problēmu diktētus ierobežojumus nācās ievērot visu mūžu, un tie pārvilka svītru cerībām doties misijā uz Japānu, taču parādīja viņam ceļu, kuru viņš citādi nebūtu izvēlējies. Pāvests to pauž šādos vārdos:
Sāpes nav vērtība pati par sevi, taču veids, kādā mēs tiekam ar tām galā, gan var izrādīties tikumīgs. Mūsu paaicinājums ir pilnība un prieks, un sāpes ir robeža, limitējošs faktors. Tādējādi mēs sāpju nozīmi pilnībā saprotam caur Dieva sāpēm Jēzū Kristū. 24
Bergoljo vārdi šķiet nemūsdienīgi. Mēs dzīvojam hēdonistu sabiedrībā, kurā baudas tiek uzskatītas par vienīgo cilvēces mērķi. Cilvēki nemitīgi anestezē sevi pret fiziskām un emocionālām sāpēm. Taču mēs, zaudējuši spēju sajust sāpes un ciešanas, zaudējam arī savu patieso humanitāti. Šī, lai arī ne pārāk reklamēta, varbūt ir viena no diženākajām kristietības mācībām.
Otra svarīgākā mācība, ko pāvests Francisks apguva caur savu pieredzi, nebija sāpju apēnota. Tas, ko Kristus izcieta pie krusta, kristiešiem sola augšāmcelšanos pēc sāpēm. Kā pāvests to raksturojis: “Tāpēc es domāju, ka galvenais ir uztvert krustu kā augšāmcelšanās sēklu. Katrs mēģinājums izturēt sāpes dod tikai daļējus rezultātus, ja tas nav balstīts transcendencē.”25 Teoloģiskā izglītība sniedza viņam prasmi būvēt un sakārtot savu pieredzi, taču tā nevarēja piedāvāt pašu pieredzi.
Vispirms Bergoljo studēja Santjago pilsētā Čīlē – jezuītu seminārā, kas atradās senlaicīgā Svētā Alverto Urtado rekolekciju namā. Jezuītiem tā bija īpaša vieta. Svētais Alverto Urtado bija slavens čīliešu jezuīts, kurš dibināja Hogar de Cristo jeb “Kristus mājas” un turklāt visu mūžu centās uzlabot čīliešu strādnieku stāvokli.
Viņa garīgais vadītājs, jezuīts Fernando Vivess iemācīja viņam, cik nozīmīga ir sociālā atbildība.
Svētais Alverto Urtado studēja jurisprudenci Čīles Pontifikālajā katoļu universitātē un vēlāk iesaistījās politikā, iestājoties Konservatīvo partijā. Lielu savas dzīves daļu viņš veltīja jauniešiem un nodibināja organizāciju Acción Sindical y Económica Chilena (“Čīliešu savienība un ekonomiskā rīcība”), kuru daži apsūdzēja komunistiskas ideoloģijas propagandā. Čīles valdība Alverto Urtado nāves dienu pasludināja par Solidaritātes dienu, un 1994. gadā pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu svētīgo kārtā.
Studijas šajā iestādē, ko dibināja Svētais Alverto Urtada un kas nosaukta viņa vārdā, nepārprotami ietekmēja Horhes Mario Bergoljo pievēršanos nabagiem un sociālajam taisnīgumam. Santjago seminārā Čīlē nākamais pāvests saņēma klasisko izglītību un studēja latīņu un grieķu valodas, vēsturi un literatūru. Pēc studijām un ordinēšanas priestera kārtā viņš devās uz Spāniju, lai turpinātu studijas Alkalā de Enaresā. Teoloģiju viņš studēja no 1967. līdz 1970. gadam.
Bergoljo apvienoja studijas un pasniedzēja darbu. 1964. un 1965. gadā viņš pasniedza literatūru un psiholoģiju Colegio de la Inmaculada Concepción de Santa Fe (Bezvainīgās ieņemšanas kolēģijā Santafē pilsētā), bet 1966. gadā tos pašus priekšmetus mācīja Colegio del Salvador de Buenos Aires (Glābēja kolēģijā Buenosairesā). Viens no viņa studentiem – Horhe Milija – stāsta par to, cik stingrs mēdza būt Bergoljo.
