Viņa nomet šļūteni zemē, noliecas, aplūko augus. Dienas laikā nelietīgie gliemeži nerādās ārā. Savus ļaunos darbus tie sāk līdz ar tumsas iestāšanos. Viņa ir izkaisījusi pelnus, lai aizkavētu gliemežu nepielūdzamo pārvietošanos, taču naktī ir lijis, pelni ir izšķīduši, un gliemeži ir devušies uzbrukumā. Viņa ir izmēģinājusi visu: olu čaumalas, īpašu pulveri pret gliemežiem, taču nekas nelīdz. Žoržs ir ieteicis izmēģināt alu. Gliemežiem tas ļoti garšo, viņi salien trauciņā un noslīkst. Drīzumā vajadzēs pamēģināt. Ja nekas neizdosies, es paņemšu Žorža bisi, nostāšos sardzē pie dobes un nobliezīšu gliemežus ar skrotīm. Tas ir vienīgais veids, kā tikt vaļā no šiem kaitēkļiem. Ja iegadās brīvs brīdis, viņa tos salasa, saliek plastmasas pudelē un iemet upē. Tā ir visnesāpīgāk.
Viņa apsēžas uz akmens mūra. Stiprinieks un Duksis apguļas viņai pie kājām. Abi žāvājas, staipās, luncina asti, priecādamies par jaunas dienas sākumu.
Viņa piezvana Aminai, lai apvaicātos, vai ir noticis kas jauns.
– Šorīt viņa pamodās agri. Iedevu viņai doliprānu un mazliet stiprākas pretsāpju zāles. Viņa atkal palūdza metronomu, un es atstāju viņu Mišlēnas uzraudzībā. Tā ir mana kolēģe, kurai viņa ļoti patīk. Es tagad nevaru ar tevi runāt, man jādodas uz operāciju zāli.
– Aizvedīšu Tomu uz skolu un iegriezīšos pie tevis. Vai tev tur būs ilgi?
– Nē. Tikai stundu. Šorīt Dirē viņu apskatīja un uzrakstīja slēdzienu. Nekad jau nevar zināt, varbūt tas reiz noderēs…
– Es gribu iet uz policiju.
– Tad jau tas slēdziens lieti noderēs.
– Tu gribi teikt – ja vien nebūs par vēlu?
– Nerunā muļķības. Vai tev izdevās pagulēt?
Stella nopūšas.
– Visu nakti neesmu ne acu aizvērusi.
Viņa jūt, ka aiz muguras kāds stāv. Viņai pakausī urbjas skatiens. Toms ir atbalstījies pret sienu, viņš ir visu dzirdējis.
– Vai tu jau paēdi brokastis? – viņa noprasa.
– Ar ko tu runāji?
– Ar Aminu.
– Par vecmāmiņu?
– Jā.
– Ko tu tagad darīsi?
– Nezinu. Bet ar tevi es to neapspriedīšu.
– Ar ko tad?
– Ne jau ar tevi, un tas ir viss. Ej tīrīt zobus, mums jābrauc.
– Kā vēlies.
Viņš runā salti, nekaunīgi, gandrīz augstprātīgi.
It kā vēlēdamies pasvītrot viņas pilnīgo bezspēcību, sievišķīgo vājumu. Viņa saspurojas un iesaucas:
– Nerunā ar mani tādā tonī!
– Kā tad lai es ar tevi runāju?
– Tā, kā pieklājas zēnam tavā vecumā.
– Un kā tas ir?
– Ar cieņu. Es gribu, lai man izrāda cieņu.
– Vai Tirkē tevi ciena?
Stellai trūkst vārdu. Viņa smagi nopūšas, padauza zābakus vienu pret otru, sabāž dūres kabatās.
– Vai tu dusmojies? – Toms noprasa.
– Jā. Es ļoti dusmojos.
– Tāpēc, ka neko nevari izdarīt?
– Gan es kaut ko izdomāšu. Man tikai vajag mazliet laika.
Stella vada automašīnu klusēdama. Toms, nodūris galvu, spēlē mutes harmonikas. Viņš tās satver te ar vienu, te ar otru roku, sekodams līdzi savu cītīgo pārdomu pavedienam.
