pat tad, ja vai mirst no iekāres? Vai tad, kad viņas noliektais pakausis pats aicina to noskūpstīt, pat iekost? Nē. Viņš atkāpjas un vēro. Gaida, kad Hortenze pagriezīsies, viņu pamanīs, atcerēsies, ka viņš eksistē. Vai tu vēl atminies, kā mani sauc, viņš smaidīdams jautā, apsēdies uz dīvāna. Es esmu tavs mīļotais. Hortenze izslejas. Viņas pilnīgajās, tvirtajās lūpās pavīd sapņains smaids. Viņas acis ir kā divas brūnas karameles. Gerijs, Gerijs Vords, kaut kur es to jau esmu dzirdējusi… Geriju pārņem vēlēšanās iekost viņai lūpā, tomēr viņš novaldās, viņa vēl nav beigusi zīmēt. Viņš pagaidīs, kamēr viņa atkal nolaidīsies uz zemes un atgriezīsies. Tikai nepalikt viņas tuvumā. Viņa ir kā plēsoņa. Naktī uzmanīga un padevīga, dienā – dumpīga. Pie kā es paliku, kad ielēcu taksometrā? Biju pazaudējis savas notis un pārskaitos. Tās atkal uzradīsies. Tās pievilinās mīkstie, baltie galdauti, sienu koka apšuvums, dēļu grīda, kas čīkst zem kājām. Starp ābolkūkām, putukrējuma kalniem, kūkām, biskvītiem, bezē cepumiem, maizītēm ar cukura glazūru klīst vecā doktora Freida rēgs, meklēdams kādu pacientu, ko noguldīt uz sava dīvāna. Es neesmu jūsu klients, doktor Freid, es pats sevi ļoti labi pazīstu. Es zinu, kas man patīk, neuzskatu sevi par pārāku, nesalīdzinu sevi ne ar vienu. Mana laime ir vienkārša: būt tādam, kāds esmu. Es esmu apglabājis tēvu, kurš jau pirms manas piedzimšanas bija mani aizmirsis, tomēr beigās, juzdamies vainīgs, atstāja man mantojumā pili Skotijā. Es vēl nezinu, ko ar to iesākt. Lielā Māte ir norīkojusi veselu strādnieku komandu, lai tie nostiprina sienas un jumtus. Viņai ļoti nepatīk, ja simtgadīgas pilis sabrūk. Mans tēvs bija nevīžīgs, vientuļš cilvēks. Un ļoti daudz dzēra. Jā, tā ir taisnība, ka viņš paātrināja savas nāves stundu. Vai man vajadzētu justies vainīgam, Zigmund? Nedomāju vis. Mēs esam tikušies tikai vienu reizi, kādā pēcpusdienā. Mazliet par maz, lai starp mums izveidotos saikne. Pēc kādām pazīmēm bērns var pazīt savu tēvu? Tēvu, kuru nekad nav redzējis? Kas attiecas uz manu māti… Esmu uzaudzis kopā ar viņu. Viņa bija mana vienīgā biedrene. Mani ziemeļi, mans kompass. Viņa mani uzaudzināja, nemitīgi atkārtodama, ka esmu īsts brīnums. Ka nebūs nekas traks, ja nezināšu, cik ir viens plus viens, un nepratīšu atrast Hebridu salas. Bet, ja man vajadzēja ierādīt īsto vietu, pietika ar vienu spērienu pa sēžamvietu, lai es jau būtu savā istabā. Viņa man iemācīja aizstāvēt sievietes un ar dakšiņu sakult majonēzi. Kādu dienu mums nācās šķirties. Tas bija sāpīgi. Es aizbēgu uz Ņujorku tāpēc, ka atradu māti gultā kopā ar savu klavierskolotāju. Tagad mēs viens otru mīlam no visas sirds. Viņa man nekad neuzmācas un, dzīvojot Londonā, turas no manis tālāk. Jūs smejaties? Jūs neticat? Tā nu tas ir. Ejiet savu ceļu.
Pašā zāles dziļumā atrodas melnkoka bāra lete ar kafijas automātiem, kūpošu pienu, šokolādes un kafijas traukiem. Gerijs aiz letes pamana pazīstamu meiteni no savas skolas. Abi mācās vienā kursā. Viņa noteikti strādā kafejnīcā, lai varētu samaksāt par studijām. Kā gan viņu īsti sauc? Tas ir kaut kāds neiedomājams vārds. Grieķu nimfas vārds meitenei, kuras augums līdzinās uz gara pīķa uzspraustai pundurpelei. Trausla, bāla, nedroša, ar plāniem, melniem, uz pakauša tievā bizē sapītiem matiem, lielām, atļukušām ausīm, deguns, kas līdzinās smailam purniņam virs baltiem zobiem. Antīko laiku meičas vārds. Atēna, Afrodīte, Persefone? Nē, kaut kas cits.
