i Liene Akmens
Veltījums Elizabetei, Andream un Alehandro, manam labākajam lēmumam
Epigrāfi
“Kautrīgs, atturīgs, vārdos skops vīrs, kurš izvairās no karjeras vilinājumiem, – šīs rakstura īpašības tiek uzskatītas par vērtīgākajām viņa personībā. Viņa askētisms, pieticība, dziļš garīgums ir iezīmes, kas padara viņu par lielisku kandidātu pāvesta amatam.”
– Sandro Madžisters, Vatikāna eksperts, L’espresso žurnālists1
“Pāvests Francisks ir cilvēks, kurš pievērsies Jēzum Kristum un katru dienu lasa Bībeli.”
– Luiss Palau, mācītājs un evaņģēlists2
“Visu amerikāņu vārdā mēs ar Mišelu paužam mūsu vissirsnīgākos novēlējumus Viņa Svētībai pāvestam Franciskam sakarā ar viņa stāšanos Svētā Pētera Krēsla vadībā un pāvesta pienākumu pildīšanas sākumu. (..) Viņš ir pirmais pāvests no Amerikas kontinentiem, un viņa ievēlēšana pāvesta amatā apliecina šī pasaules mērogā arvien nozīmīgākā reģiona spēku un vitalitāti. Kopā ar latīņamerikāņiem mēs, Savienoto Valstu iedzīvotāji, dalāmies priekā par šo vēsturisko dienu.”
– Baraks Obama, Amerikas Savienoto Valstu prezidents3
“Novēlu Viņa Svētībai Franciskam, kurš tikko stājies pāvesta amatā, daudz gaismas un pozitīvas enerģijas katoļu vadīšanā.”
– Laionels Messi, Argentīnas futbolists4
“Pirms daudziem gadiem mums par lielu kaunu mēs piedalījāmies neskaitāmās greznās labdarības organizācijas Cáritas vakariņās, kur tika izlozētas dārglietas un citas ārišķīgas lietas. Jūs kļūdījāties – tā nav Cáritas būtība.”
– Pāvests Francisks, Cáritas Nacionālajā asamblejā 2009. gadā5
“Tie ir mūsdienu liekuļi – tie, kuri “klerikalizē” baznīcu un velk Dieva cilvēkus prom no pestīšanas. Arī to nabaga meiteni, kura gan varēja aizsūtīt savu dēlu atpakaļ pie Radītāja, taču uzdrošinājās ievest viņu pasaulē un tagad ir spiesta iet no draudzes uz draudzi, mēģinot panākt viņa kristīšanu.”
– Pāvests Francisks, Pastoral Urbana konferences noslēguma mise 2012. gadā6
“Mēs, priesteri, cenšamies “klerikalizēt” lajus. Un laji – ne tikai daži, bet ļoti daudzi cilvēki – krīt mūsu priekšā ceļos un lūdzas, lai mēs viņus klerikalizējam, jo ir daudz ērtāk būt altārzēnam, nevis piekritējam uz laju ceļa. Mēs nedrīkstam iekrist šajos slazdos. Tā ir grēcīga līdzdalība noziegumā. (..) Lajiem ir jādzīvo kā lajiem kristīšanas spēkā (..) un jānes savs krusts tāpat kā mums visiem. Viņi nes laju, nevis priesteru krustu, jo Dievs viņiem devis pietiekami platus plecus šādam darbam.”
– Pāvests Francisks, 2011. gada novembrī7
Pateicības
Mēs, rakstnieki, cenšamies būt vārdu ģēniji, bet daudzi izdevēji ir ģēniji ar savām domām un idejām. Lerijs A. Daunss ir tieši tāds cilvēks. Paldies Tev, Lerij, par to saikni, kas mūs vieno par spīti tūkstošiem jūdžu, kuras mūs šķir.
Mana visdziļākā pateicība pienākas Grupo Nelson un Thomas Nelson komandām. Viņi spēj uzburt brīnumus, un es tos piedzīvoju vairāku nedēļu laikā. Šī orķestra vadītāja Grasiela Lelli prot saglabāt mieru arī neticama stresa apstākļos – es atceros to pastaigu pa Maiami pludmali, kad viņa nesa kurpes rokā un lasīja grāmatu. Huans Karloss Martins Kovano ir cilvēks, kurš skatās uz lietām un redz to, ko citi mirstīgie nespēj, – lieliski strādāts, mans draugs! Grethenu Ebernetiju es iepazinu pavisam nesen, taču viņa ir izcils tilts starp divām kultūrām, pedantiska un nenogurstoša; ceru, ka mēs satiksimies arī klātienē. Ja šajā grāmatā arī palikusi kāda kļūda, tad tā ir tikai manējā. Šo triju ģēniju kopdarbā var rasties tikai kaut kas labs.