– Ja gribi, mēs varētu atkārtot reizināšanas tabulu? – Stella piedāvā.
Viņš neatbild. Zēna skatiens kļūst blāvs, it kā viņa būtu pateikusi kādu aplamību.
– Vai tu domā par vecmāmiņu?
Viņš ierauj galvu jakas apkaklē un turpina darboties ar mutes harmonikām.
– Labs ir, – viņa padodas, – es vairs neko neteikšu.
Viņa ieslēdz labo pagrieziena rādītāju un iegriežas ceļā, kas ved uz skolu. Tālumā parādās lielā skolas ēka. Pa ceļa malu soļo Toma klasesbiedri astronautu ietērpos, nesdami padusēs pasistas lielas salātu bļodas.
– Ko viņi tur dara? Tagad taču nav Visu svēto diena! – Skolotāja mums tā lika. Mums ir jāiet uz mēģinājumu ludziņai par astronautiem, gada beigās būs izrāde. Vajag baltu kombinezonu un salātu bļodu, lai iznāktu ķivere.
– Bet tu taču man neko neesi teicis!
– Esmu gan. Divas reizes. Tu jau neklausies, – viņš atbild, ierāvis galvu apkaklē.
– Tā nav taisnība, Tom, tā nav taisnība! Es kaut ko tādu būtu dzirdējusi.
– Tevis tik un tā nekad nav mājās!
Viņš izkāpj un neatvadījies aizcērt automašīnas durvis.
Stella metas viņam pakaļ. Satver aiz rokas, ar varu pagriež pret sevi.
– Vispirms tu pateiksi: “Uz redzēšanos, paldies, ka atvedi mani uz skolu.” Es tev neesmu ne aukle, ne šoferis, un tad…
Viņa nodreb, ieraudzījusi Toma skarbo, salto skatienu. – Nolādēts, Tom! Ja es nedzirdēju, ko tu teici, tā vēl nav nekāda drāma!
– Citas mātes gan dzird. Citiem puikām ir pašiem savs dators un mobilais telefons, viņi var spēlēties cits ar citu. Man jāspēlējas vienam pašam vai ar diviem večiem!
– Man nav naudas tādām lietām, Tom. Vispār.
– Zinu.
Viņš parausta plecus, it kā šāds arguments būtu bezjēdzīgs.
– Paklau, vai jau ir par vēlu meklēt to astronauta kostīmu? – Stella noprasa.
Viņš ar asu kustību izraujas.
– Man tā skolas luga tik un tā ir pie vienas vietas.
Un viņš, uzmetis kūkumu, iesoļo skolas pagalmā, iesperdams pa zemes pikuci, kas aizveļas gabaliņu tālāk.
Stella izslejas un ar skatienu uzmeklē skolotāju. Viņa stāv uz lieveņa, uzmetusi sev uz pleciem tumši zilu žaketi un cieši ietinusies tajā. Viņai vienmēr ir auksti. Pat vasarā viņa ģērbjas tā, it kā staigātu pa ledus lauku.
Stella pienāk viņai klāt un sasveicinās.
– Labdien! Kā jums klājas?
– Esmu nogurusi. Kaut nu šis gads ātrāk beigtos. Bērni kļūst aizvien grūtāk valdāmi.
– Sakiet… kad man ir jāsagādā Tomam masku tērps? – Līdz pirmdienai. Šodien mums ir pirmais mēģinājums. Viņiem jāiemācās staigāt ar salātu bļodu uz galvas, es pat nezinu, vai šī ideja vispār ir tik laba…
– Ir gan! Tā ir ļoti oriģināla.
– Ak… jums tā šķiet? Es ilgi lauzīju galvu, lai apvienotu izklaidi ar zināšanām. Un tad atradu kāda amerikāņa uzrakstītu lugu.
Viņa uzlūko Stellu ar nemiera pilnām acīm. Mēģinādama viņu nomierināt, Stella klusi saka:
– Toms būs sagatavojies, neuztraucieties par to. Un viss noteikti izskatīsies lieliski.
Ejot garām dēlam, viņa pat neapstādamās izmet:
– Tu