it kā pēkšņi būtu viņu pamanījusi. Pabužināja dēlam matus, vairākkārt atkārtoja: “Mans mīļais, mans mīļais, es mīlu tikai tevi! Tu taču to zini, mans mazais dārgumiņ?”, it kā vēlēdamās viņu pārliecināt. Aleksandrs klusēja. Vēl būdams pavisam mazs, viņš bija sapratis, ka vēlāk tiks pēkšņi pamests, it kā vairs nebūtu vajadzīgs. Kā lietussargs. Viņam bija žēl lietussargu, kuri visu laiku tika aizmirsti.
Vienīgās reizes, kad māte šķita patiesa, vienīgās reizes, kad viņa netēloja brīnišķīgo Irisu Dipēnu, bija tās, kad uz ielas ceļā nejauši gadījās kāds ubags. Viņa pielika soli un izmeta: “Nē, nē, neskaties!” Un, ja viņš vaicāja, kāpēc māte tik ļoti steidzas, kāpēc viņa baidās, māte pieliecās, saņēma viņu aiz zoda un sacīja: “Nē, nē, es nebaidos, taču viņi ir tik neglīti, tik netīri, tik nabadzīgi…”
Tad piespieda viņu sev klāt, un varēja dzirdēt, ka mātes sirds pukst kā neprātīga.
Šoreiz viņš pagāja bezpajumtniecei garām pat nepaskatīdamies, pat neapstādamies, un vēl paguva pamanīt, ka viņa velk sev līdzi invalīdu ratiņus.
Nākamajā dienā Aleksandrs viņu ieraudzīja atkal. Viņa bija sakārtojusi sirmos, cirtainos matus un katrā pusē nostiprinājusi ar sprādzi. Tās bija mazai meitenītei piemērotas sprādzītes ar zilu un sārtu delfīnu. Viņa sēdēja invalīdu ratiņos un ļoti rāmi turēja klēpī no netīrumiem pilnīgi melnās, raibos dūraiņos ievilktās rokas. Viņa noskatījās uz garāmgājējiem, grozīdama galvu, it kā nevēlētos neko palaist garām. Viņa mierīgi smaidīja un vērsa pret saules stariem grumbainos vaigus.
Viņš pagāja viņai garām un sajuta, ka tiek ļoti uzmanīgi nopētīts.
Nākamajā dienā viņa atkal bija turpat, sēdēja invalīdu ratiņos, un viņš mazliet palēnināja gaitu. Veča viņam plati uzsmaidīja, viņš darīja tāpat un pielika soli.
Aiznākamajā dienā viņš pienāca večai klāt. Viņš jau bija sagatavojis divas piecdesmit pensu monētas, ko viņai pasniegt. Viņš gribēja noskaidrot, kādā krāsā ir viņas acis. Šī uzmācīgā doma viņu bija pārņēmusi jau kopš paša rīta: un ja nu viņai ir zilas acis? Lielas, zilas acis, nemierīgas kā tinte tintnīcā?
Viņš pienāca tuvāk. Turēdamies mazliet nostāk. Pamāja ar galvu.
Mēmi.
Veča paskatījās uz viņu un pasmaidīja. Vairāk neko.
Viņš panācās vēl tuvāk, iemeta monētas viņai klēpī un ieskatījās vērīgāk. Viņa pievērsa acis monētām, melnie pirksti ar saplaisājušiem nagiem tām pieskārās, tad ar veiklu, slepenu kustību pabīdīja naudu zem labās plaukstas, un veča uzlūkoja viņu.
Aleksandrs strauji pakāpās atpakaļ.
Viņai bija lielas, zilas acis. Divi lieli ledus ezeri kā viņa ģeogrāfijas grāmatas fotogrāfijās.
– Tev no manis bail, luv?
Viņa bija gribējusi sacīt love, taču pateica luv kā tāds avīžu tirgotājs.
– Mazliet…
Viņš nevēlējās večai melot. Tēlot drosminieku.
– Bet es tev neko nedaru, luv.
– Zinu…
– Bet tev no manis tik un tā ir bail… Tāpēc, ka esmu slikti ģērbusies…
Zilajās acīs pazibēja uzjautrinājums. Viņa izņēma mazliet tabakas no metāla kārbiņas, ko bija noglabājusi zem rokas, un sāka tīt smēķi.