Visa Thomas Nelson izdevniecības komanda strādāja nerimstoši. Paldies Polai Meidžorei, kura tika galā ar šo spāni un viņa literārajām indevēm. Es pateicos Metam Boheram, kurš aizstāvēja šo grāmatu līdz pēdējam un nogādāja to uz visām pasaules malām.
Liels paldies manam meksikāņu draugam Roverto Rivasam – par to, ka viņš tic manām grāmatām.
Un es nevaru aizmirst visu labo, ko izdarījusi Silvijas Bastosas literārā aģentūra un nenogurdināmais Pavs Senteljass, kurš saņem manas neskaitāmās elektroniskā pasta vēstules ar tūkstošiem ideju. Paldies Tev, Pav, par atbalstu, ko sniedzi man it visā. Tāpat esmu pateicīgs Robertam Daunsam par to, ka šī grāmata izplatīta visā pasaulē.
Ievads
Tā ir viena no iespaidīgākajām ceremonijām pasaulē – no Svētā Pāvila kapelas, kuru rotā apbrīnojamās Mikelandželo freskas, cauri Audienču zālei simt piecpadsmit kardinālu dodas uz vienu no brīnišķīgākajām telpām, kādu reiz radījusi cilvēka roka, proti, uz Siksta kapelu. Tajā viņi paliks tik ilgi, kamēr, Svētā Gara iedvesmoti, vienosies, kurš turpmāk vadīs katolisko baznīcu.
Kardināli nonāk Siksta kapelā un ieņem savas vietas. Viņi nodzied seno himnu Veni Creator jeb “Nāc, Radītājs”, lai piesauktu Svēto Garu. Tad viņi pēc kārtas nodod zvērestu, ka cieši ievēros konklāva noteikumus. Tos var reducēt līdz diviem: 1. uzticīgi pildīt Pētera norādījumus, ja viņš tiek ievēlēts par pāvestu; 2. neatklāt noslēpumus, kas saistīti ar pāvesta ievēlēšanu.
Tiklīdz zvērestu ceremonija ir pabeigta, pāvesta liturģisko ceremoniju meistars latīņu valodā paziņo: Extra omnes! Tas nozīmē: “Visi pārējie – ārā!” Durvis aizcērtas, un kardināli sāk diskusiju.
Šķiet, ka Vatikānā laiks ir apstājies, un modernās dzīves steiga un trauksmainība šajā pasaules mazākajā valstī liekas teju neiedomājama. Ārā, tālu no šīs svarīgās reliģiskās sapulces, pulcējas vairāk nekā seši tūkstoši žurnālistu un kamerām bruņojušos fotogrāfu, kuri alkst būt pirmie, kas ziņos par tikko ievēlēto pāvestu.
Kad tik gaidītie fumata bianca jeb baltie dūmi paceļas no Siksta kapelas skursteņa, pūlis Svētā Pētera laukumā uzgavilē priekā un katoliskā ticībā. Televīzijas, radio un drukāto mediju pārstāvji no visas pasaules nepacietīgi gaida jaunā pāvesta iznākšanu uz centrālā balkona. Tikmēr jaunais pāvests Asaru zālē gatavojas parādīties pasaulei un noģērbjas Dieva priekšā.
Pēc neilga brīža, kas daudziem pasaules ticīgajiem liekas nebeidzams, tikko ievēlētais pāvests apsveic katoliskajai baznīcai piederīgos. Viņš skaļā balsī noskaita svētīšanas vārdus: Urbi et Orbi (“Pilsētai [Romai] un pasaulei”). Svētā Pētera laukums atbild ar apdullinošiem saucieniem, un daudzi pēta jaunā pontifa seju televizoru un datoru ekrānos.
Kad pāvests Francisks, kardināls Horhe Mario Bergoljo, ar paceltām rokām un pret pūli atvērtām plaukstām izrunā pirmos vārdus, Svētā Pētera laukumā iestājas klusums:
Brāļi un māsas, labvakar!
Jūs zināt, ka konklāva uzdevums bija dot Romai bīskapu. (..) Romas diecēzei ir savs bīskaps. (..)
Un tagad es gribu dot svētību, taču vispirms jums kaut ko lūgšu. Pirms bīskaps svētī tautu, es aicinu jūs lūgt Kungu, lai Viņš mani svētī. Tā būs tautas lūgšana pēc svētības savam bīskapam. 8
Vēl pavisam nesen pāvestu Francisku īpaši nepazina neviens – ne pasaule, ne arī plašā katoļu sabiedrība. Tiek uzdoti daudzi jautājumi un izteiktas šaubas par virzienu, kādu uzņems katoliskā baznīca nākamajos gados. Vai pāvests Francisks būs tas, kurš ievedīs katolisko baznīcu divdesmit pirmajā gadsimtā? Vai viņš būs pirmais, kurš atļaus priesteriem precēties? Kā viņš tiks galā ar skandāliem, kas pēdējos gados nomākuši katolisko baznīcu? Vai pāvests Francisks saglabās savu nostāju, ka jāatbalsta