aizvest Tomu izpeldēties dīķī. Tas nav tik uzkrītošs kā mans kravas auto. Toms šobrīd ir tajā vecumā, kad ir svarīgi būt tādam pašam kā citi un ne ar ko neizcelties! Braucot ar kravas auto, es nevarēšu palikt nepamanīta.
Tā ir taisnība, viņa patiešām ir gribējusi aizvest Tomu nopeldēties uz Sendenīlesensu.
Dīvaini, taču Stellai ir aizdomas, ka viņas rīcībai ir pavisam cits iemesls, kaut gan viņai pašai tas vēl nav zināms.
– Tikai pārbaudi, vai bākā ir pietiekami daudz benzīna. Un vai dokumenti ir cimdu nodalījumā.
– Bet tu tiec skaidrībā ar savu mīļoto, dzirdi?
Žilī pavērš pret viņu no cerībām starojošu seju.
– Ai, jā… – viņa nopūšas. – Kaut nu… kaut nu…
Kāpdama lejā, Stella izdzird, ka sāk zvanīt viņas mobilais telefons. Viņa izmakšķerē to no kabatas, telefons izslīd viņai no rokām, viņa pagūst to satvert, bet, tiklīdz atbildes taustiņš ir nospiests, telefons pārstāj zvanīt. Viņa paskatās ekrānā. Nezināms numurs. Un, kā jau parasti, nav atstāta arī ziņa.
– Velns parāvis, kas tas ir? – viņa noņurd, dimdinādama pa kāpnēm ar saviem lielajiem zābakiem.
Viņa apsēžas pie kravas auto stūres. Pežo varēs paņemt pēc tam. Viņa ieslēdz pirmo ātrumu un sāk gremdēties pārdomās.
Viss vienmēr notiek un atrisinās pavisam negaidīti un nesaprotami.
Drīz kaut kam ir jānotiek. Viņa jūt sevī nepanesamas gaidas. Drīz viss nostāsies savās vietās. Tas būs strauji un skarbi, viņa to zina.
Viņa ir gaidījusi pietiekami ilgi. Viņi domā, ka var atļauties visu. Rejs kopā ar saviem draugiem laupa, kur vien spēdams. Viņi zog, pārdod tālāk, rauš naudu. Viņu kabatas ir kā banku filiāles. Kas ir Reja jaunākā rotaļlieta? Maserati. Nopirkts par skaidru naudu. Un nevienam nav nekādu aizdomu. Viņi ir draugos ar mēru un darbojas kā starpnieki. Viņi saņem savu daļu no būvniecības atļaujām, būvlaukumiem, ūdens attīrīšanas uzņēmumiem, preču sertificēšanas. Prefekts, prefekta vietnieki, sekretāri – tie visi viņiem ir labi paziņas. Viņi aptīra bārus, restorānus, frizētavas un citus uzņēmumus. Pat zemnieki ir spiesti viņiem maksāt nodevas! Un, ja kāds pretojas, ražas laikā viņa laukos izceļas ugunsgrēks. Ko gan viņi iesāk ar visu šo naudu? Vajadzēs pavaicāt Violetai, varbūt viņa zinās.
Nemaz nerunājot par Reja dibināto “Ugunsdzēsēju draugu” biedrību. Visiem jāmaksā biedru naudas. Plauksta uz sirds. Asaras acīs par tiem nabaga uguns kareivjiem, kuri nokrituši no kāpnēm un tagad spiesti veģetēt invalīdu ratiņos, vai zināt, cik maksā tādi ratiņi, manas dāmas un kungi? Tas ir īsts skandāls. Ne-ie-do-mā-ja-mi. Un, kad Rejs ļauj vaļu savām cēlajām runām, visi ir gatavi atvērt maciņus.
Viņai gribas piezvanīt Tirkē un norunāt tikšanos klajumā aiz viņa mājas, lai viņš visu paskaidro. Vajag iedzīt viņam bailes. Likt viņam sajusties nelāgi. Viņš dzīvo nomaļā lauku mājā. Neviens viņus neredzēs.
Tad viņa atkal saņemas. Ko tu viņam teiksi, nejēga? Tu domā, ka varēsi viņam kaut ko iestāstīt? Viņa papurina galvu. Nekādu cerību. Nevajag sevi tā maldināt. Tieši to viņi arī gaida. Iespēju parunāties kādā nomaļā vietā. Nelaimes gadījumi mēdz notikt tik ātri.
Viņa atceras Toma astronauta tērpu. Šovakar vajadzēs to piemērīt dēlam un iešūt, un tad viņi abi varēs pasmieties par viņa platajām Mēness staigātāja biksēm.
