Meitene bez pagātnes. Ketrina Krofta

gan viņš domā par mani. Vai tā ir laba zīme, ka viņš šobrīd sarunājas ar mani, lai gan kuru katru brīdi atskanēs zvans un pārējie klasesbiedri jau ir nostājušies gatavībā klases telpā? Taču, no otras puses, nav teikts, ka tas kaut ko nozīmē. Edams neizskatās pēc tāda, kas aizrautīgi turētos pie skolas noteikumiem.

      – Labāk iesim iekšā, – es nosaku brīdī, kad zvans pāršķeļ gaisu un visi nosebojušie pieliek soli.

      – Ja tu tā vēlies, – viņš nosaka. Bet, kad es viņu uzlūkoju, īsti nezinādama, kā uztvert šo piezīmi, viņš smaida. Nespēju izskaidrot savas izjūtas šajā brīdī, zinu tikai to, ka esmu ko tādu gaidījusi jau ļoti ilgi.

      Devītā nodaļa

2014. gads

      Pagāja četras dienas, bet atbilde uz manu elektroniskā pasta vēstuli tā arī nepienāca. Nezināju, vai jūtos atvieglota vai vīlusies, taču centos sev iestāstīt, ka mana bezbailīguma taktika ir iedarbojusies. Ka esmu tik ļoti samulsinājusi sūtītāju, ka viņš vai viņa nolēmis atkāpties. Varbūt mans dators tomēr nebija uzlauzts. Biju attiecinājusi teikto uz Džūljenu, taču varēja gadīties, ka rakstītājs zināja par manu vientuļnieces statusu un pieņēma, ka es vēlos, lai manā dzīvē ienāktu kāds vīrietis.

      Atgaiņājos no domas, ka tas būtu pārāk vienkārši, ka tam, kurš to darīja, bija kāds plāns un ka viņš negrasījās padoties tāpēc vien, ka es biju reaģējusi mazliet negaidīti. Un tomēr četras dienas bija pietiekoši ilgs laika sprīdis, lai es varētu sev iestāstīt, ka viss būs beidzies.

      No otras puses, es nesaņēmu ziņas arī no Džūljena, un tas mani mulsināja. Viņš bija tas, kurš man atsūtīja pēdējo vēstuli, un es tikai atbildēju uz to, pavēstīdama, ka būšu tiešsaistē nākamajā vakarā, taču mēs nebijām satikušies. Un tomēr es nespēju iedomāties, kāpēc viņš nav kaut vai atstājis ziņu un kāpēc tagad klusē. Bez šaubām, varēja atrast neskaitāmus nevainīgus izskaidrojumus viņa klusēšanai: komandējums, atvaļinājums, saslimuši vecāki. Ikviens no tiem bija ticams, tāpēc es iestāstīju sev, ka viss būs kārtībā. Viņš atbildēs tad, kad varēs.

      Devos atpakaļ uz darbu, un viss atkal iegāja ierastajās sliedēs. Marija likās priecīga, ieraugot mani, un turpināja noņemties ap mani, regulāri pārbaudot, vai man nekas nekaiš. Apgalvoju viņai, ka viss ir kārtībā, un jutos pateicīga par to, ka kolēģe acīmredzami nebija apvainojusies, pat ja biju viņu aizskārusi ar saviem vārdiem tovakar manā dzīvoklī.

      Nevajadzēja ilgu laiku, lai iegrimtu darbā un aizmirstu par ārpasaules eksistenci. Pusdienas pārtraukumā es iegāju atpūtas istabā un pagatavoju karstu ūdeni ar citronu, jo ironiskā kārtā biju sākusi ievērot izteiktas saaukstēšanās pazīmes.

      Biju pagriezusies ar muguru pret durvīm un tik ļoti iegrimusi “Uz kraujas rudzu laukā”, ka pamanīju Samas klātbūtni tikai tad, kad viņa noklepojās, lai piesaistītu manu uzmanību. – Priecājos, ka tu esi te, – viņa noteica, aizvērdama durvis un panākdamās uz manu pusi. – Vai varam aši aprunāties?

      Uzreiz iedomājis, ka viņa droši vien būs atklājusi manus melus par slimošanu. Bet kā gan? Pat tad, ja Marijai bija radušās aizdomas, ka es tikai tēloju, jutos droša, ka viņa neko nebūs teikusi Samai. Un, ja arī bija, tad neviens to nevarēja pierādīt. Taču es nespēju iedomāties nevienu citu iemeslu, kāpēc Samai vajadzētu runāties ar mani aiz aizvērtām durvīm. Ja nu vienīgi kāds klients bija par mani pasūdzējies.

      – Tu esi nostrādājusi bibliotēkā jau ilgu laiku, Lija, vai ne? – Sama iesāka, un es aizturēju elpu, gaidīdama, kad viņa ķersies vērsim pie ragiem. – Redzi, ir noticis kas jauns, un es gribēju to apspriest ar tevi.

      – Jā, protams. Kas tas ir? – Pūlējos runāt nevērīgi, taču viņa mēģināja no manis atbrīvoties, par to es jutos droša. Tas nevarēja būt nekas cits. Es nedrīkstēju zaudēt savu darbu. Tas bija vienīgais, kas mani turēja pie dzīvības. Doma par nestrādāšanu uzdzina man nelabumu: man tas bija ne tikai darbs vien, tā bija visa mana dzīve.

      – Ir atbrīvojusies vecākā bibliotekāra vieta, un domāju, ka tu būtu ideāli piemērota šim amatam. Tas nozīmēs lielāku atbildību, taču nekā tāda, ar ko tu nevarētu tikt galā. Ko tu teiksi?

      Man bija vajadzīgs kāds brīdis laika, lai aptvertu Samas vārdus, bet, kad tas notika, man sagribējās viņu apskaut. Mans darbs netika atņemts, un viņa vēl runāja par paaugstinājumu. Pirms tam es nebiju aizdomājusies par savu karjeru vai nākotni, es tikai dzīvoju no dienas dienā, tikdama galā ar katru, cik labi vien varēdama. Un nu šis piedāvājums. Kādu brīdi es nespēju parunāt, bet, kad atguvos, izmocīju vienīgi: – Jā, es labprāt. Lieliski. Paldies. Sama iesmējās. – Bez šaubām, ir jānotiek arī pārrunām, taču tā ir tikai formalitāte. Man vajadzēs savākt visus vajadzīgos papīrus.

      – Labi, – es noteicu, vēl aizvien neticēdama savām ausīm. Nekas tāds ar mani nemēdza notikt. Un tad kaut kas iešāvās man prātā, liekot atgriezties atpakaļ uz zemes. – Un kā tad Marija? Zinu, ka viņa te nostrādājusi tikai dažus mēnešus, taču pirms tam viņa gadiem ilgi ir strādājusi bibliotēkā, vai ne?

      Sama iekoda lūpā. – Teiksim tā: es nedomāju, ka Marijai darbs ir tikpat svarīgs kā tev. Taču lai tas paliek starp mums. Jebkurā gadījumā viņa var pieteikties. Galu galā konkurss ir atklāts un godīgs. Tikai neaizmirsti aizpildīt pieteikuma veidlapu. Es tev to nosūtīšu pa elektronisko pastu jau pēcpusdienā. – Un tad viņa izsteidzās ārā, liekot man aizdomāties par to, vai tikai es neesmu izfantazējusi visu šo sarunu.