Kad kādam studentam nebija izpildīts mājasdarbs, tolaik jaunais jezuītu skolotājs Bergoljo lika šo studentu pie darba:
“Jūs mācīsiet visu stundu,” skolotājs teica. “Viņi sitīs jūs krustā,” klasesbiedrs nočukstēja. Students milzīgi nopūlējās ar uzstāšanos, bet visi baidījās, ka Horhem Mario Bergoljo ar to vien nepietiks, jo viņš mācīšanu uztver ļoti nopietni. Stundas beigās Bergoljo teica: “Jūs varētu saņemt desmit balles, taču mēs dosim jums deviņas. Un tas būs nevis sods, bet mūžīgs atgādinājums, ka pienākums jāpilda dienu no dienas; ka darbs jāveic sistemātiski, bet tas nedrīkst kļūt par rutīnu; ka jābūvē ķieģelis pēc ķieģeļa, nevis viegli jāļaujas kārdinājumam improvizēt.”26
Jauno pāvestu raksturo smaga darba izglītojošā filozofija. Gala rezultāts nav tik svarīgs kā pats process, kas noved pie šāda iznākuma. Ja mēs nespējam izkopt krietnus ieradumus, mūsu sasniegumi nav nekā vērti. Pāvests Francisks ir stāstījis par bagātu un slavenu argentīniešu biznesmeni, kuru viņš saticis lidojuma laikā. Kad viņi bija nonākuši galapunktā, bagāža vēl nebija piegādāta, šis cilvēks sadusmojās un sāka kliegt: “Vai tad viņi nezina, kas es esmu? Pret mani nedrīkst tā izturēties!” Bergoljo spriež, ka cilvēks, kurš dzīvē sasniedzis lielas lietas, bet nav spējīgs kontrolēt pats sevi, ir zaudējis morālu varu pār citiem.27 Nav šaubu, ka jaunais pāvests spēs kontrolēt sevi, pacietīgi sasniedzot savu meklējumu mērķi un vienlaikus pievēršot uzmanību procesam un normām.
Kā kļūt par jezuītu
Bergoljo pagātne, kas saistīta ar jezuītiem, lielā mērā ir saistīta ar viņa raksturu. Grāmatā, ko viņš sarakstījis kopā ar savu draugu rabīnu Skorku, Bergoljo definē četrus pīlārus, uz kuriem turas izglītība katoļu un jo īpaši jezuītu semināros. Pāvests Francisks pirmo izskaidrojis vienkāršos vārdos:
Pirmais pīlārs ir garīgā dzīve, kurā kandidāts sāk dialogu ar Dievu viņa iekšējā pasaulē. Tātad pirmais izglītības gads ir veltīts mācībām un lūgšanu praksei, garīgajai dzīvei. Pārējais, kas seko, nav tik intensīvs. 28
Garīgā dzīve ir centrs, kas vada priestera dzīvi. Novērtējis lūgšanu spēku, Bergoljo to uztver ļoti skaidri un ar šo pirmo pīlāru saprot ieradumu izkopšanu, ne tikai principus vai zināšanas teoloģijā, kas palīdz priesterim visas kalpošanas laikā.
Otrais pīlārs aptver kopienas dzīvi. Cilvēki ir sabiedriskas būtnes, un Bergoljo tic, ka tiem, kas kalpo baznīcai un sabiedrībai, jāattīsta empātijas spējas, lai varētu iztēloties sevi kaimiņu vietā, dzīvot viņiem un kopā ar viņiem.
Mēs neesam nākuši, lai izglītotos izolētībā. Mums jābūt “iemīcītiem” kopienā un jāaug tajā, lai vēlāk mēs varētu to nest un vadīt. Tāpēc arī eksistē mūsu semināri. Katrā kopienā pastāv sāncensība un greizsirdība, un tas palīdz nospodrināt sirdi un iemāca mums piekāpties citiem. Šīs situācijas rodas pat semināristu futbola spēlēs.29
Priesterim un semināristam jāiemācās dzīvot kopā un attīstīt šos ieradumus kopienas locekļos. Priesteri vada draudzes, un viņiem jāzina, kā risināt konfliktus un sarunas. Sākotnēji kristietība bija komunāla: no Apustuļu darbiem līdz comunidades de base (pamatkopienām) mūsdienu draudzēs vai protestantu baznīcās, kur visi visus pazīst un palīdz cits citam.
Bergoljo nekad neidealizē semināru vai priesterību. Semināristi ir cilvēki ar tādām pašām kaislībām un vājībām kā citiem cilvēkiem, tātad jāgaida, ka viņu kopdzīvē arī radīsies konflikti. Tādējādi otrais pīlārs jezuīta veidošanā ir dzīvošana kopā, lai izkoptu garīgas kalpošanas ieradumu.
Trešais pīlārs, par kuru runā Horhe Mario Bergoljo, ir intelektuālā dzīve. Lai gan mūsdienu sabiedrība šo varētu likt augstāk par citiem, viņš to ierindojis kā trešo. Semināristi sešus gadus studē teoloģiju – kā izskaidrot Dievu, Trīsvienību, Jēzu un sakramentus –, tāpat kā Bībeli un morālteoloģiju. Pirmie divi gadi tiek pavadīti, studējot filozofiju, kas palīdzēs labāk izprast teoloģiju tālākajā izglītošanās gaitā.
Ceturtais