Krustojumā iedegas sarkanā gaisma, un līdzās viņas kravas auto apstājas pelēks mersedesa kabriolets. Iepriekšējā vakarā, skatīdamās televizoru kopā ar Žoržu un Suzonu, viņa ir redzējusi reklāmu. Reach for the sky, drive a E Class coupe cabriolet, tur bija sacīts. Un ekrāna apakšā skrejoša burtu lente, kas aizjoņoja tik ātri, ka viņa tikai pēdējā brīdī paguva izlasīt: “Sākot no sešdesmit tūkstošiem eiro.” Sešdesmit tūkstoši eiro, viņa bija iesaukusies. Ar tādu naudu es varētu iztikt daudzus gadus. Kurš gan spēj kaut ko tādu samaksāt?
Violeta Mopuī.
Hermès lakats, tumšas Ray-Ban saulesbrilles, melni ādas minisvārki, sprādzes, aproces, smaga zelta kaklarota, manikirēti pirksti, kas klaudzina pa stūri. Violeta Mopuī, pārskaitusies, ka viņai jāstāv pie sarkanās luksofora gaismas, gluži tāpat kā visiem citiem.
Stella nospiež signāltauri un nolaiž logu.
– Redzu, ka tev klājas labi!
– Sveika, Stella!
– Vai esi saņēmusi mantojumu, vai arī tas viss tev nokritis no gaisa?
Violeta sāk skaļi smieties.
– Tas ir no Reja. Vakar vakarā viņš man to uzdāvināja. Dzimšanas dienā. Viņš ir tik mīļš, vai ne?
– Īsts saldumiņš!
– Viņš mani dievina.
– Tev nu gan ir paveicies!
– Tāpēc, ka es protu apieties ar puišiem! Tas nemaz nav grūti… ir jāzina tikai dažas vienkāršas lietas.
Viņa to saka tādā pašā balsī kā toreiz, kad trīspadsmit gadu vecumā bija lepni izslējusi mazās krūtis zem sporta krekliņa.
– Tev vajadzēs man to iemācīt! – Stella aizrāda.
– Kad vien vēlies… Un tas vēl nav viss! Viņš mēģinās panākt, lai es kļūtu par zvaigzni nākamajā reģionālās padomes filmu projektā. Viņš grib padarīt mani slavenu. Viņš ir pārliecināts, ka tas izdosies. Esmu tik satraukta!
– Vai šovakar mēs varam iedzert kafiju, kamēr man vēl nav jābrauc pēc Toma? Šodien viņam līdz septiņiem ir džudo nodarbības.
– Šovakar nevaru. Svinīgas vakariņas ar prefektu. Man jāsagatavojas, lai es izskatītos satriecoši.
– Tas noteikti neaizņems pārāk daudz laika.
– Tu esi tik jauka, – viņa iepriecināti nosaka. – Tur būs visi svarīgākie šejienieši, man noteikti jāatstāj uz viņiem labs iespaids.
– Tādi puiši kā Žerso vai Tirkē? – Stella vaicā, lai viņu paķircinātu.
– Tu smejies, vai? Es runāju par ietekmīgiem ļaudīm. Žerso un Tirkē ir tikai tādi punduri. Vismaz Tirkē noteikti sēdēs mājās. Iedomājies, vai nomirt var no smiekliem! Viņš ir mēģinājis celt svaru stieni un izmežģījis potīti. Nabaga zellis! Man gribas piekaut visus tos, kuri līp Rejam klāt! Viņš ir pelnījis kaut ko labāku.
– Tev taisnība. Starp citu, tev vajadzētu Reju nedaudz apstrādāt. Blakus tik skaistai meitenei kā tu viņš izskatās mazliet neveikls.
– Esmu jau sākusi. Žēl gan, ka jūs vairs nesatiekaties, jo tad tu varētu redzēt, cik ļoti viņš ir pārvērties. Es viņam katru dienu lasu priekšā avīzi un stāstu par visiem jaunumiem. Viņam tas ir vajadzīgs darba dēļ.
– Ā, tātad viņš ir sācis strādāt? Tas jau ir kaut kas jauns.
– Nē, nudien, Stella, man ļoti gribētos, lai jūs salīgstat mieru, galu galā viņš taču ir tavs tēvs!
– Nesaki tā! – Stella izgrūž. – Nesaki tā!
Šie vārdi izskan kā granātas sprādziens. Violeta viņu nosodoši uzlūko.
– Bet viņš taču tev ir dāvājis dzīvi! Vecāki ir jāciena. Es tev paskaidrošu: piemēram, es esmu māksliniece un tomēr esmu atļāvusies ieturēt pauzi savā karjerā, lai atgrieztos šeit un nokārtotu visas darīšanas, kas saistās ar maniem vecākiem. Tu tiešām domā, ka man tas sagādā prieku?