Mulsumu šajā sejā izraisa viņas acis, lielas, melnas, mazliet izspiedušās, gluži kā piesardzīgam dzīvniekam. Viņa līdzinās padzīvojušai jaunkundzei no Džeinas Ostinas romāna. Tādai, kura nekad nav bijusi precējusies un dzer tēju savā istabā, kamēr māsa ar savām meitām tērzē viesistabā. Viņa ir pārāk jauna, lai būtu vecmeita. Ieskatoties vērīgāk, šajā sejā var manīt pieklājīgu vienaldzību. Tā it kā saka: manis te nav, neskatieties uz mani, un jums nebūs jācieš. Ja esmu aizņemta ar kaut ko citu, neuzstājiet. Jā, tieši tā tas arī ir, Gerijs sev saka, šī meitene ir neglīta un tomēr pieklājīgi atraidoša. Viņai vajadzētu nēsāt garu, kastaņbrūnu, līdz pat kaklam aizpogātu mēteli un gumijas zābakus. Tagad es viņu atceros…
Reizi nedēļā Džūljarda skolas studenti rīko koncertus, uzstājoties citiem studentiem. Meklējot talantus, publikā slepus ieslīd aģenti un profesionāļi. Viņus var pazīt pēc tā, ka viņi skaļi sarunājas un trokšņo. Tovakar viņa atskaņoja Čaikovska “Koncerta vijolei un klavierēm” pirmo daļu. Zālē valdīja pilnīgs klusums. Neviens nečīkstināja krēslus un neklepoja, visi ar aizturētu elpu sekoja lociņa skaņām, izstiepuši kaklus pret šo grieķu nimfu ar pelēna purniņu. Un pēkšņi, kad mūzikas frāzes virsotnē lociņš pārstāja lidot un zāle aizturēja dvašu, gaidot vilni, kas atkal aizrautu viņus sev līdzi, Gerija skatiens bija apstājies pie meitenes. Un viņa tam bija šķitusi skaista, pārsteidzoša, aizkustinoša. Sārtais, zelts, kobaltzils, apsūbējis dzeltenais – tas viss sajaucies vienā veselumā, izstarojot ap seju kā magnēta pievilktas, spožas skaidiņas. Mainīga gaismas aura. Viņas seju apskaidroja milzīga prieka izteiksme. Viņa bija atbalstījusi zodu pret vijoli, un viņas neglītās ārienes vietā bija uzradusies gracioza ikona ar sārtiem vaigiem, trīcošām nāsīm, gandrīz sāpīgi uzrautu, melnu uzaci, un viņas lūpu kaktiņi viegli trīcēja, it kā viņu būtu pārņēmusi mežonīga bauda. Viņa spēlēja, un visi bija zaudējuši valodu. Viņa tos bija pārvērtusi par nevarīgiem, mēmiem punduriem, kuri bija ierāvušies savos krēslos.
Geriju bija pārņēmis nemiers. Viņam bija uznākusi vēlēšanās piecelties un noskūpstīt meiteni tieši uz lūpām. Uzsūkt sevī kaut nedaudz no viņas krāsām. Lolot un pasargāt. Jo viņš zināja, ka, tiklīdz vijoļspēle būs apklususi un iestāsies klusums, viņa atkal kļūs ierasti neglīta. Kā statuja bez galvas. Viņam gribējās saglabāt šo noskaņu, aizkavēt viņas netveramā skaistuma grāciju. Kļūt par burvi, lai paildzinātu vijoles diženo dziedājumu.
Tovakar grieķu nimfa bija izpelnījusies milzīgu atzinību. Klausītāji bija aplaudējuši stāvus. Viņu labāk klausīties ar aizvērtām acīm, bija noņirdzis kāds students Gerijam aiz muguras, kad vijoles skanējums bija beidzies un viņa bija paklanījusies, trīcēdama, mazliet uzkumpusi, ar sarkaniem plankumiem vaigos un uz krūtīm. Gerijs bija pagriezies un uzmetis studentam iznīcinošu skatienu. Īsts sūdabrālis! Žēl gan, ka neviens vairs necīnās divkaujās, es viņu nekavējoties būtu uz to izsaucis! Gaišmatains puišelis ar lielām, zilām acīm, kurš runā, uzsizdams sev pa kabatām. Ko gan tāds lempis zina? Viņam vēl mātes piens uz lūpām. Viņš nav pelnījis neko tik labu. Kalipso! Viņas vārds bija Kalipso. Odiseja mīļotā. Atlanta meita, kura septiņus gadus turēja Odiseju savā salā, lai pēc tam nelabprāt atbrīvotu un palīdzētu viņam uzbūvēt plostu. Plostu. Do. Do, do. Mi, sol, la, si, do, do diēzs… Re, fa, la, sol diēzs. Jā, tieši tā! Gerijs paķer zīmuli un sāk pierakstīt. Zīmulis strauji slīd, viņš dzird notis, satver tās un sakārto, baltas, melnas, apaļas, astotdaļnotis, sešpadsmitdaļnotis. Laimīgs, apžilbis, brīvs. Viņš vairs neatrodas uz zemes. Viņš lido, turēdams rokās lielu maisu ar notīm un kaisīdams tās visapkārt. Viņa roka netiek līdzi. Piezīmju grāmatiņas lapas pāršķiras pārāk lēni. Beidzot viņš ir notvēris melodiju, kura viņu vajā. Tā lēkā, vijas, velk sev līdzi, viņš skrien tai pakaļ. Panāk, satver, atkal izmet no rokām. Tā turas pretī, izvairās, viņš to sagrābj aiz pleciem, aptur. Palicis bez elpas, viņš pagurumā nomet zīmuli. Viņam gribas piecelties, apskaut viesmīli melnajā vestē, kurš viņam atnesis karsto šokolādi un šokolādes kūku ar putukrējumu, ko rotā viens vienīgs ķirsis. Viņš uzklūp kūkai, putukrējumam un karstajai šokolādei, kāri aprij vienu, izstrebj otru. Pēc trim dakšiņas dūrieniem šķīvis ir tukšs, tasē vairs nekā nav un viņa smaidošās lūpas ieskauj baltas putukrējuma ūsas.
Dzīve ir tik skaista, pilnīga, apaļa! Cik labi, ka var priecāties par nošu lavīnu, kas nogāzusies no debesīm vai no Odiseja plosta. Cik labi, ka valda līksmība un skan fanfaras! Man ir vajadzīgas lūpas, ko noskūpstīt, ausis, kas mani uzklausītu, acis, kas noskatītos manā priekā! Hortenze! Kur ir Hortenze? Ko viņa dara? Kāpēc viņas te