– Vai tu pīpē, luv?
Viņa nolaizīja cigaretes papīru, nenolaizdama acis no Aleksandra.
Šīs acis bija zilas, tomēr arī izbalējušas. Stingras, daudz piedzīvojušas.
– Vai esi iemīlējies, luv?
Viņš nosarka.
– Tu esi liels. Tev jau ir laiks tikt pie draudzenes… Kā viņu sauc?
– …
– Vai tava māte viņu pazīst?
– Viņas vairs nav.
– Viņa ir aizgājusi?
– Viņa ir mirusi.
Tā! Viņš to bija pateicis. Pirmo reizi. Viņam uznāca vēlēšanās ļaut vaļu ilgam kliedzienam. Viņš bija to pateicis.
– I’m sorry, luv…
– Nē. Jūs nezinājāt, tas arī viss.
– Vai viņa ilgi slimoja?
– Nē…
– Ā! Tā bija nejauša nāve…
– Jā, ja vēlaties…
– Tu negribi par to runāt?
– Tagad ne…
– Varbūt tu nāci pie manis, jo…
– Viņai bija zilas acis, viņai arī… – Viņa bija bēdīga vai priecīga?
– Nezinu…
– Ak… tu nezini…
– Es drīzāk teiktu, ka bēdīga, man tā šķiet…
Viņš parakņājās kabatā, meklēdams vēl kādu naudas gabalu. Atrada vēl vienu piecdesmit pensu monētu un pasniedza viņai. Viņa to atraidīja:
– Nē, luv, paturi to sev… Man pietiek ar to, ka varu ar tevi parunāt.
– Bet jums taču kaut kas jāēd?
– Par to tu neraizējies, luv.
– Labi, tad uz redzīti!
– Uz redzīti, luv…
Viņš devās prom. Soļodams pavisam izslējies, pavisam taisns. Viņš par katru cenu vēlējās izskatīties vecāks. Nu labi, viņš nejutās priecīgs par savu idiotisko rīcību, viņš aizejot vis nebija pieklājīgi atvadījies, bet gan izmetis “uz redzīti”, un itin nemaz nevēlējās, lai veča domātu, ka viņš tagad katru dienu nāks ar viņu parunāties. Nevajadzēja jau pārspīlēt. Viņš gan pats bija labprātīgi parunājies ar veču, taču nebija pateicis gandrīz neko. Tikai to, ka viņa māte ir mirusi. Vienalga, tā bija pirmā reize, kad viņš to bija pateicis, nu viņš gandrīz apraudājās un sacīja sev, ka par mātes nāvi raudāt jau nav nekāds kauns. Tas pat bija svēts, pamatots iegansts.
Un, sajutis, ka veča noskatās viņam pakaļ, viņš pagriezās un pamāja. Pirms iekāpšanas autobusā, viņš pēkšņi iedomājās, ka viņai taču noteikti ir vārds. Viņai noteikti ir vārds. Viņš pagāja garām konduktoram, neuzrādījis savu braukšanas karti, tika norāts un atvainojās.
Zoē nometa skolas somu uz gultas un ieslēdza datoru.
Divas ziņas. No Gaetāna.
Digeklēns iekārtojās viņai pie kājām. Zoē saņēma suņa galvu, pakasīja viņam starp ausīm, pabužināja un nodungoja: protams, es saprotu, ak, tu mans melnais, ak, tu mans neglītais, es zinu, ka gaidīji mani, bet tu taču redzi, ka Gaetāns man ir atrakstījis, un es nevaru noņemties ar tevi vien… Vai mamma vēl nav mājās? Gan jau vēlāk būs!
Aizvēris acis, Digeklēns klausījās Zoē dungošanā un, kad viņa bija beigusi, atgūlās turpat pie galda un izstiepa kājas, it kā visu dienu būtu cītīgi skraidījis.
Zoē novilka mēteli, noraisīja šalli, pārkāpa pāri Digeklēnam un apsēdās pie datora. Izlasīja ziņas. Lēni. Nesteidzīgi. Pēc stundām viņi abi šādā veidā satikās.
Gaetāns tagad dzīvoja Ruānā. Mazā Monsentenjonas