciju komisija, Antuān” – ne arī Irisu, kura raudzījās uz viņu kā uz košļājamo gumiju, kas pielipusi pie viņas kurpītes pazoles. “Kad viņa ar mani sasveicinās,” Antuāns žēlojās, “man rodas iespaids, ka viņa ar savu smaidu grib izgrūst mani citā dimensijā!” Jāteic, ka Irisa par viņu tiešām bija sliktās domās. “Atgādini man vēlreiz, kur tad tavs vīrs iekārtojies?” – tas bija viņas iemīļotākais jautājums. Uz to atbildot, Žozefīne stomīdamās murmināja: “Vēl aizvien nekur, vēl aizvien nekur.” “Ā, skaidrs… tā arī nekas nav atrisinājies!” Irisa nopūtās un piebilda: “Kā tad tur kaut kas var atrisināties, ja ir tik maz iespēju un tik lielas pretenzijas!” Mana māsa ir tik mākslota, Žozefīne nodomāja, pieturēdama klausuli ar plecu. Ja Irisa pret kādu izjūt simpātijas, tad tūlīt atšķir medicīnas enciklopēdiju, lai noskaidrotu, vai tikai nav saslimusi.
– Vai kaut kas notici? Tev tāda dīvaina balss, – Irisa tikmēr noprasīja.
– Esmu saaukstējusies.
– Ak tā, bet es jau domāju… Par rītdienas vakaru… Vakariņas ar mūsu māti… Tu neesi aizmirsusi?
– Vai tad jau rīt?
Viņa par to jau bija pilnīgi aizmirsusi.
– Nu, mīļā, kas noticis ar tavu galvu?
Ja vien tu zinātu, Žozefīne nodomāja, ar skatienu meklēdama papīra salvetīti, lai izšņauktu degunu.
– Atgriezies mūsdienās, aizmirsti par saviem trubadūriem! Tu esi pārāk izklaidīga. Tu atnāksi ar vīru, vai arī viņš atkal ir izdomājis, kā nozust?
Žozefīne skumji pasmaidīja. To varēja saukt dažādi: nozust, izkūpēt gaisā, izgarot, nozust kā dūmi. Antuāns pamazām pārvērtās par gaistošu gāzi.
– Viņš neatnāks…
– Skaidrs, atkal vajadzēs izgudrot jaunu aizbildinājumu mūsu mātei. Tu taču zini, ka viņai nepatīk šāda izvairīšanās…
– Godīgi sakot, Irisa, man uz to ir nospļauties!
– Tava labā sirds tevi iedzīs kapā! Es jau sen būtu aizcirtusi durvis viņam deguna priekšā. Vārdu sakot, tevi jau nevar pārtaisīt, manu mazo nabadzīt.
Nu tikai sāksies žēlošana. Žozefīne nopūtās. Jau kopš bērnības viņa bija Žo, mazā muļķīte, gudriniece un neglītene, kurai patika sarežģīti teksti, gari vārdi, ilga sēdēšana bibliotēkā kopā ar tādām pašām zilzeķēm, neizskatīgām un pūtainām. Eksāmenos viņa saņēma izcilas atzīmes, taču neprata lietot acu zīmuli. Reiz, dodoties lejā pa kāpnēm, viņa izmežģīja potīti,